Glābiet raganu, vai nekromanti šeit ir kautrīgi. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Glābiet raganu, vai nekromanti šeit ir kautrīgi - Edgars Auziņš страница 11
"Tu kavējies stundu," Stenlijs piezīmēja, iemaisot kafijā cukuru, nepatīkami grabēdams karoti gar krūzes malām.
"Es neesmu precīza," Alise vienaldzīgi sacīja un apsēdās pretī. Viņai bija zila kleita ar korseti un V veida kakla izgriezumu, kas izaicinoši izcēla viņas krūtis. Viņš nonāca pie secinājuma, ka šīs meitenes izskats liek viņam grēkot.
"Mēs vienojāmies godīgi sadarboties," pārmetoši atzīmēja nekromants un saprata, ka viņam pēkšņi nav sviesta naža. Viņi abi bija paslēpušies zem raganas salvetes.
"Tāpēc es jums saku godīgi, ka neesmu precīza," viņa zināja, kā grabēt tējkaroti tikpat pretīgi. Viņš iesmējās un pastiepa roku, lai izkratītu vienu no galda piederumiem. Salvete tika atstumta. Atkal atceroties sievišķo loģiku, burvis jautāja:
– nazis…
Alises sejas izteiksme mainījās, bet tad, pārņēmusi kontroli pār savām emocijām, viņa nepiespiestā balsī nomurmināja:
"Ļauj man par tevi parūpēties," un izrāva grauzdiņus no rokām. Viņš iesmējās. Patiešām ļoti dīvaina ragana.
Taču līdz ar dīvainībām viņa izrādījās ļoti zinoša aptiekas veikala darbā. Pats Gregorijs nesaprata, kāpēc viņš joprojām atbalsta šīs idejas darbu. Viņa vēlā sieva bija ārste, un tad tam bija jēga. Bet pēc viņas aiziešanas viņam nebija spēka nospļauties un aizmirst. Nolaidiet aizmirstībā to, pie kā strādāja Emīlija, un viņš bezrūpīgi, it kā pēc inerces, turpināja brūvēt visnepieciešamākos eliksīrus. Kaut arī dziru meistars ir no nekromanta, tāpat kā mūķene no raganas. Un tagad viņš juta kaut kādu iracionālu aizkaitinājumu pret šo meiteni par to, ka viņa tagad ir šeit, kaisīja lietas, pieskaroties ar raganu pirkstiem vecajiem dziru sarakstiem, kas piederēja viņa sievai. Jo viņai nav aizdomas, cik nepanesami viņam ir šeit atrasties. Tas ir pat grūtāk nekā manas sievas guļamistabā.
Divdesmit četru gadu vecumā viņš kļuva par atraitni. Un viņš apprecējās deviņpadsmit gadu vecumā. Par jaunu meiteni no dziednieku fakultātes. Viņi mācījās kopā, dienēja valsts dienestā, viņš departamentā, viņa – karaliskajā slimnīcā. Un tad…
Gregorijs novērsās no Alisijas, kura no plaukta izvilka burvestību grāmatu, ko viņa nelaiķa sieva šeit glabāja aiz ieraduma. Viņa nemaz necieta no kārtības mīlestības, bija haotiska un entuziasma pilna, vienmēr aizmirsa, kur atstājusi savus mīļākos apavus: muižā vai galvaspilsētas mājā. Viņa bija neorganizēta un izklaidīga, bet ne ar pacientiem. Viņi viņai paredzēja lielisku nākotni un vietu tiesā, ja ne letālu negadījumu.
Zilā drudža uzliesmojums kaut kur uz karaļvalsts robežas. Un viņa Emīlija, vistalantīgākā, spītīgākā un nedaudz augstprātīgākā, ir brīvprātīgā. Ja viņš nebūtu bijis patruļā, viņš būtu viņu atrunājis, aizliedzis. Bet…
Pēc četrām nedēļām viņš viņu atrada. Neatzīmētā kapā, iežogots ar svētzariem. Zilais drudzis nav nāvējošs, ja pamanāt pirmās pazīmes laikus, bet pēc divām nedēļām tas sāk aprīt organismu no iekšpuses, pirmās piedzīvo plaušas, pēc tam nieres un pēdējā padodas sirds. . Tas iznīcina gan cilvēkus, gan burvjus, un nav nekāda veida imunitātes. Viņš kavējās septiņas dienas. Viņam būtu bijis laiks izvilkt viņu ārā, iedzīt stāzē, izskaust infekciju no viņas ķermeņa, taču viņš patruļā.
Trīs sēru gadi, no kuriem divi uz austrumu robežas kā brīvprātīgie, apspiežot satricinājumus.
Vai viņš ir pārstājis vainot sevi? Nē. Tas nekad neapstāsies. Un tas, ka viņš atgriezās dzīvē, viņam nedod tiesības dzīvot. Viņš vienkārši pārstāja piesaistīt uzmanību. Ir grūti, ja tuvumā ir cilvēks, kurš apglabā sevi dzīvu, un ir egoisms turpināt priecāties par savām bēdām, liekot visiem tuvumā esošajiem ciest no viņa jau tā lēnās nāves.
Ragana iekliedzās, un Stenlijs sarāvās, it kā būtu izvilkts no sapņa. Meitene paspieda roku un ar pēdējiem vārdiem atcerējās visus dēmonus par to, ka nepasargāja viņu no nodevīgajām skapja durvīm, piespiežot ar tām rādītājpirkstu.
"Miss, jums nevajadzētu izteikties tādos vārdos," vīrietis aizrādīja, taču meitene to nenovērtēja un, izvilkusi pirksta galu no mutes, izaicinoši ziņoja:
“Jaunkundzei vajadzētu noģībt, dzirdot vārdu “ēzelis”, bet īstā ragana parasti tajā iesaistās ar entuziasmu.
Vīrietis pasmīnēja un pārstāja novērst burves uzmanību no viņas darba. Ļoti valdošā manierē viņa šķiroja ienākumu grāmatiņas un nolika plauktos pudeles ar pārpildītiem šķidrumiem. Burvis piecēlās un izvilka no plaukta vēl vienu kolekciju. Tas bija daudz plānāks nekā iepriekšējais. Ragana ar blotera uzcītību arī sāka to lasīt. Un pēc pāris stundām vīrietis vairs neredzēja savu kolēģi žurnālu un grāmatu kaudžu dēļ. Viņa kaut ko nomurmināja zem deguna. Viņa trīs reizes saskaitīja visas dziru pudeles un ielika tās apburtajā skapī.
Pēdējais atradās blakus grāmatu plauktam un aizvērts ar durvīm ar necaurspīdīgu stiklu. Vīrietis iedeva meitenei atslēgu, un viņa sāka vadīt māju, it kā būtu mājās. Pāris reizes mēģināju iedzert malku ledus tējas. Bet beigās ar kafijas kannu aizgāju uz vannas istabu un atnesu aukstu ūdeni. Piesarkusi viņa lūdza to uzsildīt. Brunete izrādīja tādu žēlsirdību, tomēr papildus nekromantijai viņa arsenālā bija arī daudzas burvestības. Un, kad ūdens uzvārījās, viņa no audekla maisiņa ar nezālēm izvilka dažus garšaugus un iemeta tos ūdenī.
Pikantais kumelīšu un piparmētru aromāts izplatījās visā uzņemšanas zonā. Turklāt nebija skaidrs, vai viņa uzbur dzērienu, vai arī tas viss bija pats no sevis. Viņam tika uzticēts zāļu novārījumu ieliet tasītēs. Un meitene, balansējot uz krēsla, pastiepās pēc citas draudzes grāmatas. Kad viņa to izņēma, viņa apsēdās un kaut ko pierakstīja savā lapu kaudzē. Es vairākas reizes uzdūros pret leti, mēģinot tikt pie vajadzīgajiem manuskriptiem. Es paklupu aiz paklāja. Es notraipīju rokas ar tinti. Viņā bija kaut kas tāds, kas raksturīgs tikai trakiem zinātniekiem, kaut kādas reibinošas zināšanu slāpes. Un šis tēls neiederējās ar vēstulei pievienoto viņas zvērību aprakstā. Es nespēju noticēt
Gregorija uzmanību no savaldzinātās meitenes apceres novērsa durvju zvans. Viņš pagriezās un ieraudzīja uz sliekšņa gaišu meiteni ar pelniem matiem, kas bija saritināti jaukās lokās. Smalko violeto kleitu papildināja ažūra lietussargs uz kreisās rokas.
"Gregorijs ir dārgais," meitene burvīgi pasmaidīja un pastiepa roku skūpstam. – Nenormāli priecīgs tevi redzēt…
"Abpusēji Hloja," vīrietis paklanījās un pielika viņas tievo roku pie lūpām. -Tu nāc pie manis darba darīšanās?
Meitene kaprīzi nopūtās. Hloja Bernāra, pilsētas valdnieka vecākā meita. Burvīgi mānīga jauna dāma, kas sajauc debesu izskatu ar dēmona raksturu. Viņa bija reibinoši skaista, pat ne tāda; viss viņas