vārdi mani iedragāja, un atbilde izklausījās auksta pret manu gribu:
– Varbūt tā. es neatceros.
Kafiza klusēja, un arī es nesteidzos turpināt sarunu. Kādu laiku viņi šādi staigāja klusēdami, tikai dabas skaņu lauzti. Zāļu zinātājs vispirms runāja:
"Nier, nyera – tā ir ierasts uzrunāt muižniekus." Un Nirfeats ir ienaidnieki. Nirfgaard nārsts. Kā var sajaukt vienu ar otru? – viņa pētoši uzlūkoja mani.
– Kā viņi tevi uzrunā? – katram gadījumam jautāju.
– Man? Kafizs, labākajā gadījumā. Vēl viens ārstniecības augu speciālists. Dažkārt, "hey veca dāma"! Gadās, ka cilvēkus sauc par hagiem vai raganām. Kā citādi uzrunāt arklus?
Es tikai pamāju ar galvu. Tas nozīmē, ka parastos cilvēkus šeit sauc par arkliem, un, uzrunājot muižniecību, ir nepieciešams pievienot nyer vai nyera. Galvenais ir izšķirošā brīdī nesajaukt tos ar nirfiem, pretējā gadījumā nelaime nav tālu.
– Paldies, ka atgādināji. Šobrīd manā galvā tā ir kā ķieģeļu siena, kurā ir daudz caurumu. Dažreiz es neatceros visvienkāršākās lietas, tas ir pat biedējoši! – es sūdzējos.
"No peles nekas tāds nevar notikt, mazulīt!" – vecmāmiņa tūdaļ mīkstinājās.
Ar to incidents beidzās, un mēs sākām runāt kā iepriekš.
Pilsēta, uz kuru mēs devāmies, saucās Charotte. Toreiz es to redzēju no augšas, bet staigāt vajadzēja ilgu laiku. Mēs apstājāmies divas reizes, bet tomēr nonācām tikai vēlā pēcpusdienā. Šarote izskatījās pēc parastas viduslaiku pilsētiņas, kā tas ir attēlots filmās. Tiesa, sienas apkārt nebija, izņemot to, ka periodiski garām gāja apsardzes patruļas.
Lielākā daļa māju šeit bija no akmens, divus un trīs stāvus augstas, bet biežāk daudzlīmeņu, kā, piemēram, Sočos vai citās pilsētās kalnu apvidos. Šur tur bija arī koka ēkas, taču to bija daudz mazāk. Nez kāpēc biju sarūgtināts, “paredzot”, ka atlikušās dienas man būs jādzīvo bez civilizācijas ērtībām, ja vien, protams, neatradīšu veidu, kā atgriezties uz zemes. Ejot zem logiem un balkoniem, es cerēju, ka manā galvā nelidos kāda cita kambaru katla saturs.
Tiesa, vietējie iedzīvotāji nenēsāja cepures ar platām malām, un es nepamanīju Kafiz utis, tāpēc es domāju, vai to var uzskatīt par labu zīmi? Varbūt higiēna šeit nav tik slikta?
Neviens nepievērsa nekādu uzmanību ārstniecības auglim un man. Cilvēki vienaldzīgi paskatījās un devās tālāk. Viņi sveicināja Kafizu tikai divas reizes, un vienreiz aizsūtīja viņu uz Nirfeats, rupji nolādējot viņu, uz ko zālājs nereaģēja, viņa tikai pretīgi smīnēja un nez kāpēc bija apmierināta.
Un es sapratu, ka, lai arī biju slikti ģērbusies, neesmu ģērbusies gluži nožēlojami. Es tikai vēlējos dabūt kurpes… Ceļojuma sākumā zeķes bija saplīsušas, un tagad tik tikko jutu kājas, kas vietām asiņoja.
Vizīte pie farmaceita nebija ilga. Vecā sieviete, nedaudz līdzīga Kafisai, pieņēma abas ķīpas un iedeva zālīšu zinātājam naudas maisu.
– Karifa, vai tev ir meitenei nevajadzīgas drēbes? – vaicāja ārste.
Farmaceite izrādījās mantkārīga un ieteica Kafizai izvilkt man kurpes, jo viņa sāka novākt klaidoņus. Viņi saka, ka viņa viņai samaksājusi pietiekami daudz par akmeņkali, lai Kafiza varētu iedot ubagam pāris monētas. Vecmāmiņas kādu laiku turpināja lamāties, un es ar pārsteigumu pamanīju līdzības viņu žestos un sejas izteiksmēs. Viņi pat izmantoja līdzīgus izteicienus. Rezultātā mēs izgājām no aptiekas, aizcirtot durvis, un devāmies ārā. Kafiza, piemetusi strīdīgajai sievietei vēl dažus epitetus, atraisīja Tišku, un mēs devāmies prom.
Noberztās kājas nežēlīgi dzelkoja. Pēc pārtraukuma tas bija īpaši kaitinoši, un es kliboju ik uz soļa. Sākumā izdomāju aptiekā palūgt kādas zāles un pārsējus, bet pēc visas bļaustīšanās man kaut kā negribējās tur iet pēc palīdzības.
–Kas tas par akmeņkali? – jautāju, lai novērstu uzmanību.
– Šī ir zāle. Tas aug augstienēs, laužoties cauri akmenim. Tas ir ļoti blīvs un sver diezgan maz, bet no tā tiek izgatavots daudz noderīgu lietu. Bet savākšanas laiks ir ierobežots, tāpēc savācu cik varēju.
"Tātad tajā smagajā ķīpā bija akmeņkalis?" Es redzu…” es novilku. – Un otrajā, ko?
– Jā, tikai nedaudz. Viņa saplēsa visu, kas panāca pa rokai. Viss darbosies, un tas ir naudas vērts. Tas ir viss, Amira,” zālājs apstājās un pagriezās, rādot taisni uz ielu. – Ej tur, tu atradīsies tirgus laukumā. Tuvumā atrodas vairāki krogi un krogi. Pajautājiet par darbu. "Viņa pastiepa kaut kur zem priekšauta un izmakšķerēja sauju vara monētu. Es saskaitīju dažus: "Šeit ir tieši desmit ledus gabaliņi." Jums pietiks zābakiem un lietusmēteli. Un, ja nevēlaties dižoties, šodien varat pavakariņot. Nevainojiet mani, es nevaru dot vairāk. Tev pašam vajag. Un jūs man neko neesat parādā, apsveriet, ka es jums atmaksāšu par jūsu palīdzību. Ak, es esmu nogurusi,” viņa noglāstīja Tišku un paskatījās uz manām kājām.
"Un jūs, dodieties atpakaļ uz aptieku un paprasiet Karifai ziedi, pretējā gadījumā jūs pat netiksit laukumā."
– Cik tas maksā? – piesardzīgi jautāju.
– Nepavisam! – neapmierināti nomurmināja ārstniecības augu zinātājs. "Un vienkārši ļaujiet savai māsai par viņu pieprasīt no jums naudu."
– Tātad jūs esat māsas! – Es biju sajūsmā par savu minējumu.
"Diemžēl," Karifa apstiprināja, nicinoši grimasēdama. "Mums ir viens un tas pats tēvs, lai viņam nebūtu miera ciltsdrakona zālēs, bet mums ir dažādas mātes." Tas arī viss, uz priekšu! – zālīšu zinātāja pamāja ar roku un aizklīda pa ielu.
– Paldies! – Es pateicos viņai pretī, gadu gaitā sagrozīta.
Zāļu audzētājs neatbildēja, tikai bullis atvadījās ar asti.
Nav tā, ka man būtu bijis laiks pieķerties šai vecmāmiņai, bet pēkšņi es jutu, ka esmu atstāta pilnīgi viena šajā neviesmīlīgajā un nepazīstamajā pasaulē. Tomēr šī nebija pirmā reize, kad es to piedzīvoju mājās. Dažreiz tas pārņēma mani, un šķita, ka es piederu kaut kur nepareizā vietā. Un kur, es pats nezināju… Šķiet, ka šim stāvoklim pat bija kāds īpašs nosaukums, lai gan es to nevarēju atcerēties.
Atmetot savu satraukumu, es atgriezos aptiekā. Karifas vietā tagad leti vadīja jauna meitene ar balti blondiem matiem. Nekad agrāk neko tādu nebiju redzējis. Un skaidrs, ka viņa nav sirma, bet gan baltmataina. Oho!
Es viņai nodevu ārstniecības augu lūgumu.
– Protams, protams, es tev iedošu ziedi, tikai pagaidi. – Meitene sāka trakot, plauktos meklēdama vajadzīgo pudeli. Un, kad viņa pamanīja manas basās kājas, viņa sāka vaimanāt: "Ak, mīļā, kā jūs palikāt bez apaviem?"
"Tā notika," es neskaidri
