aiz auss, bet viņš pat nedomāja par tīkla vilkšanu. Nav svarīgi, ka īpašnieks guļ pāri ceļam un nav skaidrs, cik ilgi viņš tur gulēs. Varbūt līdz brīdim, kad viņa rati pāries. Varbūt līdz brīdim, kad viņš nomirs no bada, tepat, dažus soļus no robežas!
Vasilijs pat nevarēja atvērt muti, pretējā gadījumā viņš būtu nolādējis.
Muša ir atgriezusies.
– Mudrik, tu paliec pie viņa, un es došos pie vecmāmiņas! – Marjaša satraukti sacīja, un atskanēja steidzīgi soļi. Viņa noteikti skrēja.
Vasīlijs aizpūta mušu un priecājās, ka vismaz nav viens.
– Kāpēc tu neklausīji? – atskanēja Mudrika klusā, bezkrāsainā balss. "Ja vecmāmiņa to nevar izdarīt, tad tu tur gulēsi līdz naktij." Un tad nāks kostomahas, viņiem nav ķermeņa, nav viegli noturēt robežu. Viņi tevi graus, tu staigāsi ar viņiem pa nakti.
Vismaz Vilks viņam iekostu, vai kā.
– Kostomakhi guļ un guļ zem akmeņiem, un, tiklīdz saule aiziet, viņi klīst. Viņi klikšķina ar zobiem… Varbūt viņiem tas sāp, tas ir slikti, bet viņi nejautā. Tiklīdz gailis dzied, viņi iet zemē, un, ja viņiem nebūs laika, viņi aizdedzinās un sabruks pelnos, un vējš tos pelnus nesīs prom …
– Ak, nabadzīte! – nāca no tālienes, un Mudriks beidzot apklusa.
Vasīliju pacēla ar kaut kādu āķi un vilka. Āķis pāris reizes nolūza.
Kad jūtas atgriezās, Vasilijs nekavējoties to nožēloja. Viņam bija lūzums visā ķermenī, ne mazāks, un caurums no āķa zem rokas.
"Celies augšā, kāpēc tu guļi?" viņam nežēlīgi sacīja nepazīstama čīkstoša balss.
Viņam pārliecās sieviete… nē, varbūt tomēr veca sieviete. Seja tumša, no pirmā acu uzmetiena jauneklīga, tad kļuva pamanāms blīvs grumbu tīkls. Viņam galvā ir šalle, no tās apakšas spraucas ārā sarkanas, košas, pelēkas šķipsnas. Uz krūtīm rindās ir krelles, arī sarkanas, un kleita ir melna.
"Pabeidz mani," Vasilijs čukstēja, salika rokas uz krūtīm un aizvēra acis.
"Neesiet muļķis," vecā sieviete stingri sacīja. – Celies augšā, iesim uz manu māju. Jūsu rokas un kājas ir neskartas, mēs salabosim pārējo.
Vasilijs atvēra labo aci. Visi skatījās uz viņu, tāpēc nebija ko darīt, bija jāceļas. Mudriks paņēma viņu aiz labās rokas, Marjaša – aiz kreisās, un tā viņi lēnām gāja. Arī Vasilijs tagad kliboja un lamāja visu pasaulē, īpaši sevi par muļķīgo domu nokāpt no kalna. Būtu labāk, ja viņš paliktu mājās un, godīgi sakot, veiktu labojumus.
Un viņi devās uz to pašu māju starp mežu un kapsētu, un Vasīlijs pat negribēja domāt, kas būs šī vecā sieviete. Tomēr viņš pareizi nolika galvu un nevarēja daudz domāt.
Viņš tikai cerēja, ka iedos aukstu kompresi un apgulsies. Viņš nevēlējās neko vairāk šajā dzīvē.
5. nodaļa. Vasilijs izstrādā plānu
Vecā sieviete gāja pirmā, un Vilks palika viņai tuvu, tagad skrienot pa priekšu, tagad apstājās, lai kaut ko nošņauktu zemē. Ir skaidrs, kas viņu interesēja: govs glāsti. Bet Vasilijam pat nebija spēka viņu nobiedēt.
Mudriks klusēja, tikai šņāca, bet Marjaša iesaucās:
– Ak, pārāk daudz, kāpēc tu esi tik nesaprātīgs! Galu galā viņi teica, ka nav robežas, viņš nolēca un ievainoja sevi… Kā būtu, ja viņš nogalinātu sevi?
"Un varbūt man vajadzētu nogalināt sevi," Vasilijs drūmi atbildēja. "Tu labāk pastāsti man kaut ko citu: vai tas nozīmē, ka šis Kazimirs ir tik spēcīgs burvis, ka viņš nosaka robežas, kuras nevar pārkāpt?"
– Viņš var vairāk!
Marjaša paskatījās apkārt, it kā baidītos, ka Kazimirs guļ netālu, govju notraipītajā zālē un noklausās. Tad viņa pavilka Vasilija roku, liekot viņam noliekties.
– Tiešām, vai, jūsuprāt, ir tik viegli aizdzīt braunijus? Kā ar ūdenszālēm un vīnogulājiem? Kas tas ir, mūsu mežā satiek divi goblini, viens vietējais, bet otrs svešinieks. Starp viņiem nav draudzības, tāpēc dažreiz mežs tiek iznīcināts, tāpēc viņi tiek iznīcināti… Tā ir bezprecedenta lieta – meža īpašniekam izdzīvot no dzimtās vietas, jo mežs ir viņš pats! Kā tas ir iespējams? Mums nav atbildes.
– Ko, tavā valstībā bija tikai divi meži? Ja viņš visus šurp veda, kāpēc ir tikai divi goblini?
"Un viņš, Vasja," Marjaša čukstēja pilnīgi izbiedētā balsī, "viņi saka, ka viņš zina, kā iznīcināt ļaunos garus." Pavisam. Un tie, kas nepaguva aizbēgt, un nav atbraukuši uz šejieni pēc savas gribas, tie viņš… Vai jūs saprotat?
Vasilijs saprata.
“Forši,” viņš teica un nodomāja: varbūt šai muļķībai ir īpaša loģika, traki? Varbūt tas ir kā meklējumi, un jums nav jālauž robežas, bet jāizdomā, kā tikt cauri?
Tas burvis, piemēram, varētu viņu atvest mājās?
– Vai tas tavs Kazimirs vispār te nāk? – jautāja Vasilijs.
– Protams! Kas viņam vajadzīgs? Viņš sēž Belopolē, galvaspilsētā. Viņš gribēja šeit nākt!
"Labi, neviens neteica, ka tas būs viegli," Vasilijs nomurmināja.
Viņš pamanīja taku zem kājām, nevis platu, bet labi iestaigātu, it kā kāds bieži būtu gājis gar kapsētu uz ezeru – varbūt tās bija kaulu jakas?
Vasīlijs ar aizdomām skatījās uz kalnu, bet tur viss bija kluss. Pelēki akmeņi, rupji izcirsti, stāvēja nekustīgi. Dažas bija iegarenas, piemēram, pīlāri, dažas bija kvadrātveida, nedaudz platākas augšpusē, un tās visas bija sasvērtas uz sāniem, tad uz priekšu. Bija arī apaļi laukakmeņi, kuriem, šķiet, nebija piešķirta forma, bet gan novietoti tā, kā atrasti.
Šeit ir vecās sievietes māja, tikpat tumša un nobružāta kā būdiņas ciematā. To atdzīvināja māla jumts, apaudzis ar košām sūnām un reti garu zālāju kušķi ar vēja saliektajiem galiem.
Māja, neskatoties uz atvērtajiem logiem, bija drūma. Varbūt tikai tāpēc, ka divi no trim logiem pavērās uz kapsētu. Dega krāsns, tāda pati neveikla kā priekšniekam, arī bez skursteņa.
– Vai jums nav normālu meistaru? – Vasilijs jautāja, mirkšķinot asarainās acis. – Kurš tādas krāsnis taisa! Visi dūmi nāk istabā. Jums jāpiestiprina caurule, lai dūmi nāk ārā.
– Kāds gudrs puisis! – vecā sieviete iesmējās. – Kā tu izbēgsi no neģēlības? Paskaties, plīts meistars ir atrasts.
Un viņa, noņēmusi no sola kaut kādu grebtu dēli uz kājas – tā augšpusē, uz zobiem karājās šķiedra – aicināja viesus apsēsties. Viņa bija aizņemta pie plīts, viņai bija kaut
