Olvas seju klāja mazas krunciņas, un matos bija redzami sirmi mati.
«Žēl, ka jūs nebrīdinājāt par vizīti,» Olva sacīja, kad mēs apsēdāmies pie galda. – Brālis būs greizsirdīgs.
Diez vai viņa zināja par terasi – pārāk mierīgi runāja, lejot tēju. Kā viņa izskatījās pēc Adelfa. Viņš nenāca pie viņas dienas laikā, lai nesamulsinātu savus apmeklētājus, un tas viņu apbēdināja.
Ar aizbildni nav iespējams plānot, bet man bija kauns par negaidīto vizīti. Olva nebija sarūgtināta un laipni jautāja, kā viņa varētu palīdzēt. Es nezinu, kas tika teikts šādos gadījumos, un tēma ir jutīga. Viņa to teica, atsaucoties uz kāzām un bažām par savu veselību.
Kalpone mani ieveda mazā istabā. Vienīgās mēbeles bija aizslietnis, drēbju skapis un zems galds, kas pārklāts ar palagu. Gaišas tapetes un aizkars uz loga, tukšums – tik neērti pēc viesistabas. Ar istabenes palīdzību es izģērbos, uzvilku brīvu kreklu un apgūlos uz galda. Viņa nekaunīgi pacēla kreklu un visu savu kaunu pārklāja ar palagiem. Tieši tāpat viņa to paņēma un pacēla, it kā nekas nebūtu noticis. Es pieradu pie Šarvai skatiena, bet tāda svešinieka vienkāršība bija mežonīgi mulsinoša. Droši vien viss būtu beidzies.
Istabene aizgāja, un drīz gaitenī atskanēja soļi, durvis atvērās… tā nebija Olva. Viņa skatiens iekrita pelēkā kreklā ar baltu rakstu un melnu kakla lakatu. Pie vārtiem mirdzēja sakta, ienācēja acīm pietuvināta krāsa – pelēkzila. Adelfs. Sākumā es nebiju pārsteigts, varēju tikai skatīties uz viņa glīto seju un pussmaidu. Zīda krekls mirdzēja, kad viņš ieelpoja, garie pirksti atgādināja baudu un krēslu.
Es varēju būt sašutis, un Adelfs teiktu, ka viņam ir nepareizās durvis. Bet tad viņš aizies, un paliks šaubas, nepatīkama apskate un drūma māja, kur aiz katrām durvīm bija paslēptas šķebinošas lietas. Nē, man vajadzēja mazliet prieka un sapratnes, ka par brīvību ir vērts cīnīties.
– Vai tu esi šeit? – es jautāju un apsēdos.
Adelfs pasmaidīja plašāk. Viņš aizvēra durvis un piespieda tām muguru, sakrustoja rokas uz krūtīm.
– Šodien mana māsa negaidīja ciemiņus. Kad teica, ka lejā gaida ciemiņš, nolēmām, ka labāk sevi nerādīt.
Viņš šķielēja, acis dzirkstīja – viņš apbrīnoja. Es jutos neērti, iedomājoties, ka esmu valkājis tik maz drēbju. Adelfs jau pieskārās, bet tomēr kaut kā…
– Tātad tu viņai teici? – ES jautāju.
«Nē,» viņš pakratīja galvu, «viņa pati visu redz.»
«Un jūs nolēmāt mani atdot jums?»
Man likās, ka viņi abi ir izstrādājuši viltīgu plānu, kā mani apprecēt ar Adelfu un iegūt manu vecāku laimi. Aizvainojums dzelkoja, bet man nebija ilūziju par viņu. Varbūt jums vajadzētu aizmirst par citiem un padomāt par savām vēlmēm. Es gribēju atkal sajust sevi vīrieša rokās, atcerēties, ka tuvība ir kaut kas vairāk nekā aizbildņa jautrība. Es biju sieviete un gribēju to izbaudīt.
– Protams, nē. – Adelfs sarauca pieri. «Viņa vienkārši domāja, ka mani pakalpojumi jums būtu patīkamāki.»
Viņš izspēlēja vainas apziņas sajūtu nolaida acis, bet viltīgais smaids nepazuda. Jocnieks – tas ir Adelfs. Bet es to negaidīju no Olvas, viņa šķita nopietna un pārāk nobriedusi.
Dusmoties nebija iespējams, jo manas vēlmes tikko bija piepildījušās.
– Un jūs varat būt drošs, ka jūsu pakalpojumi neradīs sekas? – ES jautāju.
Adelfs paskatījās uz mani ar garu, mīlošu skatienu. Viņš lēnām gāja uz priekšu, sacīdams:
«Olva paturēs šo noslēpumu, jo baumas var man kaitēt.» Un jūs… vai es pagājušajā reizē nepierādīju, ka varat ar mani sarunāties?
Olvam tiešām nav vajadzības atvērt muti. Kučieris un kājnieks Adelfu neredzēja, kā par morāli… kad vēl var dzīvot sev, ja ne jaunības laikā?
Adelfs piegāja klāt un viltīgi pasmaidīja, viņa papēži maigi klikšķēja pret grīdu, skaitot mirkļus. Vai apskausi? Skūpstīt? Tikai pieskarties? Man no šīm domām kļuva silts vēders, kailums joprojām bija apkaunojošs, bet tajā bija arī šarms. Būt vienam ar vīrieti un izjust iedomātu bezpalīdzību bija neticami mīļi.
Viņš sastinga man blakus, un es aizvēru acis, ieelpojot vieglo, nedaudz skābeno smaržu aromātu. Tad nāca roku siltums un bezsvara pieskārieni. Pēkšņi Adelfs mani pēkšņi pievilka sev klāt un noskūpstīja. Viņš nepacietīgi elpoja un izbrauca ar pirkstiem caur matiem, bet drīzāk glāstīja ar lūpām. Karsta mute, slapjas skaņas, nemierīgas rokas – šie mazie mani vienkārši padarīja traku. Es gribēju vairāk, nepārtraucot lēnumu un gurdenu baudu… Gribēju visu uzreiz.
Es glāstīju Adelfa plecus, kad viņš tikpat pēkšņi atrāvās.
– Apgulies. – Izelpojiet savās lūpās – maiga pavēle. Varbūt viņš nedomāja dominēt, bet kā gan var pretoties kaislīgai balsij?
Es apgūlos un iztaisnoju palagu pār savām kājām. Es būtu nolaidis savu kreklu, kamēr Adelfs kaut ko klabināja skapī, bet man nebija laika. Bija pienācis laiks atbrīvoties no mulsuma, bet te bija tik daudz gaismas… neparasti.
Viņš noslīdēja virs manis un sāka uzrotīt krekla piedurknes. Tajā pašā laikā smaidot tik apmierināti, ka es iesmējos. Kreisajā rokā mirdzēja maza sudraba burka, bet Adelfa seja bija interesantāka: viņam krita mati, un viņa acis kļuva noslēpumainas.
Kad viņš pabeidza, viņš pieliecās un vēlreiz mani noskūpstīja. Tagad prasīgs, sakož lūpas, dziļi iekļūst ar mēli un vaidē. Kad viņš atrāvās, es sniedzos viņam aiz muguras, bet sajutu roku pie atslēgas kaula. Šo vietu neslēpa audums; vēlmes, nepacietības un apjukuma sajaukums dauzījās ar otru pulsu, bet es negribēju apstāties.
Adelfs pamanīja manu reakciju un pārklāja manu seju ar skūpstiem, mana plauksta sasildīja, viņa elpa man uz sejas – jutekliska līdz neiespējamībai. Adelfs lēnām virzīja roku uz leju, un viņa vēdera muskuļi saspringa. Viņš nesteidzās un nepakļāvās zem krekla, bet aizsedza to pāri krūtīm. Sprauslas kļuva saspringtas līdz saldām, aizraujošām sāpēm. Es aizturēju elpu un izliekos – tāds sīkums, un dzeloņi jau steidzās caur ķermeni.
Adelfa lūpas sastinga milimetru no manējām. Atvērts, slapjš, karsts. Es būtu tiem pieķēries, bet varēju tikai elsties pēc gaisa. Adelfs saspieda pirkstus, pagrieza otu un nospieda, un tad novilka kreklu.
– Vai tas ir iekļauts pārbaudes plānā? – ES jautāju.
Es gribēju mazliet vairāk kontaktu, nevis vienkāršus pieskārienus.
«Jautājiet Olvai, ja neticat man,» Adelfs pasmīnēja, «man viss ir jāpārbauda.»
Viņš vēroja mani, lēnām nolaižot kreklu un slidinot pirkstus gar maigo ādu. Viņa atbildēja, viss iekšā vibrēja. Mana elpa aizrāvās, kad mans dzelksnis bija saspiests starp maniem pirkstiem. Spiediens, sirdspuksti, karstums vēderā – es biju izsmelta un atkal
