vaidēju, kad viņš noliecās un aplika lūpas ap manu krūtsgalu. Jauna, neticami patīkama sajūta, kas mani gandrīz sarāva. Mēle riņķoja ap jūtīgo zirni, atkal karsta elpa un nepacietība visos žestos. Tas iedūrās manī un lika man sarosīties, sažņaugt kājas un ķert baudas drupatas.
Adelfs nobrauca ar roku pa kāju. Viņš ar spēku spieda un burzīja palagu, parāva nipeli, mīca otru krūtiņu… likās, ka arī viņam gribās visu uzreiz.
«Saliec ceļus un izpleti kājas,» viņš pavēlēja.
Vājš čuksts solīja pārāk daudz, un es bez prāta paklausīju. Adelfs iztaisnojās, sāka celt palagu, un viss tik pēkšņi, it kā baidītos nokavēt.
Es atbalstījos uz elkoņa un satvēru viņa roku.
– Nedari neko stulbu.
Viņš dziļi ievilka elpu, atjēdzies un pasmaidīja:
– Tikai tās, kuras atļaujat.
Adelfs, nenovēršot acis, pacēla palagu uz ceļiem un noglāstīja tos, maigi izplešot tos plašāk. Tas nebija kā atrasties uz terases. Toreiz tumsa sargāja, bet tagad… runa pat nav par gaismu, vienkārši viss tai ir atvērts un pieejams.
Maigais skatiens bija nomierinošs, kad Adelfas pirksti slīdēja gar augšstilba iekšpusi. Viņš nenolaida roku zemu, tikai kustināja pirkstu galus un ķircināja. Es ievilku skaļu elpu, kad mana otra roka nostājās uz vēdera. Tagad arī tur mani glāstīja veiklie pirksti, un zosāda noskrēja pa muguru. Adelfs vēroja metienu un elpoja caur šķirtām lūpām. Starp viņa kājām bija redzams liels uzkalniņš, viņa nesaprata, kāpēc viņa to aizsedza ar plaukstu. Mani iepriecināja arī kāda cita prieks.
Adelfs sarauca pieri un kustināja gurnus, kustināja pirkstus, es izliecos…svētlaime pārņēma un mocīja, prasīja vēl, bet mums patika aizkavēt mirkli. Viņš pirmais piekāpās un norāva palagu. Kājas saspiedās pašas no sevis – pārāk asi. Es arī gribēju piesegt krūtis, bet man nebija laika. Adelfs apstaigāja galdu un viņa seja parādījās virs ceļiem. Vēl viens raustīšanās un viņš pievilka mani tuvāk malai.
«Nē,» es nočīkstēju un piecēlos sēdus, izmisīgi apsedzoties ar kreklu.
«Nebaidies,» Adelfs elpoja, glāstīdams manas potītes.
Mēs sastingām, smagi elpodami. Pagāja nedaudz laika. Sirds dauzījās krūtīs, bauda prasīgi metās caur gurniem, bet nu es skaidri sapratu, ka jāapstājas. Es neesmu staigātājs, es gribēju, lai viss būtu pareizi un godīgi, nevis šādi…
Aderfs visu saprata, pienāca klāt un apskāva mani. Kādu laiku nekustējāmies un lēnām pamodāmies.
«Ir laiks doties,» es nočukstēju.
«Vēl ir agrs,» Adelfs teica un nobrauca ar degunu gar manu kaklu, sasniedza manu auss ļipiņu un aplika to ar lūpām. Bez aizraušanās, bez prasībām, tikai pieķeršanās.
Gāja laiks, gribējās pagarināt mieru, un fiziski bija grūti atrauties. Man vajadzēja. Maz ticams, ka mans aizbildnis uzmanīja katru manu kustību, bet tagad nebija jēgas šaubīties. Es būšu pacietīgs, un tad viņš neuzdrošinās to norādīt.
Šarvai gaidīja zālē un noslēpumaini smaidīja. Uztverusi manu skatienu, viņa pamāja ar galvu – viņai bija laiks, paldies pasaulei, draudzene atgriezīsies pēc pāris dienām, un mēs atradīsim veidu, kā satikties.
4 nodaļa
Pēc četrām dienām es sāku uztraukties. Draugs var pagarināt vizīti, kariete var sabojāt vai rasties grūtības karantīnas dēļ. Tas nebija biedējoši, bet nezināmais mani mocīja, jo es ļoti gribēju to visu izdomāt. Es pat domāju, ar ko šeit sazināties, bet veselais saprāts ieteica klusēt un gaidīt.
Domas par Adelfu mani mierināja. Naktīs es aizvēru acis un pārbraucu ar pirkstiem pāri krūtīm vai augšstilbu iekšpusei, iztēlojoties viņa elpu uz savas ādas. Kaislība aizēnoja vēlmi ar viņu parunāties vai vienkārši būt viņa tuvumā, kā agrāk. Tas droši vien ir labi – tagad nav īstais laiks mīlestībai.
Nākamajā vakarā es stāvēju uz terases un skatījos debesīs. Saules ugunīgais oranžais pusloks krāsoja to zeltainā krāsā, pilsēta, kas atrodas tālumā, atgādināja nelīdzenu melnu svītru. Uz šo sastingušo gaišo attēlu varēja skatīties veselu mūžību, bet no istabas atskanēja Šarvai balss:
– Veronija! Veronija, pasteidzies!
Es pagriezos un viņa nāca man klāt. Pinkains, dzirkstošām acīm – ziņa no drauga, tā tam ir jābūt.
«Paskaties,» Šarvai nomurmināja, sapinoties kabatās, «tas bija audumos, ko viņi jums atsūtīja.»
Viņa man pasniedza salocītu papīra lapu. Es gribēju viņu pamest un aizvākties – kāpēc mans draugs tā rīkojās? Zināju, ka kāds no pils viesiem ziņos par viņas ierašanos, mūsu draudzība nebija noslēpums. Man ļoti nepatika šis noslēpums.
– Nu, kas tur ir? – Šarvai pārcēlās no kājas uz pēdu.
Sajūtot nepatikšanas, es atlocīju lapu un izlasīju: «Šodien pusnaktī aiz vecās noliktavas.»
– Veronija, kas tur ir? – Šarvai čīkstēja.
– Pagaidi.
Es aizgāju no viņas, cenšoties sakopot savas domas. Vēstule nav no drauga, šī maigā būtne neko tādu neuzdrošinās darīt. Vecā noliktava ir viena no vecākajām celtnēm pilī, jo mūra sienas knapi izturēja. Tur neviens negāja, un par to zināja tikai bieži viesi. Man galvā ienāca daudzi vārdi, bet neviens neiederējās vēstules autora lomā. Kāpēc viņiem būtu jāsatiek šīs ēnu mājvietas drūmā īpašnieka līgava? Varbūt Adelfs, bet viņš nav tik traks, lai naktī izlīstu ārā.
– Veronija? – Šarvai sev atgādināja.
Viņa paskatījās uz mani ar bažām.
– Starp audumu, vai esat pārliecināts? Vai to sūtīja Versena Muldija?
– Jā.
Auduma tirgotājs piegādāja preces visām pilsētas bagātajām ģimenēm, ikviens varēja viņu uzpirkt. Vai kalpone, kas iesaiņojusi preces, vai šoferis, vai pils kalpotāji, kas paņēmuši paku.
No istabas zvanīja pulkstenis, un es pārsteigumā pielēcu. 18:00, laiks vakariņām. Nez kāpēc atcerējos aizbildņa viltīgo skatienu – ja nu viņš nolemtu izspēlēt joku? Pēc incidenta ar Isari tas nepārsteigs.
Es nezināju, ko domāt un vai iet. Un biedējoši, un ziņkārīgi, un varētu būt noderīgi. Paldies Dievam, ēdot var nomierināties un lēnām domāt. Es teicu Šarvai sadedzināt zīmīti, izgāju koridorā un devos uz kāpņu pusi. Es centos ātrāk kustināt kājas, lai tikai paslēptos no gleznu visuresošā skatiena. Un aizbildņa istabas durvis bija vaļā un gaidīja mani kā briesmoņa mute.
Tumsas vēstneši ņirgājās, ne mazāk. Man tik ļoti patika doma par brīvību, ka tā šķita īsta, un kļuva grūtāk panest slēdzeni.
Kad
