viņš nepamanīja, bet kāds tur bija un kaut kā iesita viņam pa galvu ar tērauda gabalu, un tad nozaga maku un telefonu…
Šajā laikā tālrunis atdzīvojās un skaļi paziņoja visam mežam: “Kas jūs esat? Es tev nezvanīju!”
Vasilijs to izņēma ar trīcošām rokām, ieraudzīja pazīstamu fotoattēlu un parakstu “Iļja priekšnieks”, un viņam izplūda auksti sviedri. Tagad viņam kļuva pilnīgi skaidrs, ka tas bija murgs, īsts murgs. Arī zvans netika atiestatīts.
– Ak, kas tas par brīnumu? – jautāja ziņkārīgā Marjaša.
Viņa piegāja tuvāk, lai paskatītos, un arī pūķis kļuva ieinteresēts. Un, kamēr Vasilijs izmisīgi spieda telefona skaņas izslēgšanas pogu, viņa garā mēle iesprūda ārā – un r-laiks!
"Iet uz…" telefons beigās strupi teica un pazuda milzīgajā mutē.
– Griška, nelietis! – Marjaša iesaucās un iecirta pūķim pa seju. Viņš aiz kauna aizvēra acis, bet telefonu neatdeva. Un tad viņš skaļi norija siekalas.
– Ak, pārāk daudz! – meitene sāka vaimanāt. – Tu atkal esi izpostījis dzīvu dvēseli! Hērod, tu nolādētā, negausīgā čūska, tev un man ir viena un tā pati problēma…
Vilks atkal iesaucās. Kāpēc gan neret, kad bija tāds troksnis!
– Pietiek tev! – Vasilijs mēģināja kliegt viņiem pāri. – Es, šis…
Viņš satvēra galvu un domāja, ka, ja tas ir stulbs sapnis vai murgs, tad nav jēgas tērēt laiku runāšanai. Bet, ja tu centīsies vairāk, varbūt tu pamodīsies.
Viņš saspringa.
Un es saspringu vēl vairāk.
Tad nevietā iešāvās prātā doma, ka viņš varētu būt pārcietis infarktu – ko gan citu var sagaidīt ar šādu dzīvesveidu? – un tās visas ir mirstošas vīzijas. Un viņš nemaz negribēja mirt, ne šādi, kad viņš jau bija nolēmis, ka viņš pametīs, nedaudz izgulēsies un divas nedēļas sēdēs, lai spēlētu spēles uz konsoles!
Vasilijs kliedza neķītrības un skrēja, neizceļoties no ceļa, cerībā, ka pamodīsies. Vilks rāvās viņam pakaļ.
– Ak, pārāk daudz! – aiz muguras atskanēja kliedziens. – Kāpēc tu tā kliedz!..
Vasilijs nevarēja pateikt, cik ilgi viņš skrēja starp kokiem mēness gaismā, vicinādams rokas. Viņš apzināti uzlēca pēc iespējas augstāk un kliedza pēc iespējas skaļāk, pat vienu vai divas reizes ietriecoties nelīdzenā stumbrā – sāpēja! Bet es nevarēju pamosties…
Viņa spēki bija izsīkuši. Viņš apstājās un, atlicis plaukstas uz ceļiem, mēģināja atvilkt elpu. Netālu uz mīkstajām priežu skujām izstiepās Vilks ar izkārušos mēli. Viņa acis jautri dzirkstīja, aste sitās pret zemi, un ar visu savu izskatu viņš pauda gatavību draiskoties tālāk, ja vien saimnieks pakustēsies.
"Es neko nesaprotu," nomurmināja Vasilijs. – Kas pie…
Viņš ar plaukstām berzēja deniņus, dziļi ievilka elpu un izelpoja. Vieglāk nekļuva. Joprojām tā pati mežmala, mēness gaismas pārpludināta, un nav iespējas pamosties.
– Griška nobijusies! – meitene dusmīgi sacīja, pieedama. – Viņš tagad ir ieskrējis mežā. Ko labu, atkal jaunos atvases nomīdīs vai ozolu nolauzīs, un velns jau tur ļaunu prātu uz mums! Atkal gatavot cienastu…
Zaļās acis pazibēja. Viņa stāvēja, salikusi rokas uz gurniem, lūpas savilkusi – acīmredzot, viņa nožēloja, ka nav atstājusi svešinieku pūķa mutē.
– Un no kurienes tu esi, ja?
"No Južnija," Vasilijs drūmi atbildēja.
Lai kā viņš domāja, viņš nevarēja izskaidrot, kas ar viņu noticis. Tas neizskatās pēc sapņa, pat skaidra. Un te tiešām smaržo pēc priežu skujām, un odi zvana un kož, un drēbes vēl slapjas no pūķa siekalām – uh, labāk nesmaržot… Priedes čīkst, viegls vējiņš pūš, un Vilks ir kā īsta, un šī meitene arī ir kā īsta. Paskaties, balta kleita ar izšuvumiem piedurknēs un apakšā, josta ar pušķiem, galvas saite uz vaļīgajiem matiem, kā no lomu spēļu festivāla aizbēgusi.
– Vai tad no dienvidu reģioniem? viņa jautāja. – Kas ar mums notika? Nu tieši trimda!
"Koma," Vasilijs lēni teica. – Tas ir viss, es to pabeidzu. Man ir smadzeņu asiņošana un esmu komā.
Viņš runāja ar sevi, bet kāpēc gan ne? Ko zaudē cilvēks, kuram tas jau ir noticis? Kurš gan viņu vispār varētu nosodīt?
"Griška acīmredzot tevi ļoti satriekusi," noraizējusies sacīja Marjaša. – Lūk, kas: tu nāc man līdzi. Jūs varat atpūsties mājā, vai arī mēs uzsildīsim pirti…
Viņa uzmanīgi satvēra Vasīliju aiz elkoņa un turpināja melodiskā un maigā balsī, it kā pierunātu mazu bērnu:
– Viens solis, vēl viens solis… Caur pļavu ir ceļš, mēs iesim caur to – un tur ir avots, un aiz tā, uzkalnā, ir mūsu ciems. Mēs brauksim garām vienai mājai, brauksim garām citai – un trešā ir mana tēva māja. Manā tēva mājā pīrāgi ir balti un pūkaini, kvass ir auksts, spalvu gultas ir mīkstas…
"Nu, sasodīts," sacīja Vasilijs.
– Un es cepšu pankūkas! Ar medu… Tikai tā: nesaki nevienam, ka Griška tev pieskārās. Tu taču nestāstīsi, vai ne? Viņš ir laipns, viņš ir vienkārši stulbs. Ejam, tu būsi mīļš viesis!
Vasilijs nopūtās un uzsita sev pa vaigu, nogalinot odu.
Neatkarīgi no tā, vai viņš ir maldīgs vai kas, tomēr patīkamāk ir peldēties un pārģērbties, nekā sēdēt mežā. Turklāt nav skaidrs, cik ilgi jums būs jāsēž. Un vai viņš neiedomāsies kādu sliktāku par pūķi?
Marjaša gaidīja, cerīgi skatījās uz viņu un joprojām turēja viņu aiz elkoņa. Nez kāpēc viņa otrā rokā turēja lielu melnu pannu.
Vasilijs atkal nopūtās un domāja, kāpēc viņš to vispār redzēja. Viņam patika spēles par kosmosu un filmas par supervaroņiem, taču viņš ienīda visu veidu pasakas un kopš bērnības. Tiklīdz viņi sāks viņam lasīt, viņš aizmigs. Vecmāmiņa to izmantoja. Ja viņš noģībs un gulēja uz platformas netālu no slidkalniņa, viņš varētu uzkāpt kosmosa kuģī vai iegūt lielvaras! Bet nē, no visiem muļķības variantiem viņš redz šo. Žēl.
Viņš arī domāja: labi, ka tas nenotika mājās. Ir biedējoši iedomāties, kad kāds viņu pat atcerēsies. Vecākiem viņš zvana tikai brīvdienās, draugiem ir darbs, sava dzīve, tikšanās kļūst arvien retāka. Vilks būtu miris no bada. Un tā, varbūt suns kādu atvedīs palīgā. Ja viņš ir pietiekami gudrs. Vasilijam gribētos ticēt, ka pietiek.
Viņš trešo reizi nopūtās un sacīja pacietīgi gaidošajai Marjašai:
– Ejam, skaistā meitene.
