Īpaši. Ceļš uz izcilību. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Īpaši. Ceļš uz izcilību - Edgars Auziņš страница 16

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Īpaši. Ceļš uz izcilību - Edgars Auziņš

Скачать книгу

tāpēc policisti tevi noķers un aizvedīs uz kādu laboratoriju, lai ar tevi varētu eksperimentēt. Vai tu gribi šo?

      – Mūs nav tik viegli notvert.

      – Nu jā. Es to pamanīju veikalā. Tu īsti tur neslēpies.

      – Tā bija mana ideja doties uz to veikalu, – Žaneta viņu pārtrauca. "Kaut kas mani tur ievilka." Dāvijs bija pret to, bet es viņu pārliecināju. Acīmredzot mums bija lemts satikties.

      Visi par to domāja, jo šāda sakritība tiešām pārsteidz. Viņi satikās tik dārgā boutique… Te noteikti bija kaut kas netīrs.

      "Mēs dosimies tev līdzi, ja liksiet policistiem par mums aizmirst," Deivijs noteica savu nosacījumu.

      Kūpers otrreiz nožēloja, ka viņam nav iespēju izdzēst atmiņu, būtu vieglāk tikt galā ar policiju.

      – Labi, mēs kaut ko izdomāsim. Tagad ejam uz viesnīcu, un, lūdzu, vairs neizmantojiet savu spēku.

      Deivis iesmējās, pārvilka kapuci pār galvu, un viņi visi devās uz viesnīcu. Aili saprata, ka viņu vakariņas restorānā ir atceltas, un viņas dvēsele uzreiz kļuva skumja. Bet viņa ļoti gribēja šo randiņu ar Kūperu…

      Rens un Čārlijs sēdēja viesnīcas istabā, viņi pārsvarā klusēja, nezinādami, par ko runāt. Puisis saprata, ka šīs ir mierīgās un laimīgās dzīves beigas, kas drīz sāksies. Drīz pasaulē nākošā meita zinās, ka viņas tēvs ir briesmonis ar kādām dīvainām spējām. Viņš to negribēja.

      Islijs, Kūpers un iemīlējies pāris Renam un Čārlijam istabā ieradās negaidīti, jo domāja, ka jau sen ir prom, un, ieraugot Dāviju un Žanetu, bija pavisam pārsteigti.

      – Kā jūs tos atradāt? – Čārlijs jautāja.

      "Nejautājiet, tas ir pārāk dīvains stāsts," sacīja Aili un apsēdās uz krēsla.

      – Kādas spējas jums abiem piemīt? – Žaneta jautāja, skatoties uz Čārliju.

      "Man ir atjaunošanās, Čārlijam vispār nav spēju, viņa ir tikai mana līgava, un tā sagadījās, ka es viņu ievilku šajā visā," sacīja Rens.

      – Starp citu, mēs īsti neesam tikušies. Protams, jūs zināt mūsu vārdus, bet mēs nezinām jūs visus.

      –Tu mani jau pazīsti. Meitene ar telekinēzi ir Eilija, viņš ir Rens, un viņa līgavu sauc Čārlijs,” Kūpers iepazīstināja visus.

      Dāvijs klusēja. Viņam vairs nepatika visa šī komanda. Lai gan grūtnieces Čārlija skats viņu nomierināja, jo viņa šķita nekaitīga.

      "Man šķiet, ka tas ir sākums kaut kam pārsteidzošam un interesantam." Sasodīts, mūsu spējas ir neticamas! "Man ir bail iedomāties, kādi spēki ir citiem cilvēkiem," Aili apbrīnoja.

      "Manuprāt, tas ir foršāk par manu bezjēdzīgo atjaunošanos," Rens atbildēja, un visi smējās. Dāvja sejā parādījās pat īslaicīgs smaids.

      7. nodaļa. "Neredzamība"

      Jaunā diena bija produktīva. Vakar viņi atrada divus nemierīgus pusaudžus, kuri tagad guļ blakus istabā. Uguns tika neitralizēta, bet Ūdens daudz nepretojās. Kūpers gulēja savā "suite" numurā un domāja par Isliju. Pareizāk sakot, par atceltu datumu. Un viņš cerēja, ka kādreiz viņiem būs otrā iespēja…

      Pati Aili gulēja līdzīgā istabā gultā, taču viņa domāja nevis par randiņu, bet gan par Dāviju. Meitene redzēja, ka puisis viņiem nemaz neuzticas, un viņa bīstamais spēks viņu neprātīgi nobiedēja, jo pusaudzis jebkurā brīdī varēja zaudēt savaldību un visus nogalināt.

      Rens stāvēja vannas istabā un skatījās uz savu atspulgu spogulī. Viņš joprojām nevarēja samierināties ar domu, ka ir izdarījis noziegumu. Viņš droši vien cietīs visu atlikušo mūžu.

      Vakar viņi no policijas datu bāzes izdzēsa visu informāciju par Deiviju un Žanetu. Protams, tas pilnībā neapturēs viņu noķeršanu, taču ievērojami palēninās to. Šajā laikā viņiem būs laiks aizbēgt no valsts, meklējot citus cilvēkus, kuri lietojuši tabletes.

      Viņu nākamais plāns bija apstāties Filadelfijā un meklēt Sāru. Viņiem ir viņas adrese, tāpēc viss būs daudz vieglāk nekā ar Deiviju un Žanetu.

      Deivijs gulēja blakus joprojām guļošajai Žanetai. Viņš paskatījās uz viņas skaisto seju un izbrauca ar roku caur viņas tumšajiem matiem. Viņš gribēja, lai meitene būtu drošībā un kaut kur tālu no viņa. Galu galā spēks, ko viņš bija ieguvis, varēja viņu pārņemt jebkurā brīdī. Viņš to juta, sajuta spēku, spēku, autoritāti… Viņam tas patika, un tajā pašā laikā tas viņu nostādīja šoka stāvoklī.

      Tad bankā Dāvijs gandrīz nogalināja Žaneti. Viņš nespēja pretoties dusmām, kas apklāja viņa acis ar tumšu plīvuru. Nekāda iekšēja cīņa nevarēja apturēt trakojošo spēku. Uguns izrādījās viņa lāsts.

      Bet pats ļaunākais nebija pat viņā, bet Žanetā… Viņa kaut kā arī saņēma šo sasodīto spēju, kas, iespējams, arī varēja iziet no kontroles – tas ir laika jautājums. Protams, Žaneta var nepakļauties stihijai…

      Deivis pieņēma, ka viņam būs jāuzticas šiem cilvēkiem, jo viņi viņiem palīdzēja. Policija, kas viņus meklēja, bija milzīga problēma turpmākajā dzīvē. Pusaudžiem būtu nemitīgi jāslēpjas, jābaidās no katra čaukstiņa un svešiniekiem, un tāda dzīve nav Žanetai.

      Kūpers savāca lietas, kuras viņam vakar bija izdevies sakārtot savā istabā. Viņš gribēja doties prom agri, jo, jo ātrāk viņi ieradīsies Filadelfijā, jo ātrāk viņi atrisinās visas problēmas un atgriezīsies Mineapolē kā vesela zaudētāju komanda.

      Viņš saprata, ka tālāk viņu sagaida eksperimenti un mēģinājumi atrast zāles pret jebkādām izredzēm. Tas nebūs viegli, tas prasīs ilgu laiku, bet viņš ir gatavs mēģināt, gatavs glābt šos cilvēkus, kuri burtiski ienīst pārmaiņas savā dzīvē.

      Izejot no istabas, Kūpers uzaicināja visus savus jaunos draugus uz brokastīm, kuras tika pasniegtas šajā viesnīcā. Viņam nekad agrāk nebija. Stendlers bija viņa partneris, labā roka visas viņa dzīves darbā. Viņš viņam uzticas, bet neuzskata viņu par draugu. Tagad visam vajadzētu būt savādāk. Kūpers var atrast cilvēkus, kuri jebkurā brīdī uzklausīs un palīdzēs sarežģītos jautājumos…

      Islijs izgāja no istabas un sekoja Kūperam un pārējiem uz ēdamistabu. Viņas vēders prasīja ēdienu, tāpēc viņa paātrināja gaitu. Kūpers šodien kaut kā apmulsa, meitene to uzreiz pamanīja. Varbūt tas ir Dāvja uzvedības dēļ, vai arī neveiklības dēļ, jo viņu randiņš nenotika vakar.

      Brokastis bija ļoti sātīgas un garšīgas, par ko visi bija ļoti priecīgi. Visi pie galda klusēja, iesūkušies ēdiena uzsūkšanā. Lai gan, iespējams, vienkārši nebija ko teikt.

      Kūpers pirmais pārtrauca klusumu, nolika malā dakšiņu, padzēra apelsīnu sulu un sāka runāt:

      – Pēc brokastīm dodamies uz Filadelfiju, Pensilvānijas

Скачать книгу