style="font-size:15px;"> "Nu, es varētu viegli sapņot par velniem," Vasilijs spītīgi sacīja. – Es neesmu pārliecināts.
– Vai tiešām? – Marjaša sarauca pieri, uzliekot rokas uz gurniem. – Vai esat dzirdējuši par ūdenszālēm un nārām?
– Pf-f, vēl bērnībā. Kurš gan par viņiem nav dzirdējis? Šī ir sieviete, hmm, izģērbusies līdz viduklim, un viņai no jostasvietas uz leju ir zivs aste.
"Labi," sacīja Marjaša un, pagriezusies pret ūdeni, sauca: "Ūdens māsas!" Parādīt sevi!
Mudriks arī pienāca tuvāk, nostājās viņam blakus, nošņāca un ar pirkstu noslaucīja degunu.
Sākumā Vasilijam šķita, ka nekas nenotiks. Bet tumšais ūdens, gandrīz pilnībā pārklāts ar bālganiem pīļu plankumiem, trīcēja, gāja riņķos, un virs virsmas parādījās trīs sejas.
Ūdenszāles bija bālas, gandrīz zilas, ar zilām lūpām un melnām acīm. Viena ir blonda, otra sarkana, bet trešajai mati ir melni kā kraukļa spārnam. Slapji šķipsnas pielipa pie vaigiem, čūskējās pār pleciem, tajos zaļoja pīle, un tajos bija sapinušās kritušās lapas. Noslīkušās sievietes, kā ir noslīkušas sievietes, nav nekas dzīvs, viņas tikai mirkšķina. Un ne bieži.
– Vai atvedāt mums ciemiņus? – jautāja blondīne.
"Vai tas nav tas pats puisis, kurš, kā saka, norāva Bannika bārdu?" – rudmate jautāja, tikko manāmi pasmaidīdama no mirušo lūpu malas.
Trešais klusēja, tikai skatījās.
– Es to atnesu, bet es tev to nedošu! – teica Marjaša. – Un viņš nav viesis, bet tagad arī mūsējais, viņu sauc par Vasīliju. Un šī, Vasja, ir ūdenszāle: Sņežana, Černava un Jasna.
Un viņa paskaidroja mirušajām meitenēm:
"Mūsu Vasilijs ir no tālām zemēm, viņš nekad nav redzējis tādus brīnumus, tāpēc viņš domā, ka sapnī redz mūsu Perlovku." Viņš saka, ka ūdenszālēm ir zivju astes. Vai jūs iznāksit pie mums, māsas?
– Varbūt labāk, ja viņš nāk pie mums? – rudmate ierosināja un pastiepa roku no ūdens, tievu, gandrīz caurspīdīgu, ar tumšu vēnu tīklu, nomelnušiem nagiem.
"Nē, paldies, es nevēlos saslimt ar infekciju," Vasilijs atteica.
Viņš atkal kļuva sarūgtināts. Nebūtu tādas normālas nāras, kurām vispirms pievērstu uzmanību krūtis, tāpēc jūs nevarat atraut no tām acis. Novietojiet vienu no tiem uz zariem, vīrieši skries skatīties. Bet nē, tie ir daži mirušie, tāpēc izveidojiet pasaku rezervi šeit…
Meitenes joprojām iznāca pašas. Viņu kleitas bija puves, viņu ķermeņi bija redzami caurumos, bet viņi negribēja skatīties uz šo ķermeni. Viņiem nebija astes, bet kājas, un tie stipri smirdēja pēc puves un purva.
"Tagad saki man, Vasja, kas viņiem ir mugurā?" – Marjaša triumfējoši jautāja.
– Spuras? – viņš ierosināja, aizturot elpu. – Spārni? Tas nav svarīgi. Es tikko atcerējos, man ir laiks doties.
Vasilijs paspēra soli atpakaļ. Viņš dzirdēja, ka pat Vilks tagad ir kluss un nereja uz klūgām.
– Pagaidiet!… Māsas, pagriezieties.
Sarkanmate nošņācās un noklikšķināja uz saviem asajiem, līdakajiem zobiem:
– Ko, mēs iznācām viņu uzjautrināt?
"Es uzšūšu tev kleitas," Marjaša turpināja mānīt. "Parādiet viņam sevi, es neprasu vairāk."
Melnmatainā sieviete bez papildu runas iegāja ūdenī un nogrima bez šļakatām. Mani kleita nevilināja. Sarkanmate atkal nošņācās, un blondā, uzmetusi pāri krūtīm smagās, slapjās bizes, lēnām pagriezās.
Varētu teikt, ka viņai nebija muguras – tikai mugurkauls ar smailiem kaulainiem procesiem. Aiz kailajām ribām iekšpuses bija tumšas.
– Ak Dievs! – Vasilijs iesaucās un arī novērsās. Un viņš ātri aizgāja.
– Vasja! – Marjaša iesaucās. – Pagaidi! Tagad redzat, tas nav sapnis!
– Padomā tikai, ūdens zombiji! – viņš atbildēja, nepagriežoties un pat nedomādams apstāties. – Es neesmu pārliecināts!
Viņš gāja pa kārkliem un grīšļiem apaugušo grāvi, pa kuru tecēja strauts, pret kalnu, pret ciemu, domādams, kur jāsāk darbs.
Darba bija daudz, darbs nebija viegls.
6. nodaļa. Vasilijs runā ar tautu
Vasilijs skatījās uz pasauli caur spraugu starp slikti piestiprinātiem dēļiem. Pasaule no šejienes šķita ļoti maza: baļķu stūrītis, cilvēka auguma nezāles un ceļa gabals ar bedri, kurā mirdzēja ūdens.
Viņš pamāja mušu, trieca ar dūri pret durvīm un atkal īgni paskatījās pa spraugu, bet nevienu nepamanīja.
Kad viņš atgriezās pie priekšnieka, viņš, šķiet, nebija pārsteigts. Es gaidīju, ka Vasilijs no šejienes nekur nebrauks. Un es dzirdēju par rezervātu. Šis viņam patika.
"Tā ir taisnība, ka jums nekas neizdosies," viņš teica, "bet, ja vēlaties runāt ar cilvēkiem, es viņiem piezvanīšu." Un, protams, žēl. Kazimirs par mani pasmējās, un es to negaidīju no sava svaiņa. Viņi mani izsūtīja kā ļaunu garu, nolemts necilai dzīvei…
Priekšnieks joprojām žēlojās – tēma viņam sasāpējusi. Žēl, protams, ka neticēju idejas panākumiem, bet labi ir tas, ka riteņos neieliku spieķi. Un, iespējams, viņš varētu, jo viņš šeit ir atbildīgs.
"Es piezvanīšu laukumā," viņš ieteica. – Protams, Bogdaša ganās govis, bet tēvocis Mokrouss neieradīsies, un Molčans sēdēs būdā. Arī Ļuta… Tu neredzēsi Tumsu ar Sijanu gaišā dienas laikā, un Zlobinja, ceru, nedzirdēs, un mums viņš šeit nav vajadzīgs. Nu pārējais nāks, ja gribēs, bet vismaz uz tevi paskatīties. Tagad sāka izplatīties baumas par labo puisi, kurš parāvis banniku aiz bārdas, kāda slava. No šī brīža tev būs jāmazgājas ezerā, es esmu tēja.
Šīs ziņas Vasiliju nemaz neiepriecināja. Viņš nolēma, ka vispirms ir jāiztīra ezers, un peldbaseins krastā nenāks par ļaunu. Vai pat divi, citādi tur arī būs kaut kāds peldkostīms…
– Kur ir tava, kā to noformulēt, tualete? – viņš smalki jautāja. Kas zina, cik ilgi būs tikšanās ar vietējiem.
Tihomirs norādīja uz ļodzīgu koka būdiņu, kas bija gandrīz neredzama nezāļu biezoknī, kas iezīmēja viņa dārzu, un zvērēja, ka tur neviena nav, izņemot varbūt mušas. Un arī, ar šaubām skatoties uz viesi, viņš ieteica viņam salasīt dadzis.
Un tagad Vasīlijs sēdēja iekšā, aizslēgts, jo kāds ārā bija pagriezis koka aizbīdni, ļauni smējās un čaukstēja prom pa nezālēm.
Kaut
