pasludināšanas dienā es atlaižu visus, ko vien varu. Daži aizejot raud, un es nespēju viņiem samaksāt algu. Atlikušajiem jāstrādā vairāk, un reizēm viņi neprot šos jaunos darbus. Virtuves kalponei tagad jākurina uguns un jārūpējas par kamīna tīrību manā istabā, un viņa nemitīgi piemirst malku vai arī izbārsta pelnus. Viņai ir grūti, es redzu, kā viņa mokās ar smago pagaļu grozu, bet novēršos. Es iemācos siet sieru un nokrejot pienu, lai varētu aizsūtīt pienotavas kalponi atpakaļ pie ģimenes. Zēns, kurš gatavo iesalu, saglabā savu vietu, bet es iemācos darīt alu. Henrijs jāj kopā ar saimniecības pārzini uz laukiem un atgriezies bažījas, ka sasēts par biezu un ar rūpīgi nomērīto labības daudzumu nepietiks, lai apsētu visu zemi.
– Tātad mums nāksies kaut ko nopirkt, – es sadrūmusi secinu. – Nepieciešama laba raža, citādi nākamziem mums nebūs maizes.
Vakari kļūst gaišāki, un es vairs neizmantoju vaska sveces, bet bērniem piekodinu mācīties gaismā. Mēs dzīvojam ēnās un tauku sveču smārdā. Man droši vien vajadzēs atkal apprecēties, bet mani negribēs neviens turīgs vai ietekmīgs vīrs, un šoreiz lēdija Mārgarita neuzdos šo darbu kādam radiniekam. Es esmu trīsdesmit vienu gadu veca atraitne ar pieciem bērniem un arvien lielākiem parādiem. Apprecoties otrreiz, es zaudēšu tiesības uz muižām, jo tās saņems Henrija aizbildnis karalis, un jaunais vīrs mani saņemtu nabadzīgu. Neviens, kurš vēlas izcelties Tjūdoru galmā, neapņems par sievu atraitni ar pieciem bērniem, kuru dzīslās rit Plantagenetu asinis. Ja lēdija Mārgarita mani neizprecinās kādam padevīgam cilvēkam, es nevarēšu audzināt savus bērnus un paēst.
Stourtonas pils, Stefordšīra, 1505. gada vasara
Viss ir atkarīgs no karaļa mātes, no viņas labvēlības un ietekmes. Vasarā es apjaušu, ka pat ar labu ražu nepietiks, lai mēs izdzīvotu ziemu. Man nāksies iztērēt naudu par ceļojumu uz Londonu, lai lūgtu viņas palīdzību.
– Vai mēs varētu pārdot sera Ričarda kara zirgu? – Džons Litls jautā.
– Tas ir tik vecs! – es iesaucos. – Kurš tādu zirgu gribētu? Un tas ilgi, uzticīgi kalpoja seram Ričardam.
– Mums no šī zirga nav labuma, – Litls atgādina. – Tas neder arklam. Es varētu saņemt labu maksu Staurbridžā. Tur daudzi zina, ka seram Ričardam bija labs zirgs.
– Un visi zinās, ka es nevaru atļauties to paturēt, – es iebilstu.
Litls pamāj, neskatoties man sejā. – Visi jau zina, kundze.
Es pazemota noliecu galvu. – Labi, vediet zirgu prom.
Apseglots vecais kara zirgs sakustina ausis, kad Litls uzkāpj tam mugurā. Tas domā, ka atkal jās kaujā, un izliec kaklu, alkaini kārpīdams zemi. Man gribas iesaukties: “Nē! Paturēsim zirgu! Tas labi kalpoja manam vīram. Paturēsim to un atdosim Henrijam!”
Bet es atceros, ka nebūs barības, ja vien karaļa māte man nepalīdzēs, un par zirgu saņemtā nauda apmaksās manu ceļojumu uz Londonu.
*
Mēs izmantojam savus zirgus un naktis pavadām klosteru vai abatiju naktsmītnēs. Tās paredzētas svētceļniekiem un klejotājiem, un es jūtos atvieglota katru reizi, kad redzu zvanu torni pie apvāršņa, jo tas sola patvērumu. Reiz bijām spiesti apmesties iebraucamajā vietā, un man nācās samaksāt par sevi, savu pavadoni dāmu un četriem bruņotajiem sargiem. Kad no miglas iznirst Londonas namu jumti un atskan nonas zvani, es jau esmu iztērējusi gandrīz visu naudu.
Vestminsteras pils, Londona, 1505. gada vasara
Galms uzturas Vestminsterā, un es par to pateicos Dievam, jo šajā milzīgajā pilī vienmēr ir kāda lieka istaba. Reiz es gulēju greznākajā kambarī karalienes gultā un biju viņai blakus visu nakti. Tagad man piešķir nelielu istabiņu tālu no zāles. Saimniecības pārzinis ir ātri un pareizi novērtējis manu pazemināto stāvokli.
Pils līdzinās aiz mūriem nošķirtam ciematam. Es pazīstu visas līkumotās ielas un mazos dārzus, slēptās kāpnes un durvis. Jau kopš bērnības šīs bijušas manas mājas. Es nomazgāju seju un rokas, sakārtoju galvassegu, notraucu putekļus no tērpa un, augstu pacēlusi galvu, dodos uz karalienes istabām.
Kad grasos šķērsot karalienes dārzus, kāds pasauc mani vārdā. Es pagriežos un ieraugu bīskapu Džonu Fišeru, karaļa mātes biktstēvu un senu paziņu. Manā bērnībā viņš brauca uz Midlemas pili, mācīja mums katehismu un uzklausīja grēksūdzes. Viņš pazina manu brāli Tediju, kad tas vēl bija troņmantnieks, un mācīja man psalmus, kad es biju Mārgarita Plantageneta, Anglijas karaļa brāļameita.
– Bīskap! – es iesaucos un nedaudz paklanos, jo karaļa mātes valdīšanas laikā viņš kļuvis par ietekmīgu vīru.
Fišers pārmet krustu man virs galvas un zemu noliecas, it kā es vēl būtu karaliskās dzimtas atvase. – Lēdija Pola! Pieņemiet manus līdzjūtības apliecinājumus. Jūsu vīrs bija krietns cilvēks.
– Jā, – es piekrītu.
Bīskaps sniedz man roku, un mēs ejam pa šauro taku.
– Mēs diezgan reti redzam jūs galmā, meita.
Tiklīdz es sagatavojos pateikt kaut ko vieglprātīgu par vēlmi nopirkt jaunus cimdus, bet draudzīgais smaids bīskapa sejā mani pārliecina, ka jāatzīstas.
– Es ierados lūgt palīdzību. Ceru, ka lēdija Mārgarita man dos kādu padomu. Vīrs man neatstāja neko, un es nevaru izdzīvot no rentes.
– Man ļoti žēl, – bīskaps atbild. – Bet viņa noteikti uzklausīs jūsu lūgumu. Karaļa mātei ir daudz raižu un darba, bet viņa nekad neatstāj novārtā savus radus.
– Cerams, – es piebalsoju. Kamēr prātoju, vai iespējams pierunāt bīskapu aizbilst kādu vārdu, viņš norāda uz atvērtajām galerijas durvīm pie karaļa mātes audienču zāles. – Nāciet, – viņš aicina. – Es jums pievienošos. Nav nozīmes vilcināties, un viņai vienmēr ir daudz apmeklētāju. – Mēs ejam blakus, un bīskaps klusi ieminas: – Jūs droši vien zināt, ka Velsas princese atraitne atgriezīsies Spānijā.
Jaunumi mani pārsteidz. – Nē! Man šķita, ka viņa ir saderināta ar princi Hariju.
Bīskaps papurina galvu. – Par to neviens nerunā, bet karalis un Aragonas Ferdinands nespēj vienoties, – viņš saka.
– Nabaga meitene ir ļoti vientuļa savā milzīgajā pilī, kur ir tikai dāmas un biktstēvs. Viņai labāk būtu atgriezties mājās, nekā dzīvot šeit vienai, un karaļa māte nevēlas uzņemt viņu galmā. Bet tam jāpaliek starp mums. Nezinu pat, vai viņi to jau pateikuši princesei. Lūdzu, apciemojiet viņu, kamēr esat Londonā! Es zinu, ka viņa jums ir pieķērusies. Iesakiet viņai labprātīgi samierināties ar likteni. Man patiesi šķiet, ka viņa jutīsies labāk mājās nekā šeit, kur atliek vien gaidīt un cerēt.
– Jā, apciemošu. Man viņas ir ļoti žēl.
– Viņai bijusi grūta dzīve. Tik agri zaudējusi vīru un tagad spiesta doties prom… Bet karaļa māte smeļas iedvesmu no lūgšanām. Viņasprāt, Dievs vēlas, lai princis Harijs apņem citu sievu. Princese atraitne
