noliegumu. Atmiņas par mūsu pirmo skūpstu joprojām vajāja manu iztēli vientuļajās naktīs. Varbūt, ja viņš toreiz būtu bijis manā vannas istabā, nevis Nazis, es par to nešaubītos, un viss varēja beigties savādāk…
– Ko jūs domājat par? – jautājums mani pārsteidza.
Dzintarzaļas acis izskatījās viltīgi.
– Nekas! – viņa steidzīgi atbildēja, it kā būtu aizcirtusi ciet žurnālu ar nepiedienīgām bildēm.
Draklords nebija pārliecināts, un viņa sejā redzamā skepse mani pēkšņi sadusmoja. Tik ļoti, ka aizmirsu viņam to iedot. Jūs to prasījāt!
"Es domāju, ka nebūtu viegli vilkt tik lielu puisi." Viņš var nodīrāt savu Draklora dupsi uz akmeņiem.
Ar katru manu vārdu vīrieša uzacis pacēlās augstāk. Vai neesat pieradis dzirdēt vārdu "ass" no Nyera?
– Kur to ņemt? – viņš pat vilcinājās.
Dralorda pārsteigums bija tik patiess, ka tā vietā, lai atkal būtu sarkastisks, es vienkārši norādīju uz gultu:
– Uz vietu, kur būs nedaudz siltāks nekā uz plikiem akmeņiem. Tu neesi ģērbies, ja neesi pamanījis,” viņa norādīja uz acīmredzamo.
Regs uzmanīgi paskatījās uz mani, it kā kaut ko izlemtu, un tad teica:
"Neviens nav jāvelk," viņš piecēlās un, turēdams manu jaku, lai nesamulsinātu, redzot manu kailo gurnu, viņš patstāvīgi pārcēlās uz manis sagatavoto novietni.
– Ērti? – jautāju, rosīdamies ap ugunskuru.
Es klusībā lepojos ar sevi, kad gandrīz uzreiz izdevās aizdedzināt, izmantojot kramu. Viņa baroja jaundzimušo liesmu ar tieviem sausiem zariem, un drīz vien uguns sāka jautri dungot, aprijot resnākus zarus un zarus. Apbērusi to ar tuvumā atrastiem akmeņiem, es ar prieku piecēlos kājās un lēnām apgriezos ap savu asi, sasildot atdzisušos sānus. Visas manas siltās drēbes palika nometnē Knife’s plecu somā, un es uzdāvināju savu jaku kādam, kam tā bija vairāk vajadzīga.
Draklords pēkšņi pastiepa roku un iemeta pārgriezto apkakli ugunī. Ādas sloksne kļuva kā papīra lapa. Tas uzliesmoja ar spilgti purpursarkanu liesmu, izkliedzot dzirksteles kā dzirksteļotājs.
Cik es zinu, āda deg dažādi. Es pievērsu savu izbrīnīto skatienu dralordam.
– Kas tas bija?
"Nirfeat burvība," viņš smīnēja, pētoši uz mani skatīdamies.
–Vai nesāpēs? – nodrebējusi viņa norādīja ar zodu pret uguni.
– Kam?
– Piemēram, pie mums.
"Tagad noteikti nē," Regs ar netīšu žestu berzēja rīkli un atkal paskatījās uz mani.
"Tu izskaties tā, it kā tu mani apēdīsi," es pēkšņi atkal sajutos neērti.
– Var būt.
– Var būt?!
"Es neesmu ēdis vienkāršu ēdienu vairāk nekā septiņus gadus." Varbūt tāda doma man neriebjas.
Es izbrīnīta skatījos uz dralordu, cenšoties saprast atsevišķi un kopā teikto. Vai viņš mani joko?
Un ja viņš ņirgājas, tad kurā paziņojuma daļā? Par badastreika ilgumu, vai par to, ka viņš mani uzskata par pirmo kursu?
Ko darīt, ja viņš nesmejas?
– Ak! – viņa pieķēra sevi, domādama, ka izsalkumu var izturēt ilgāk par slāpēm. – Tu laikam vēlies kādu dzērienu? – steigšus viņa sāka izņemt no jostas kolbas. – Šeit tu esi. Šeit ir dziedinošs novārījums, un šeit ir tīrs ūdens. Aukstā patiesība, vai jūs vēlētos, lai es to sasildu? – viņa atvilka ūdens kolbu atpakaļ, bet dralords to aizturēja.
– Es nevaru saprast, kas tu esi? – viņš nejauši uzdeva jautājumu.
– Kādā ziņā? – kļuvu piesardzīga, pēkšņi sapratusi, ka tiek izšķirts mans liktenis.
"Tu esi atšķirīgs, bet tu esi mana ēna." Tas ir dīvaini.
Norijot, es nolēmu uzdot manā situācijā ļoti svarīgu jautājumu:
– Dīvaini, bet labi vai slikti?
– Es vēl neesmu izlēmis.
– Kad tu izlemsi?
"Kad es izlemšu, jūs noteikti par to uzzināsit, Dragon Shadow."
Reginhards Berlians, pūķu kungs Drakendorta.
Drakendort Reach, Dragon Peak, kaut kur ceļā uz pili
Tā bija viņa.
Nē, ne Lindara. Tagad es to skaidri redzēju, bet viņai ļoti līdzīga sieviete. Par tādu pēc septiņiem gadiem varētu kļūt Lindara Zinborro. Man ir aizdomas, ka tie, kas viņu sūtīja, izdarīja derības uz šo līdzību. Un viņiem gandrīz izdevās savu plānu, jo tas bija viņas asmens, kas bija man pie rīkles. Bet Progenitor Dragon vēl nav aizmirsis par mani, jo es pamodos laikā.
– Esi uzmanīgs! Es tevi tik ļoti sāpināšu!
Es skatījos viņai acīs, mēģinot saprast, vai viņa par mani ņirgājas, vai…
"Reg, atbildi!" – manā galvā atskanēja Berliāna balss.
"Kāpēc tu atkal tā kliedz?"
"Tā kā es nevarēju jums sazvanīt gandrīz dienu. Es uztraucos, vai tu tur esi dzīvs?
"Gandrīz…"
"Kādā ziņā?" – Pūķa garīgajā reakcijā bija jūtams satraukums.
"Tieši. Ēna ir šeit, un tās dunča asmens ir tieši man pie rīkles.
“Pūķa priekštecis! Reg, parādi man? Cik viņa ir… skaista!” – viņš uzreiz iemīlējies pievilka.
"Vai tas ir viss, kas jums ienāk prātā? Izkusis!” – biju sašutis, taču nevarēju noliegt pūķa teikto.
Šajā jautājumā mūsu viedoklis pilnībā sakrita. Pat netīra un ar izspūrušām bizēm Lindara bija pilnība, un es priecājos, ka esmu ar kaut ko piesegts stratēģiski svarīgā vietā.
Starp citu, vai viņa mani aizsedza? Bet kāpēc? Vai tiešām viņu tik ļoti traucēja mans kailums?
Apmulsis slepkava! Tas ir smieklīgi. Viņš nogalina, nosarkst no apmulsuma. Nē…
Es tik tikko atturējos no smīnēšanas, bet vairs neplānoju nenovērtēt savu ienaidnieku. Jānis Tapredels atturēja mani no uzticēšanās cilvēkiem.
Par apkakli atgādināja
