jautā. – Vai bērns ir vesels?
– Jā. Sliktās ziņas neskar mani.
Artūrs uzreiz saprot. Viņš vienmēr visu ātri aptver un steidzas runāt. – Tātad tēvs, – viņš nosaka. – Māt, vai mans tēvs ir miris?
– Jā. Man ļoti žēl, – es apliecinu un satveru Henrija vēso plaukstu. – Tagad tu esi ģimenes galva. Palīdzi saviem brāļiem un māsai, sargā mūsu īpašumus, kalpo karalim un vairies no ļaunā!
Viņa tumšajās acīs sariešas asaras. – Nevaru, – viņš atzīst, balsij drebot. – Es nezinu, kas jādara.
– Es zinu, – Artūrs piesakās.
Tomēr es papurinu galvu. – Tu esi otrais dēls. Henrijs ir mantinieks. Tavs uzdevums ir viņu atbalstīt un aizstāvēt, ja nepieciešams. Un tu, Henrij, visu spēsi. Es tev palīdzēšu ar padomiem, un mums izdosies vairot šīs ģimenes labklājību un spožumu… bet ne pārāk daudz.
– Kāpēc? – Artūrs jautā.
– Mēs nedrīkstam pārspēt karali, – Henrijs noskalda, tādējādi apliecinādams, ka patiesi ir gatavs pildīt pienākumu. Viņš saprot, ka mēs gribam pakāpties… bet ne tik augstu, lai kāds mūs apskaustu.
*
Tikai pēc tam, kad mani zēni ir paraudājuši un aizgājuši, es varu nomesties ceļos pie lūgšanu soliņa un sērot par zaudēto vīru. Viņa dvēsele noteikti iekļuvusi debesīs. Viņš bija krietns vīrs, uzticīgs Tjūdoriem un man kā suns. Mazrunīgs, spēcīgs, vienmēr labsirdīgs pret saviem bērniem, kalpotājiem un nomniekiem. Es nekad nespētu viņā iemīlēties, taču vienmēr biju viņam pateicīga un priecīga par viņa vārdu. Tagad Ričards ir miris, un es zinu, ka pēc viņa ilgošos. Viņš bija mans mierinājums, vairogs un labestīgs vīrs, un tās ir reti sastopamas īpašības.
Viņš man dāvāja savu vārdu, un nāve to neatņems. Tagad es esmu atraitne lēdija Mārgarita Pola. Es varu paturēt viņa vārdu un paslēpties aiz tā, un Ričards, pat miris, vēl mani sargā.
*
Es laižu pasaulē zēnu – dēlu, kurš nekad neiepazīs savu tēvu. Kad vecmāte ieliek man viņu rokās, es ļaujos vājumam un leju asaras pār mazo, pūkaino galviņu. Šī ir mana vīra pēdējā dāvana, mans pēdējais bērns, pēdējā iespēja mīlēt nevainīgu radību, kas no manis ir atkarīga. Tā es mīlēju savu brāli. Es noskūpstu miklo pieri un jūtu bērniņa pulsu. Ak, Dievs, kaut man izdotos nosargāt šo pēdējo bērnu!
Iznākusi no kambara, es lūdzos pie jaunās piemiņas vietas zem baznīcas loga. Uz tās uzrakstīts: “Sers Ričards Pols.” Karalis man atsūta simt piecdesmit septiņus noblus, lai es varētu nopirkt sēru drānas sev un visiem nomniekiem. Man izdodas šo naudu izmantot arī bēru mielastam un piemiņas akmenim. Pasaukusi Džonu Litlu, es paužu savu prieku par paveikto.
– Un Viņa Gaišība karalis atsūtījis arī atļauju jums aizņemties simt divdesmit noblus no jūsu dēla īpašuma, – viņš saka. – Tātad izdzīvosim vismaz līdz Ziemassvētkiem.
– Simt divdesmit noblus? – es atkārtoju. Tas ir atspaids, tomēr niecīgs. Tjūdoriem nāksies darīt vairāk, lai mūs paglābtu.
Šobrīd nauda aiztek nepareizajā virzienā – no mums pie viņiem. Mani zēni kļūst par karaļa aizbilstamajiem, jo viņu tēvs ir miris. Tā ir liela nelaime gan man, gan visai ģimenei. Karalis saņems visus ienākumus no mūsu zemēm, kamēr mans dēls pieaugs un varēs saņemt mantojumu… jeb to, kas paliks neskarts. Ja karalis vēlas nocirst visus kokus mūsu īpašumā, viņš to drīkst. Ja viņš grib nokaut visas govis, neviens to viņam neliegs. Es varu paņemt tikai savu atraitnes mantojumu, trešo daļu no rentes un peļņas, tikai simt divdesmit noblus gada laikā! Henrijs man piedāvā aizņemties naudu, kas reiz piederēja man, un es nespēju justies pateicīga.
– Ar to pietiks tikai līdz Ziemassvētkiem. Kas notiks pēc tam? – es jautāju Litlam.
Viņš klusē, jo zina, ka es negaidu atbildi. Tādas nav.
Stourtonas pils, Stefordšīra, 1505. gada pavasaris
Ziemassvētkos mēs nerīkojam svinības un pasniedzam tikai nelielas dāvanas bērniem. Es paziņoju, ka vēl sērojam par mana vīra nāvi, bet ciemata iedzīvotāji sačukstas, cik labāka dzīve bija senajās dienās, kad labsirdīgais sers Ričards dāsni mieloja savus kalpotājus un nomniekus un apzinājās, ka šie mēneši ir auksti un liesi un bagātīgas vakariņas ļoti noder tiem, kam jābaro daudzi bērni, turklāt vajadzētu izdalīt arī bezmaksas malku.
Mazais Džefrijs ir apvēlies, ēdot zīdītājas pienu, tomēr es sāku domāt, kad varēsim no viņas atbrīvoties un ietaupīt naudu. Es nevaru atlaist zēnu skolotāju, jo Vorikas grāfa mazbērniem jāprot lasīt un rakstīt vismaz trīs valodās. Nedrīkstu pieļaut, lai šī dzimta iegrimst tumsībā un netīrumos, bet mācības un tīrība ir ļoti dārga.
Mēs vienmēr esam pārtikuši no savā saimniecībā izaudzētā un pārpalikušo vedam uz vietējiem tirgiem. Gatavojam sieru un sviestu, novācam augļus un iesālām gaļu. Liekos graudus es pārdodu dzirnavniekam, bet sienu un salmus piedāvāju tirgotājam. Upes dzirnavas maksā man nodevu par katru darbības reizi, podnieki man maksā par savu darinājumu apdedzināšanu manā ceplī, un es pārdodu malku no meža.
Bet ziemas beigas ir gada sliktākais laiks; mūsu zirgi ēd vasaras siena ražu, un nav nekā, ko pārdot. Ja lopiem visus salmus izbaros, iekams būs izaugusi zāle, man nāksies tos nokaut, un vairs nebūs ganāmpulka. Saime apēd visu izaudzēto, tāpēc nav iespēju kaut ko pārdot un iegūt skaidru naudu, un mēs turklāt esam atkarīgi no tām nodevām, ko samaksā nomnieki.
Princese Katrīna man atsūta savus līdzjūtības apliecinājumus. Arī viņu skāris drausmīgs trieciens. Viņas māte rakstīja reti, un viņas vēstulēs bija maz sirsnīgu vārdu, tomēr Katrīna tās nepacietīgi gaidīja un katru dienu ilgojās. Tagad Spānijas Izabella ir mirusi, un Katrīna nekad vairs nesatiks savu māti. Turklāt viņas tēvs vairs nevalda visā Spānijā – viņam palikusi tikai Aragonas karaliste. Viņa ietekme pasaulē ir samazinājusies, un Kastīlijas troni mantojusi Izabellas vecākā meita Huana. Katrīna tagad ir nevis Spānijas monarhu, bet Aragonas Ferdinanda meita, un tas ir pavisam kaut kas cits. Mani nepārsteidz ziņa, ka princis Harijs un viņa tēvs vairs neviesojas pie princeses. Katrīna pārtiek no nelielajām karaļa naudas veltēm, bet dažreiz mantnīcas pārzinis aizmirst viņai samaksāt. Karalis grib saņemt visu viņas pūru no Spānijas un tikai tad pieļaut kāzas ar Hariju, un Ferdinands savukārt pieprasa viņas atraitnes mantojumu.
“Lūdzu, rakstiet karaļa mātei un pajautājiet, vai drīkstu ierasties galmā. Man ir ļoti žēl, bet es nespēju apmaksāt savas saimes rēķinus, turklāt šeit jūtos vientuļa un nelaimīga. Es gribu dzīvot viņas istabās kā viņas mazmeita, un tās ir manas tiesības.”
Atbildē es rakstu, ka esmu atraitne un arī man ir grūti par visu samaksāt. Man diemžēl nav nekādas ietekmes pār karaļa māti. Es apsolu sūtīt viņai vēstuli, bet šaubos, ka viņa paklausīs manam lūgumam un kļūs laipnāka pret Katrīnu. Princesei nav jāzina, ka lēdija Mārgarita solīja man nekad nepiedot atteikšanos liecināt pret Katrīnu.
Katrīnas nākamajā vēstulē rakstīts, ka viņas dueņa ir
