atbildi, bet viņi tikai skatījās uz viņu un klusēja.
– Nu? – Vasilijs neizturēja.
"Tas ir labi," Maryaša apņēmīgi un dusmīgi sacīja, it kā viņa ar kādu strīdētos, un pakratīja galvu. "Man nepatīk, ka viņi uz mums skatās kā uz dzīvniekiem no ārzemēm, bet Kazimiram ir pārāk sāpīgi noslaucīt degunu, melno čūsku." Viņš teica, mēs neesam cilvēki, mēs varam tikai netīrus trikus un visu sabojāt. Gribētos paskatīties uz viņa pretīgo seju, ja mūsu Perlovkā iet labāk!
"Un tev un tavam tēvam nav jāpaliek šeit." Varbūt es varu lūgt, lai jūs atļaujat atgriezties no trimdas…
Bet Marjaša iebilda, pat viņas acis mirgoja zaļas:
"Mums galvaspilsētā nav ko darīt, kamēr cars Boriss uzņem šo nelieti!" Un nav labi pamest šo vietu. Vai nu lai visi dod vaļu, vai arī mēs ar tanti pat nespersim no Perlovkas!
Un viņa pagriezās pret saimnieci, viņas sarkanā bize slīdēja pa muguru:
– Vecmāmiņa Jarogņeva, ko tu saki?
Viņa tikko manāmi pasmaidīja, uzmanīgi paskatījās uz Vasīliju un jautāja:
– Kāpēc jūs, labais biedrs, nolēmāt, ka par to saņemsiet atlīdzību?
– Kas par to? – Viņš pat bija neizpratnē. – Kāpēc ne?
"Viss var notikt," vecā sieviete izvairīgi atbildēja. "Ja vēlaties atjaunot kārtību, dariet to, es tev teicu, ka nevajag." Bet negaidiet no manas palīdzības, un man nav jāved viesi šeit. Es redzu, ka tu jau juties labāk, tāpēc turpini ar kaut ko, bet man ir savs.
Piecēlusies no galda, viņa savāca tukšās krūzes, noskaloja tās virs spaiņa un nolika atpakaļ plauktā. Un viņa turpināja stāvēt ar muguru pret viesiem, it kā dodama mājienu, ka saruna ir beigusies.
Vasilijs bija nedaudz satraukts. Labi, jūs joprojām nesaņemsit lielu palīdzību no vecmāmiņas, un tā vietā, lai skatītos pa viņas logiem, jūs varat izveidot skatu laukumu, kas būs vēl labāks. Bet ko darīt, ja viņa nav vienīgā, kas saka: "Dari, ko gribi, bet neaiztiec mani?" Viņš pats ar to netiks galā! Kopumā runa ir par reklāmu, nevis par lauksaimniecības atjaunošanu.
"Labi," viņš teica. – Paldies par tēju, vai kas tas bija. Es iešu un tiešām ķeršos pie lietas, kāpēc tērēt laiku. Ejam, Vilks!
Suns piecēlās kājās, notrausās un luncināja asti, norādot, ka ir gatavs doties ceļā.
Pēc tumšās, vēsās mājas pļava šķita neciešami saulaina. Vasīlijs skatījās no viņa rokas, šķielēdams un iztēlojās, kā tas viss varētu izskatīties, ja tur uzceltu sētu un iztīrītu ezeru, uzzīmētu zīmes un izdaiļotu avotu…
– Cik ilgi tu šeit dzīvo? – viņš jautāja.
"Jā, divas ziemas," atbildēja Marjaša.
Viņa gāja viņai blakus, un šķita, ka saule lika viņas rudajiem matiem uzņemt baltas liesmas. Un Mudriks gāja nedaudz aiz muguras, klibodams, tik kluss, it kā viņa nemaz nebūtu.
– Un jūs pats šeit visu uzbūvējāt?
"Viņi tikko uzcēla žogu kalnā, bet būdiņas tur bija agrāk." Šī ir slikta vieta: dažreiz cilvēki saslims, dažreiz mazas govis aizklīst mežā un neiznāks, vai arī lauki pārstāj dzemdēt. Tā cilvēki devās prom uz visām pusēm, ciems bija tukšs. Labākā vieta ļaunajiem gariem un visa veida necilvēkiem.
– Un burvis, izrādās, nav ļauns? Kas tur bija?
– Viņš ir no cilvēka, nevis meža asinīm! Un tur bija lauki, bet neviens jau sen nebija arējis un sējis.
"Lai mēs varētu sēt," Vasilijs domīgi nomurmināja.
Vilks, priecājoties par telpu, metās tālu uz priekšu, un tagad viņš ir atgriezies, trokšņaini metās garām un metās uz turieni, kur ganījās govis. Viņa miza atskanēja. Vasilijs pagriezās un sauca, bet kur viņš bija? Suns, ejot apkārt ganāmpulkam, sāka raudāt – tomēr turējās malā. Gans viņu aizdzina.
Govis flegmatiski pārlūkoja zāli. Šajās vietās viņi, iespējams, redzēja radības, un, kas viņiem bija sliktāk, bija tas, ka viņiem bija runt suns. Bet, kamēr Vasilijs skatījās uz ganāmpulku un mežu, viņš pamanīja ko citu.
Pa vecenes mājas logu izlidoja vārna. Turoties zemu, viņa pagriezās pret malu, pie pirmajām eglēm pacēlās augstumā un drīz vien pazuda no redzesloka.
Bet viņš vienkārši bija tur un neredzēja un nedzirdēja nevienu vārnu. Varbūt viņa ieradās vēlāk?
– Bogdans! – Marjaša dusmīgi kliedza, pieliekot plaukstas pie mutes. – Neuzdrošinies izmantot pātagu!
Un viņa klusāk, dusmīgāk piebilda:
– Ak, necilvēks! Es aiziešu pie viņa vai kaut kā tā…
Gans, izmisīgi vēlēdamies aizdzīt Vilku, nocirta pātagu zemē, un suns rūcās atlēca atpakaļ un mēģināja ar zobiem satvert galu.
– Ko tad es daru? – gans nožēlojami atbildēja. – Ņem savu zvēru!
– Vilks! – Vasilijs iesaucās. – Man!
Suns negribīgi klausījās. Viņš aizgāja, joprojām kurnēdams un šķībi skatīdamies uz pātagu, tad devās pie saimnieka, arvien vairāk paātrinot gaitu. Viņš jautri gāja prom, acis mirdzēja, it kā viņš nebūtu izdarījis neko sliktu.
– Nekaunīgs! – Vasilijs pakratīja ar pirkstu. -Kāpēc tu biedē govis? Netālu!
Vilks atlaida ausis, bet drīzāk izrādīšanas pēc – viņš zināja, ka viņi nekad nav nopietni dusmīgi uz viņu – un rikšoja viņam pie kājām.
Viņiem vajadzēja iet pa labi, uz ciematu, bet nez kāpēc Marjaša devās taisni, uz ezeru. Varbūt kādai zivij? Tur tīkls joprojām karājās viņam uz pleca.
It kā sajutusi neizteiktu jautājumu, viņa pagriezās.
"Tu, Vasja, domā, ka tas viss ir sapnis," viņa teica ar mirdzošām acīm, "tikai mēs jums parādīsim, ka viss ir pa īstam." Sapņā jūs varat redzēt tikai to, par ko zināt vismaz nedaudz, un tas, ko nezināt, neparādīsies. Vai tu zini, kas ir tie lozņiki?
Vasīlijs paraustīja plecus.
– Vai ir kādi kukaiņi? – viņš mēģināja uzminēt.
– Kā viņi izskatās, jūsuprāt? – Marjaša turpināja spiest.
– Kā lai es zinu? Nu lai ir sešas ķepas. Spārni. Viņi lido barā. Vai varbūt viņi skrien pa ūdeni bez spārniem.
"Tas ir jauki," viņa apmierināti teica un pavilka viņu aiz rokas, lai viņš iet ātrāk. – Ejam uz!
Arī vīnogulāji izrādījās mazi velniņi, tikai kažoks bija zaļš, izskatījās pēc sūnām vai
