izelpo. Ieelpo izelpo. Tas viss ir nereāli, sasodīts, tas ir nereāli! – Kūpera Raisa zemapziņa kliedza.
Viņš joprojām atradās savā mājā un sēdēja viesistabā uz balta ādas dīvāna. Viņa galvā ir pārāk daudz jautājumu un nulle atbilžu. Tas viņu kaitināja, jo vīrietis bija pieradis zināt burtiski visu. Bet šeit loģikai nebija jēgas.
Kūpers piecēlās no dīvāna un staigāja šurpu turpu pa istabu. Tad viņš apstājās pie spoguļa. Šķiet, ārēji viņš nemaz nav mainījies: tāds pats garais, ne pārāk muskuļots, bet arī ne tievs, īsi mati un nogurušas acis. Viņš neredzēja nekādas izmaiņas. Bet es to jutu. Es jutu kaut ko dīvainu. It kā viņš var darīt visu, ko vēlas. Vismaz aplaupīt bankas, vismaz iznīcināt kādu ēku un nogalināt cilvēkus. Viņš var. Bet jautājums ir cits – kāpēc viņam tas vajadzīgs?
Vīrietis tajā nesaskata neko interesantu vai svarīgu. Un uzreiz nāk prātā doma, ka ja nenogalini, tad glāb. Pievienojieties supervaroņu rindām. Tikai viņš neatcerējās, kur atrodas Avengers galvenā mītne.
Viņš jutās jocīgi. Tik ļoti, ka no smiekliem sāka sāpēt vēders. Viņš nekad par to pat nedomātu. Kļūsti par supervaroni? Cik stulbi! Bēdziet un glābiet pasauli, izliecieties, ka esat tik forši, izdomājiet spilgtu uzvalku, aizstājvārdu, izveidojiet štābu, savervējiet komandu, izdomājiet lielisku vārdu un vienkārši izglābiet šo sasodītā pasauli.
Kūpers izskatījās pēc vīra, kurš bija kļuvis traks. Bet patiesībā viņš bija ļoti nobijies. Rīss nezināja, ko darīt tālāk, ko darīt un kādus pasākumus veikt. Galu galā vīrietis saprata, ka pie šīm metamorfozēm vainojamas viņa paša rokām izgudrotās tabletes.
Un viņš saprata, ka viņš nav vienīgais, kas tos pieņēma. Bija arī citi cilvēki, un droši vien arī viņi mainījās. Varbūt viņiem pat bija sliktākas spējas nekā viņam.
Kūpers pastiepa roku pēc mobilā telefona. Viņš nolēma, ka vēl nav par vēlu vismaz kādu izglābt. Tāpēc viņš izsauc Stendlera numuru. Viņa kolēģis ātri atbild, par ko Kūpers bija neticami priecīgs.
"Standler, ir noticis kaut kas šausmīgs, mums ir jāizņem narkotiku partija no pārdošanas. Tas ir steidzami!" – Kūpers pēc sveikšanas skarbi saka.
"Tu esi traks? Kūper, tas nav iespējams! – atbildēja Stendlers.
"Es to neatkārtošu. Tabletes nav pietiekami pētītas un var kaitēt patērētājiem.
Stendlers nopūtās, tad piekrita. Viņš bija ļoti dusmīgs, sašutis, satracināts, bet Kūperam bija vienalga. Tad viņš izslēdza telefonu un atviegloti uzelpoja. Līdz šim vīrietis darījis visu iespējamo.
Viņa galvā pazibēja doma, ka viņam būs jāatrod visi cilvēki, kas nopirka tabletes, un jānoskaidro, kas ar viņiem noticis. Galu galā ne visi gribēs paturēt varu noslēpumā un nedarīt sliktas lietas.
* * *
Aili ieskrēja ēkā, kurā viņa strādā, iegāja savā mazajā kabinetā un aizslēdza aiz sevis durvis. Viņa visu laiku trīcēja, elpošana nevarēja normalizēties. Viņa ir kļuvusi traka, tas ir skaidrs. Galu galā lietas nevar kustēties, tikai skatoties. Telekinēze neeksistē!
Meitene nezināja, ko darīt, kur iet un pie kā vērsties pēc palīdzības. Kaut kas iekšā kliedza, ka viņai vajag izmantot šo spēku, nozagt vairāk naudas un doties kaut kur uz Meksiku vai Panamu, kur viņa nekad netiks atrasta.
Stulbs sapnis. Turklāt izmantojiet šos briesmīgos spēkus pret cilvēkiem. Aili nevēlas nevienam nodarīt pāri.
Tāpēc viņai vienkārši jāvirzās uz savu dzīvi, nepievēršot uzmanību notikušajam, neizmantojot spējas, un jāturpina intervēt slavenības.
Aili nopūtās. Cik viss ir sarežģīti. Vienā mirklī viņas dzīve mainījās un ne uz labo pusi. Viņa aizvēra acis, atslāba un mēģināja aizmirst notikušo.
Bet tajā brīdī pie viņas durvīm skaļi klauvēja. Viņa drebēja un sakustējās, lai ielaistu apmeklētāju. Tas bija viņas priekšnieks Rīdsa kungs, kurš nepārprotami bija sliktā garastāvoklī.
– Sveika, Aili, vai tu intervēji Rīsu?
"Protams," viņa atbildēja un izņēma no somiņas piezīmju grāmatiņu. Tad viņa to pasniedza savam priekšniekam.
Rīds paskatījās uz piezīmju grāmatiņu un tad nometa to uz galda.
– Nekā jauna, Aili, nekā. Veca informācija, garlaicīgi jautājumi.
Meitene pārsteigta paskatījās uz viņu, neticot savām ausīm.
– Es tik ļoti centos! Rīda kungs, lūdzu, neatsakieties publicēt interviju.
Vīrietis neapmierināti paskatījās uz Aili un negatīvi pakratīja galvu.
– Nav publikācijas.
Un tad meitene neizturēja, viņa sāka raudāt, aizsedzot seju ar plaukstām. Taču misters Rīds bija nesatricināms, viņš izgāja no kabineta, skaļi aizcirzdams durvis.
Meitene raudāja. Viņa nebija gaidījusi šādu notikumu pavērsienu. Šai intervijai vajadzēja būt viņas laimīgās dzīves sākumam.
Tā ir jēga, tā vajadzētu.
Viņa satvēra rokās piezīmju grāmatiņu, izrāva no tās teksta lapas un saplēsa tās mazos gabaliņos. Viņu pārņēma naids un izmisums.
Aili gandrīz kliedza aiz dusmām. Viņa pievērsās dokumentu skapim, kur bija viņas vecie darbi, kurus viņa tik ļoti ienīda. Tajā pašā sekundē visas mapes izlidoja no plauktiem un sastinga gaisā Aili priekšā. Pēkšņi viņa sāka smaidīt, viņai sāka patikt spēks un spēks, ko viņa bija ieguvusi.
Mapes lidoja gaisā, un tad meitene ar rokas mājienu lika drukāta teksta loksnēm izlauzties no mapēm un izmētāties pa biroju.
Pēc minūtes birojs jau lidoja, Aili telpā radīja īstu apokalipsi. Bet viņai viņš patika. Meitene izbaudīja šo skaistumu.
* * *
– Kā tas var būt? – Čārlijs krita panikā.
Rens paraustīja plecus. Viņš pats neko nesaprata. Tas viss likās nereāli.
"Nomierinies, mēs noteikti uzzināsim, kas tas ir," Rens sāka meiteni nomierināt.
– Kā mēs to uzzināsim? Vai mums ir slimnīcas šādiem gadījumiem? Un, lai gan, ir. Un tās sauc par psihiatriskajām slimnīcām.
– Nekrīti panikā, lūdzu. Turklāt jūs nevarat, jūs saprotat.
– Tas nav iespējams, tas nav iespējams. Nedari mani bezpalīdzīgu, es vienkārši esmu stāvoklī! – Čārlijs iebilda un apsēdās uz ķebļa.
Rens sakrustoja rokas un paskatījās uz meiteni. Viņam nez kāpēc šķita, ka šīs ir laimīgas dzīves beigas, ka tālāk viņus sagaida kaut kas šausmīgs. Viņš saprata, ka viņam būs jāizdara izvēle. Tikai starp ko?
