un vērīgi nopēta zāli. Lēdijai Mārgaritai ir vairāk nekā sešdesmit gadi, viņa nekad nesmaida, un seju izvago grumbas, bet viņa tur galvu, augstu paceltu. Kaut gan viņa nedaudz balstās pret kādu no savām dāmām, es nojaušu, ka tā ir tikai loma un patiesībā viņa varētu iet pati.
Visi viņai paklanās tik zemu kā īstai karalienei. Es noslīgstu reveransā, tomēr nenolaižu galvu un smaidu, jo gribu, lai viņa mani ierauga. Tas izdodas; kad lēdija Mārgarita apstājas, es noskūpstu viņas roku un, saņēmusi atļauju, tuvinu lūpas arī viņas vaigam.
– Mīļā Mārgarita, – viņa rāmi sveicina mani, it kā mēs tikai vakar būtu draudzīgi šķīrušās.
– Jūsu Gaišība, – es atbildu.
Viņa pamāj, norādot, lai es eju līdzās. Atbalstījusies pret manu roku, viņa ved mani garām vairākiem simtiem cilvēku, pagodinot mani ar savu uzmanību.
– Kāpēc esat ieradusies?
– Cerēju saņemt no jums padomu, – es smalkjūtīgi atbildu.
Lēdija Mārgarita pievērš man savu knābim līdzīgo degunu un skarbo skatienu un pamāj. Viņa saprot, ka man nepieciešama nauda, nevis padoms.
– Esat mērojusi tālu ceļu, – viņa nosaka. – Vai mājās viss ir labi?
– Mani bērni ir veseli un lūdz jūsu svētību, – es atbildu.
– Bet es nespēju izdzīvot ar savu atraitnes mantojumu. Mani ienākumi ir niecīgi, un man jāuztur pieci bērni. Es daru visu, ko varu, bet Stourtonā ir maz zemes, un pārējie īpašumi ienes tikai piecdesmit mārciņas gadā, un no tā es saņemu trešo daļu. – Es ļoti cenšos neradīt iespaidu, ka žēlojos.
– Ar to nepietiek rēķiniem, – es paskaidroju. – Nepietiek, lai samaksātu saimei.
– Tātad jums jāsamazina saime, – karaļa māte iesaka.
– Jūs vairs neesat Plantageneta.
Izmantojot manu vārdu citu klātbūtnē, viņa man piedraud.
– Jau gadiem ilgi neesmu dzirdējusi šo vārdu, – es atbildu. – Un nekad neesmu tā dzīvojusi. Es jau samazināju savu saimi, vēlos dzīvot kā uzticama Tjūdoru bruņinieka atraitne un necenšos iegūt neko vairāk. Mēs ar vīru lepojāmies, ka esam jūsu padevīgie kalpi.
– Vai gribat sūtīt savu dēlu uz galmu, lai viņš kļūtu par prinča Harija rotaļu biedru? – karaļa māte jautā. – Vai vēlaties būt mana galma dāma?
Es zaudēju valodu, jo nebiju pat iedomājusies par šādu risinājumu. – Tas būtu pagodinājums… – es izstomu, pārsteigta, ka lēdija Mārgarita kaut ko tādu piedāvājusi. Šādi izzustu visas manas grūtības. Ja man izdotos iekārtot Henriju Eltemas pilī, viņš saņemtu lielisku izglītību un dzīvotu kopā ar princi. Galma dāma saņem algu par saviem pakalpojumiem, brīvus amatus, pateicības dāvanas par sīkiem darbiem un veltes no svešiniekiem, kuri ierodas galmā. Dāmai pasniedz dārgakmeņus un tērpus, maisiņu ar zeltu Ziemassvētkos, naudu saimniecības uzturēšanai, viņas zirgus stallī baro bez maksas, bet kalpotāji saņem ēdienu galma zālē. Es jūtos kā saņēmusi apžēlošanas pavēli un izlaista no raižu cietuma.
Lēdija Mārgarita pamana cerību, kas uzplaukst man sejā.
– Tas būtu iespējams, – viņa saka. – Tas atbilstu jūsu stāvoklim.
– Jā, es ļoti priecātos.
Mums priekšā iznāk labi ģērbies vīrietis, kurš zemu paklanās. Es saraucu pieri; šis laiks ar karaļa māti pieder man, tā ir mana vienīgā iespēja, un neviens man to neatņems. Bīskaps Fišers satver vīrieti aiz rokas un, kaut ko klusi pateicis, paved malā.
– Reiz jau es uzdevu jums jautājumu, – karaļa māte klusi ierunājas. – Par laiku, ko pavadījāt Ladlovā kopā ar Velsas princi un princesi.
Es sastingstu. Džons Fišers nupat pateica, ka Tjūdori grasās sūtīt Katrīnu uz Spāniju. Kāpēc viņiem rūp, vai laulība tika piepildīta? – Jā.
– Mūs satrauc kāds neliels sīkums, kas nepieciešams atļaujas saņemšanai. Mums jāizvēlas īstie vārdi, lai mūsu mīļā Katrīna varētu apprecēties ar princi Hariju. Viņai nāks par labu, ja atklāsiet man visu, ko zināt. – Tie ir meli. Lēdija Mārgarita grib sūtīt princesi prom. – Katrīnas un prinča Artūra laulība bija īsta, vai ne? – Viņa satver manu roku ciešāk, it kā gribētu izspiest atzīšanos no kaulu smadzenēm. Aizvedusi mani līdz istabas galam, viņa pamāj kalpotājiem, kas atver divvērtņu durvis, un mēs paliekam vienas viņas guļamistabā. Neviens mūs nedzird.
– Diemžēl es neko nevaru apgalvot, – es rāmi nosaku, bet mani pārmāc bailes. – Es jau teicu, ka mēs ar vīru aizvedām princi uz sievas istabu, bet viņa man teica, ka princis nespēja rīkoties.
– Jā, es zinu, ko viņa teica. – Karaļa mātes balsī ieskanas nepacietība, tomēr viņai izdodas pasmaidīt. – Mārgarita, kam ticat jūs?
Es ticu, ka šīs atbildes dēļ zaudēšu savu galma dāmas vietu un dēla izglītību. Kamēr viņa gaida, es mēģinu izdomāt kaut ko, kas nekaitēs princesei. Karaļa mātei vajadzīgi tikai vārdi, ko viņa grib dzirdēt. Un es izmisusi nočukstu: – Es ticu princesei atraitnei.
– Viņa uzskata, ka mēs viņu izprecināsim princim Harijam, ja viņa būs neskarta jaunava, – lēdija Mārgarita skarbi nosaka. – Viņas vecāki lūdza pāvestam atļauju un uzstāja, ka laulība netika piepildīta. Viņš izsniedza atļauju, bet tā ir neskaidra. Protams, Kastīlijas Izabella pieprasīja dokumentu, ko vienmēr var iztulkot sev par labu. Pat pēc nāves viņa mūs ir piemānījusi. Viņas meita atsakās atbildēt uz jautājumiem. Viņa domā, ka var ienākt mūsu ģimenē, mūsu namā, šajās istabās un piesavināties tās. Viņa grib man atņemt princi un visu pārējo!
– Princis Harijs noteikti būtu piemērots…
– Viņš neizvēlēsies sev līgavu, – karaļa māte paziņo. – To izvēlēšos es. Un es negribu, lai šī jaunā sieviete būtu mana mazdēla sieva. Ne jau pēc šādiem meliem un centieniem pavedināt karali, kad viņš vēl sēroja! Katrīna uzskata, ka savas izcelsmes dēļ drīkst iegūt visu, ko es izcīnīju, visu, ko man piešķīris Dievs, manu dēlu, mazdēlu, mūža sasniegumus. Es izšķiedu savas dzīves labākos gadus, atbrīvojot dēlam ceļu uz Angliju un sargājot viņu. Es apprecējos, lai iegūtu viņam sabiedrotos, viņa dēļ sadraudzējos ar tiem, ko nicināju. Pat nolaidos līdz… – Viņa apklust, it kā nevēlētos to atcerēties. – Bet viņa domā, ka drīkst melot, jo ir karalisku asiņu princese. Viņa uzskata, ka viņai ir tiesības. Bet es apgalvoju, ka tā nav.
Es apjaušu, ka pēc kāzām ar princi Hariju Katrīna vienmēr ies karaļa mātei pa priekšu. Viņa valdīs šajās istabās, viņai piederēs krāšņākie tērpi. Ja galms sekos karaļa interesēm (un tā notiek vienmēr), cilvēki pametīs lēdijas Mārgaritas istabas un pulcēsies ap jauno, skaisto princesi. Katrīna neatkāpsies un nepakļausies lēdijai Mārgaritai kā mana māsīca Elizabete. Katrīnai ir mugurkauls. Kļuvusi par Velsas princesi, viņa panāks, lai karaļa
