bezdibenī, lai nonāktu viņas burvestību atbalsos.
“Godīgi…” meitene izdvesa, un viņas elpa, kas skāra burvi, kļuva vēl karstāka. Viņš varēja zvērēt, ka arī ragana juta šo uguni un izprovocēja to. – Un godīgi, es piedāvāju abpusēji izdevīgu sadarbību.
Viņa neatkāpās, it kā pārbaudot viena paņemtā vīrieša pieklājības spēku. Zināju, ka tas ir kaitinoši, bet spēle bija valdzinoša. Gregorijs arī varētu spēlēt. Viņš piegāja vēl tuvāk, viņu ķermenim gandrīz pieskaroties. Viņš čukstēja, pieliecies pie kakla:
– Pie kā tu tagad strādā?
"Indes un pretlīdzekļi," ragana gurdeni atbildēja ar elpu, uzliekot savu tievo plaukstu viņam uz krūtīm. Viņa skrēja ar pirkstiem no vienas pogas uz otru, apklusa, grozījās, mēģinot atpogāt. Gregorija redze kļuva blāva, un caur viņa asinīm izplatījās nekontrolējama spēka vilnis. Viņš aizvēra plakstiņus, pārliecinādams sevi, ka tikai meitenes burvestība uz viņu atstāja tādu iespaidu, tādas ir raganas, dzīvības iemiesojums tās augstākajā izpausmē, un viņam, nāves burvim, viņa ļoti pietrūkst, tāpēc viņš. piedzeras no tuvuma.
"Tādā gadījumā jūs varētu interesēt apskatīt manu kolekciju," Stenlijs ieteica, attālinoties un apsēdies krēslā. Meitene atspiedās ar muguras lejasdaļu pret galda malu un, nemainot sejas izteiksmi, precizēja:
– Tik liels? – tas skanēja ar kādu nešķīstu mājienu.
“Reti,” vīrietis uzskatīja par svarīgu uzsvērt, izkliedējot galvā viskozo miglu.
"Tas būtu gods," ragana labvēlīgi atbildēja, nenolaižot acis no viņa.
Gregorijs pamanīja, ka viņu saruna nepāraug sprediķī par morāles mācībām, bet gan draudzīgā sarunā. Ragana parādīja raksturu, viņš buksēja un spieda ar spēku. Visticamāk, jā, viņiem ir vieglāk vienoties, nekā sabojāt viens otra dzīvi. Un meitenes neapdomīgā drosme bija valdzinoša. Vai nu pratinātāja audzināšana deva tādus augļus, vai raganas spēks. Lai kā arī būtu, viņš vairs nejutās aizkaitināts pret viņu. Uztraukums? Varbūt… Līdzjūtība? Kāpēc ne.
– Cik tev gadu? – vīrietis vēroja raganu klusi soļojam gar grāmatu skapjiem, svārku šalkoņu un grāmatu galapapīru pieskārienu.
– Un cik tu dotu? – Viņa pagriežas un no viņas pleca nokrīt apjomīga tumši brūnu matu bize, kas karājas mugurā. Graciozi, cirtaini pavedieni pie deniņiem uzsver kakla trauslumu un pienaino ādu.
"Patiesībā es to nedošu vispār…" Gregorijs noliek pulksteni uz galda un dodas pie galda ar alkoholu. Kristāla karafes ar konjaku un viskiju, elegantas elfu vīna pudeles. Viņš pārbrauc ar pirkstu pār katru no tiem, izvēloties, ko meitenei piedāvāt, un samierinās ar dzirkstošo ābolu ar ziedu aromātu. "Ar jums, raganām, jūs ne par ko nevarat būt pārliecināti, un vēl jo mazāk, kad esat vecs."
Viņa pasmaida un paņem dzēriena glāzi no viņa rokām. Uz brīdi smalks ādas pieskāriens ādai, un vīrietis atkal sajūt šo notiekošā nerealitāti, asinis vārās un reibums, it kā pēc divām konjaka pudelēm.
"Blarian…" meitene saka pēc pirmā malka, ar pirksta galu izbrauc gar stikla malu, liekot kristālam dziedāt, un lēnām laiza lūpas. – Desmit gadi, ne mazāk. Tikai šajā ielejā viņi ražo ābolu vīnu. Te ir ziemeļi, vīnogas neaug, tās glābj ziemas ābeļu šķirnes, bet piesūcinātas ar medus lāsīti, līdz ar to ziedu aromāts…
"Apsveicami," Gregorijs apsēžas pretējā krēslā. – Tātad…
"Divdesmit četri," ragana pārtrauc, joprojām atgriežoties pie viņa jautājuma, bet tikai tad, lai uzdotu savu. – Un tu?
"Trīsdesmit," vīrietis mierīgi sacīja, un meitene, iedzērusi vēl vienu malku vīna, turpināja:
– Ko tu darīji manā vecumā?
"Es apspiedu sacelšanos uz austrumu robežas," viņš sveicina ar biezu glāzi un uzņemas iniciatīvu. – Ko tu darīsi manējā?
"Es atvēršu eliksīru veikalu, paņemšu bruņurupuci un uzpīpēšu pīpi."
– Kāpēc bruņurupucis? – burvis to nopirka.
– Tātad pārējie neradīja nekādus jautājumus? – viņa smaida dažādos veidos: kā tagad, palaidnīgi un atklāti, kā slikta ciema meitene; kā jau vakara sākumā – slinks un nicinošs. Viņai, iespējams, nav palicis neviens smaids, un ir dīvaini, ka Gregorijs vēlas tos redzēt.
Viss radīja jautājumus, bet Stenlijs vēl nevarēja uzdot to, kas viņu interesēja. Viņi nav tik tuvu, lai ragana godīgi atbildētu, vai viņai ir plāni precēties, jo viņas ierašanās izskatās ļoti aizdomīga. Un Gregorijs šīs domas īpaši ļāva savam tēvam, kurš varēja viņu labi plānot.
– Tā bija, bet vai tas nav ļoti šokējoši bruņurupucim? – Tagad viņš ar izglītojošu interesi apskatīja meiteni.
– Es esmu ragana, kādu mājdzīvnieku man vajadzētu iegūt, lai uzsvērtu savu statusu? – Viņa viltīgi piemiedz.
– Melns kaķis?
“Tas ir nogurdinoši…” Alise klusē un pēkšņi pārtrauc jautrību nopietnākā balsī. – Jautājiet, vai vēlaties…
Viņa nav stulba, tas ir pluss. Vienkārši… Varbūt mīnuss.
– Kāpēc tu tā izlēmi? – šis jautājums nebija viņa sejā, vai ne?
– visi jautā. Un es visiem atbildu, ka neesmu radīts laulībām, tādi kā es dod priekšroku būt laimīgiem.
– Vai laulība un laime ir viens otru izslēdzoši jēdzieni?
"Man jā," viņa ieskatās caurspīdīgajā dzintara šķidrumā. "Es nezinu, kā izbēgt no sava tēva aizbildnības, bet es noteikti neiešu svešinieka aizbildniecībā."
– Ja tu iemīlēsies?
– Burvi, vai jūs nezināt, ka raganai ir simtiem reižu vieglāk atrast nepatikšanas nekā vienreiz satikt mīlestību?
Gregorijs pieļāva, ka meitene vienkārši meklē nepareizā vietā vai rīkojas nepareizi.
Pēc pusstundas, kad viņš bija apguvis visu darba veikšanai nepieciešamo, burve devās mājup. Gandrīz pie sliekšņa burvis pamanīja:
"Pieskarties, raganas kundze," deva mājienu, ka viņš piekrīt sarunām.
– Alise, – burve vienaldzīgi piedāvāja, – un es dodu priekšroku matam, burvju kungs…
– Gregorijs… Sauc mani par Gregoriju…
Durvis klusi aizvērās, un kabinetā joprojām bija jūtams smalks, netverams ābeļu ziedu aromāts ar mandeļu rūgtuma nokrāsu. Gregorijs vienā rāvienā izdzēra glāzi alkohola un atspiedās krēslā. Viņš izberzēja acis. Viņa galvā ir tāda vieglprātība, ka vieglāk neķerties pie lietas, bet nekromants spītīgi atver korpusu ar tintes pildspalvām un izņem biezu reljefu papīru. Un pēc
