ir vienkārša pilsēta, kuras ir desmitiem visā valstī. Skaists, flīzēts centrālais laukums ar rātsnamu priekšgalā. Nedaudz tālāk atrodas garīdznieku templis, kas celts no balta akmens. Strūklaka ar šķebinošām skulptūrām, kas spļauj ūdeni. Daudz veikalu un stendu. Tā patiešām bija krāšņa maiznīca. Viņa lika meitenei paskatīties uz apskates objektiem savādāk.
Uz dienvidrietumiem no laukuma atradās kvalitatīva daudzlogu māja, darba devējs paskaidroja, ka tā ir Matildes Griljē klīnika. Šī ēka radīja lielāku uzticību nekā rātsnams. Sievietes no tās iznāca glītās pelēka auduma kleitās ar baltiem priekšautiem. Un pacienti staigāja pa mazdārziņu. Un atmosfēra ap viņu bija tik pazīstama, ar garšaugu aromātiem un pazīstamās maģijas notīm.
Uz ziemeļiem atradās industriālais kvartāls: audēji, rūpnieki, tipogrāfijas. Tur atradās ģilžu vadītāju ēkas. Kā skaidroja burvis, šis ir sava veida administratīvais centrs, divas rūpnīcas, bet manufaktūras atradās ārpus pilsētas.
Lejā no strūklakas, garām klīnikai, atradās Flaming Lights District. Šī ir pilsētas kultūras daļa: dzejnieki, mūziķi, mākslinieki mīlēja tur pirkt vai īrēt mājokli. Bija neliels teātris, kur izrādes tika iestudētas divas reizes mēnesī. Te bija arī Mākslas nams, te nāca jauni talantīgi talanti un mācījās desmit gadus. Un viens tāds talants stāvēja ar molbertu putnu ķiršu ēnā un garīgi veidoja citu darbu.
Noskanēja zvans. Gregorijs ļāva Alisei iet pa priekšu un klusi paskaidroja:
– Pēc pāris nedēļām te pienāks vasara, un jūsu garderobe ir pārāk “ziemeļnieciska”…
Ragana ņēma vērā viena vīrieša bažas par sieviešu tualetēm un ļauni pasmīnēja. Veikalā, galvenajā zālē, viņus sagaidīja jauna, glīta meitene, kura apliecināja, ka viņi var izvēlēties kleitas, bet viņiem būs jāpagaida. Tesa Rozenšteina šobrīd ir nedaudz aizņemta, bet jaunkundzei būs interesanti pavadīt laiku ar tējas tasi un eklēriem. Alise par to šaubījās un bija gatava satvert burvja piedurkni ar izsalkušā gehennas mežonību. Tomēr viņas darba devējs sajuta noķeršanu un laikus izrāvās no tvēriena, šķiroties pārliecinot, ka viņa nevar sev neko noliegt. Bet burvei nebija nodoma to darīt!
Uzgaidāmā telpa vairs nebija brīva. Cienījama matrona ieņēma dziļu mīkstu krēslu. Viņa aizsnauda, un viņas gludā roka ar tajā iespiesto cigarešu turētāju karājās pie grīdas. Ar katru krākšanu mežģīņu fiču nodrebēja un mēģināja aizvērt degunu. Sieviete šņāca un aizpūta krēmkrāsas auduma gabalu. Viņai abās pusēs sēdēja divas meitenes. Tas pats. Dvīņi. Viņus varēja atšķirt tikai pēc kleitu krāsas un stila. Smilšaini mati bija saritināti graciozās lokās un nokrita uz tieviem aristokrātiskiem sprandiem. Viņi pļāpāja par kaut ko savu, nepievēršot uzmanību burvei. Alisija bija apmierināta ar šādu izkārtojumu, un, kad viņa mēģināja apsēsties uz krēsla, viena no meitenēm satvēra rokas un nikni paskatījās uz raganu. Pļāpāšana pastiprinājās, un Alise tika burtiski ievilkta aiz rokām hobija pulciņā.
Runātāju vārdi bija Tīna un Mina. Pirmajā, otrajā, divdesmitajā skatienā nevarēja atcerēties, kurš no viņiem ir kurš, tāpēc, lai nemaldītos, jaunākais Gordons vienkārši pieklājīgi uzrunāja abus kā “Prestones jaunkundzi”. Viņu ieradumi un kustības bija identiskas. Iztaujāšanas procesā burve sāka pamanīt, ka viņi neapzināti kopē viens otru: viens bezsvara stāvoklī pieskārās šatelīnas kulonim, māsa atspoguļoja žestu, iztaisnoja cirtas un saņēma kopiju.
“Alicia,” pistāciju kleita ar mežģīnēm izskatās kā krēmīgs deserts, un burve piespiež sevi paskatīties uz sarunu biedru. "Vai tā ir taisnība, ka jūs vakar nolādējāt mēra dēlu?"
Alise domīgi piesita pa zodu, it kā lemdama, vai atzīties.
"Nedomājiet," violetā krāsa piestāv otrajai māsai, "mēs nevācam tenkas." Tas ir tik negaidīti. Ēriks Bernards nekad neizrādīja nekādu labvēlību Stenlija kungam, un pagājušajā naktī viņš tika manīts aizejam pie viņa uz īpašumu…
"Mēs no rīta dzirdējām baumas no tantes istabenes," "pistācijas" pamāja savai radiniecei, "saka raganas dēļ… Un viņas lāsti…"
Un pilsēta tiešām ir maza. Šādos gadījumos, pat ja viņi no lielas un pārpasaulīgas mīlestības piekauj visdārgāko sievu, tad pēc šķembas tas kļūst publiski zināms. Un ragana nezināja, kā reaģēt: pateikt patiesību vai izdomāt triku. Apzinoties pretīgo blondo, meitene iekoda lūpās un saspieda plāno porcelāna krūzi ar tik daudzsološu tvērienu, ka sarunu biedru krākošā tante būtu pamanījusi ķeršanu.
"Redziet, jaunkundze…" Alise iesāka, rūpīgi izvēloties vārdus, "Man būtu ārkārtīgi neērti apspriest šādus jautājumus bez paša Bernarda kunga, iespējams, viņš slēpj savus aizspriedumus…"
Smalks mājiens uz uztveres robežas. Tāds, kas runā par pieņēmumu neskaidrību. Un tantes Klotildes mīļotā brāļameita labi apguva intrigu zinātni, lai neizmantotu šādu iespēju.
"Turklāt… Attiecības starp Stenlija kungu un godbijīgo Bernarda kungu nav nekas tāds, par ko būtu jārunā meiteņu sabiedrībā…" vecais radinieks šņāca, it kā apstiprinot: tas nav tā vērts.
Meitenes nedaudz pavēra muti. “Violeta” nobolīja acis pēkšņā impulsā, lai noģībtu, bet, saņemot pļauku pa plaukstu, viņa pārdomāja. Alise iekšēji pasmīnēja: šajā stāstā viņai vairs nebija vietas, kur palikt aukstumā. Lai blondīne tagad nomazgājas no augstā vīriešu siržu mednieka titula.
– Vai tu negribi teikt…
– Ko tu dari? Par to viņi nerunā pieklājīgā sabiedrībā,” apliecināja ragana.
"Tas ir…" otrā māsa turpināja, "lāsts ir tikai attaisnojums satikties…"
"Ohh," pirmais iedvesa, "tas ir tik romantiski…
"Lai gan tas nav pieklājīgi," Alise ierunājās, malkojot tēju. Bet viņi viņu vairs nedzirdēja. Sarunu biedri uzreiz atcerējās dīvainu uzvedību, kas nebija raksturīga patiesam vīrietim, to pastiprināja viņa nevēlēšanās precēties, un dīvainību krājumu papildināja arī fakts, ka viņam ne ar vienu nebija attiecības.
Ragana sēdēja laimīga kā inkubators, kas bija nokodis savu aizliegtās mīlestības daļu un tagad priecājās par sāta sajūtu. Māsas čivināja, un tas viņai radīja tik labsirdīgu garastāvokli, ka meitene pati nepamanīja, kā viņa atkal kļuva ierauta sarunā.
– Kā ir ar baumām par Hlojas Bernāras un Stenlija kunga saderināšanos? – jautāja violetā jaunava, manāmi nolaidusi balsi, citādi padzīvojusi matrona sāka aizdomīgi nevienmērīgi krākt.
Alisija savilka lūpas. Nav tā, ka viņu interesē darba devēja iesaistīšanās, vienkārši tas viss izrādījās pēkšņi. Un viņas pašas joks uzņēma citu pavērsienu. Nav patīkami. Bet ārēji burve centās neizrādīt, ka viņu tas varētu interesēt, viņa vienkārši garāmejot teica:
"Varbūt saderināšanās ir tikai fiktīva…" meitenes piekrītoši pamāja ar galvu un atgriezās pie tveicīgās blondīnes, kura teica, ka neizdzīvos, ja viņa sirds cilvēks sasietu mezglu. Alise pamāja ar galvu un piekrita pareizajās vietās, tādējādi veicinot viņas interesi par mēra dēla neparastajām vēlmēm. Un tad es ar nožēlu sapratu, ka Bernāras kundzes eja
