netrāpīja un ar bumbu trāpīja pa durvju rāmi. Gumijas bumbiņa triumfējoši nokrita un lidoja pāri galdam un ārā pa atvērto logu. Vilšanās nopūta. Un durvis sāka histēriski čīkstēt. Atslēgas caurums iesaucās un uz sliekšņa parādījās mājkalpotāja ar rājienu rokās.
"Ak, jūs nepatīkamais zēns," viņa īgni iesāka, "cik reižu lai es tev teikšu, lai neuzdrošinies izlaist pusdienas un vakariņas." Kāpēc tu te ieslēdzies kā vecs einuhs…
"Auklīte…" burvis sacīja, nobolīdams acis, "nu, cik reižu es varu teikt: ja tas ir aizvērts, nav nepieciešams ielauzties." Šis ir mans birojs…
– Un tu esi mans skolnieks! – Grēta draudīgi teica, uzsitot ēdiena piegādi uz galda. Tik ļoti, ka cukurtraukam pazuda vāks. – Nu, sēdies ēst, ak, tev nav makšķeres.
Gregorijs noguris nopūtās un apsēdās pie rakstāmgalda. Mājas saimniece novāca manuskriptus, vēstules un ziņojumus, visu sametot vienā kaudzē uz malas. Vīrietis nobolīja acis: visu rītu viņš kārtoja policijas ziņojumus, lai līdz pusdienām tie atkal kļūtu par bezveidīgu papīru kaudzi. Viņa izvilka no priekšauta lupatu un devās pulēt krēslu roku balstus. Viņa satvēra atvērto grāmatu un aizcirta to ciet. Bet viņam nebija laika atstāt grāmatzīmi. Viņa piegāja pie bibliotēkas kabineta un, mēģinot veco sējumu stumt augstāk, sāka lēkāt augšā un lejā. Es uzspļāvu uz bezcerību un noliku to plauktā.
Burvis paskatījās uz savām pusdienām un saprata, ka viņš tomēr grib ēst. Turklāt trusis izrādījās veiksmīgāks nekā jebkad agrāk. Varbūt par tādu cepeti varētu Grētai piedot viņas netaktiskumu.
"Un ragana būs labāka par tevi," vecā sieviete izsmēja. "Kad viņa mani sauca vakariņās, viņa pat neattaisnojās."
– Kā tev viņa patīk? – vīrietis domīgi paskatījās uz trekno gaļas gabalu un iebāza to mutē.
– Nav slikti. Pieticīgs un diezgan labi audzināts, viņas skatiens skanēja: "Ne kā daži…" – pirmo reizi karaļvalsts dienvidos. Man ļoti patika tava siltumnīca…
"Tava siltumnīca…" students sarkastiski pārtrauca. "Es jau sen pārtraucu tur audzēt indīgas šķirnes, jo ik pa brīdim tur mēģina salasīt zaļumus zupai."
"Lai tā būtu…" viņa smaidot piekrita. – Parādīja viņai slepeno eju uz māju. Nu nebēdā uz mani. Kāpēc meitene skriet pa ielu uz virtuvi?
"Un uz laboratoriju…" brunete neapmierināti piebilda.
"Nē, mans dārgais," vecā sieviete paskatījās zem dīvāna un izvilka vairākas glāzes konjaka. – Laboratoriju, poligonu un ieroču telpu parādīsi pats. Citādi es atkal saplēsīšu pudeles, nometīšu dunčus, un tu smelsies vēl mēnesi.
Burvis apmierināti pasmaidīja. Pīrāgu pabeidzu, nomazgāju ar zāļu tēju un izstiepju. Viņš piecēlās no galda un pagriezās pret logu. Viņš piespieda brilles sev pretī un sarkastiski teica:
"Bet ragana bēg no mums," laukā aiz muižas stāvēja figūra zilā kleitā un tumšā apmetnī. Viņa griezās ap slotu, skaidri piesaucot to kārtībā.
"Nu, labi," vecā kundze atbildēja tikpat sarkastiski, "es devos pastaigāties un arī pajautāju, vai tas ir pareizi."
Gregorijs šaubīgi pacēla uzaci. Viņš neredzēja tādu apziņu jaunajā burve. Un līdz vakaram viņš par to visu laimīgi aizmirsa, jo bija gatavs likt derības uz vecvecmāmiņas Hortenses viltus žokli; Vortišas pilsēta vēl nebija redzējusi tik burvīgu raganas un vietējo iedzīvotāju tikšanos.
4. nodaļa
Māja smaržoja pēc melanholijas. Tas apmetās tumšākajos stūros, kas dienas laikā tika krāsoti ar saules gaismu. Iestājoties krēslai, īpašums mainījās: pazuda senatnes plīvurs, atklājot neizskatīgus nolaidības mirkļus, akmens pakāpieni kļuva raupjāki, slēpjot silto klinšu šarmu, koks vaidēja. Tas dziedāja ilgstoši un aizvainots, skrāpējot plaukstas, kas pieskārās margām.
Otrajā stāvā stāvi čukstēja. Katrs dēlis stāstīja melus, ka plānais papēdis bija izspiedies cauri mīkstajam pārklājumam. Sienas bija līdz pirkstiem aukstas, it kā stāstot, ka vajag atvērt pagrabos esošās ventilācijas atveres, izkratīt paklājus, atvērt logus un izpūst šo mitro aromātu. Vitrāžā pretī kāpnēm sasala duļķainas stikla plēves. Tie ir jātīra ar ūdeni un etiķi. Kad Alīsijai bija trīspadsmit, viņa ar māti ciemojās pie kāda attāla radinieka. Tur pat nebija mājas, tikai neliela mājiņa. Un kalpu nebija. Tad viņa ar mammu gatavoja un tīrīja pašas, un visu darīja savām rokām. Alise atceras šos logus, ka rudenī tos jau klāja migla, un no rāmjiem nāca bezdievīgs caurvējs un bija jāaizpilda spraugas ar sūnām, tad kļuva siltāks. Un pavasarī noņemiet visus gružus, atšķaidiet etiķi ūdenī, pievienojiet dažus pilienus ziedu eļļas, lai iznīcinātu esences skābumu. Trīspadsmit gados ragana nezināja, ka viņi neciemojas, bet slēpjas, jo karaliskā pratinātāja darbs bija bīstams un apdraudēja galvenokārt ģimeni.
Alise atgrūda atmiņas un nogludināja kleitas malu. Viņa pieklauvēja pie durvīm. Viņa veltīja laiku, pārģērbās tumši zaļā tērpā ar šokolādes mežģīnēm uz krūtīm un sapinēja matus. Tāds vīrietis vēl nav dzimis, kura dēļ viņa liegs sev mazus priekus. Tēvs vienmēr bija dusmīgs, kad viņa mīļotā meita tracinājās līdz pēdējai minūtei pirms svarīgiem notikumiem. Es biju dusmīgs, bet es nevarēju neko darīt. Tāpēc meitene darba devēja priekšā parādījās ļoti pieklājīgā izskatā: satīna kleita, bobs kakla izgriezums, samta kurpes, minimāli rotaslietas. Viņa uztvēra pie galda sēdošā vīrieša pārsteigto skatienu. Likās, ka viņš viņu ieraudzīja pirmo reizi: viņš gāja no viņas sejas uz viņas tievo kaklu un uzkavējās ilgāk, nekā nepieciešams, pie kakla izgriezuma. Kādu iemeslu dēļ tas lika maniem vaigiem vai ausīm dedzināt.
Arī meitene neliedza sev apceri. Mākslīgajā gaismā muižas īpašnieks šķita vecāks, vai arī kāda loma bija topošajiem rugājiem? Mati ir tumši, viļņaini, rupji. Un acis, gandrīz tumsa, kas apņem, pievelk, un tās dziļumos mīt intereses dzirksteles? Pārsteidzoši plāni pirksti, bet āda izskatās raupja, it kā šīm rokām būtu pieradums turēt nevis vijoles loku, bet gan bastarda zobenu. Mājas krekls ar atvērtu apkakli, kas slēpa atlētisku lādi.
Alisija atzina, labi. Un burvis to zina. Viņš labi zina, kas patīk sievietēm. Es neesmu pārliecināta, ka viņa to izmanto, taču no ļaunā smīna, kas skāra viņas lūpu kaktiņu, viņa saprata, ka izmanto priekšrocības. Ja viņi būtu satikušies dažādos apstākļos, šis vīrietis būtu ieinteresējis bijušā karaliskā pratinātāja meitu.
"Raganas saimniece, vai jūs pazīstat šo cilvēku?"
Tad ragana pamanīja tik vēlās sarunas iemeslu. Blondīne sēdēja ar saburzītu seju, salicis rokas zem padusēm. Piedzēries skatiens dusmīgs mēģināja izdegt gan Stenliju, gan viņu. Oho, bet bez fiziskā pārākuma viņš nebija tik augstprātīgs.
"Nē," balss ir maiga un augstprātīga. It kā ņirgājoties, viņa salika rokas uz krūtīm, tādējādi izceļot šīs krūtis. Lai piebeigtu sarunu biedrus, viņa arī izaicinoši pacēla uzaci.
– Viņš melo… Hic… Viņš melo! – vēlais viesis noelsās vai nu ar sašutumu, vai ar žagas. – Šī… žagas viņa nolādēja mani
