Varbūt Dievs vēlas, lai jūs atkāpjaties, – es ierosinu.
– Nē, – viņa skarbi nosaka.
Vestminsteras pils, Londona, 1502. gada jūnijs
Es atstāju Velsas princesi atraitni Daremas namā un dodos uz Vestminsteru, kur galms ieslīdzis dziļās sērās. Šķērsojot pazīstamos gaiteņus, es eju pie karalienes. Audienču zāles durvis ir atvērtas, un tajā drūzmējas galminieki un lūdzēji, bet visi runā klusi, un daudziem tērpu rotā melna apmale.
Ejot es dažiem pamāju, bet neapstājos, jo nevēlos atbildēt uz jautājumiem un neskaitāmas reizes atkārtot: – Jā, slimība bija ļoti strauja. Jā, mēs izmēģinājām šīs zāles. Jā, šis ir drausmīgs trieciens. Jā, princese sēro. Jā, ārkārtīgi žēl, ka nav bērna.
Kad pieklauvēju pie karalienes istabas durvīm, tās atver lēdija Ketrīna Hantlija. Viņa bija precējusies ar viltvārdi, kas mira līdz ar manu brāli, un mēs ne sevišķi patīkam viena otrai. Es paeju viņai garām, neteikusi ne vārda.
Karaliene ir nometusies ceļos pie zelta krucifiksa un aizvērusi acis. Es apsēžos viņai blakus, noliecu galvu un lūdzu Dievam spēku, lai runātu ar mūsu prinča māti par viņa zaudējumu.
Elizabete nopūšas, palūkojas uz mani un klusi nosaka:
– Es tevi gaidīju.
Es satveru viņas plaukstas. – Ak, es nespēju pat izteikt savu nožēlu!
– Zinu. Kā jūtas princese?
– Viņa ir ļoti klusa. Ļoti skumja.
– Vai nav nekādas iespējas, ka viņa gaida bērnu?
– Viņa apgalvo, ka nav.
Izliekoties, ka necer uz mazdēlu zaudētā dēla vietā, Elizabete pamāj.
– Mēs izmēģinājām visu… – es iesāku.
Elizabete saudzīgi uzliek plaukstu man uz pleca. – Es zinu, ka tu par viņu rūpējies kā par savu bērnu, – viņa mani nomierina. – Viņš bija īsts Jorku princis, mūsu Baltā roze.
– Mums vēl ir Harijs, – es atgādinu.
– Jā. – Viņa atbalstās pret manu plecu un pieceļas. – Bet Harijam nebija paredzēta Velsas prinča un karaļa nākotne.
Es viņu izlutināju. Viņš ir nepastāvīgs un iedomīgs.
Šie vārdi mani tā pārsteidz, ka es apjūku. – Viņš iemācīsies… – es stomos. – Izaugs.
– Viņš nemūžam nekļūs par otru princi Artūru, – karaliene nosaka. – Artūrs bija dēls, kuru es dāvāju Anglijai. Lai nu kā, es laikam atkal gaidu bērnu, – viņa turpina. – Lai slavēts Dievs!
– Vai tiešām?
– Vēl ir agrs, bet es ceru, ka jā. Tas būtu īsts mierinājums, vai ne? Vēl viens zēns.
Elizabetei ir trīsdesmit seši gadi, pārāk daudz. – Tas būtu brīnišķīgi, – es apgalvoju un cenšos smaidīt. – Dieva labvēlības zīme Tjūdoriem, žēlastība pēc upura saņemšanas.
Mēs abas pieejam pie loga un lūkojamies uz košo dārzu un cilvēkiem, kas spēlē ķegļus zālienā. – Viņš bija brīnišķīgs zēns, piedzima pašā mūsu laulības sākumā gluži kā Dieva svētība. Un ļoti laimīgs bērns. Vai atceries, Mārgarita?
– Atceros, – es atbildu, bet neatzīstu, ka esmu pārāk daudz aizmirsusi, ka Artūra gadi kopā ar mani ir izslīdējuši caur pirkstiem kā atmiņas par neievērojamām vasaras dienām. Viņš bija laimīgs bērns, un laime nepaliek prātā. Elizabete nešņukst, tikai ik pa brīdim ar plaukstas virspusi notrauc asaras no vaigiem. – Vai karalis sūtīs Hariju uz Ladlovu? – es jautāju. Ja mans vīrs būs nākamā prinča aizgādnis, man vajadzēs rūpēties arī par viņu, bet es nespēšu lūkoties uz citu zēnu prinča Artūra vietā.
Elizabete papurina galvu. – Karaļa māte to aizliedza. Viņa grib paturēt Hariju galmā. Šeit viņš lēdijas Bofortas uzraudzībā mācīsies un gatavosies jaunajai nākotnei.
– Un princese atraitne?
– Laikam atgriezīsies Spānijā. Šeit viņu nekas negaida.
– Tieši tā. Nabaga bērns, – es piebalsoju, domādama par nobālušo meiteni lielajā pilī.
*
Pirms dodos uz Stourtonu, es apciemoju princesi Katrīnu. Viņa ir ļoti jauna un pamesta viena kopā ar algotajiem pavadoņiem – savu bargo dueņu, galma dāmām, biktstēvu un kalpotājiem. Es nožēloju, ka viņu neizmitinās karalienes istabās.
Sēru laikā princese ir kļuvusi vēl skaistāka. Bālā seja mirdz sarkanīgi zeltaino matu ielokā. Viņa ir novājējusi, un zilās acis izskatās vēl lielākas.
– Es atnācu atvadīties. – Manā balsī skan uzspēlēta līksmība. – Tūlīt došos mājās, un arī jūs droši vien ceļosiet uz Spāniju.
Viņa pamet skatienu apkārt un pārliecinās, ka neviens nenoklausās. – Nē, es neatgriezīšos mājās, – viņa apņēmīgi nosaka. Es alkstu paskaidrojuma. Katrīnas sejā atplaukst nerātns smaids. – Neskatieties uz mani tā, – viņa attrauc. – Es palikšu šeit.
– Te jūs nekas vairs negaida, – es atgādinu.
Katrīna satver mani aiz rokas un ved tālāk no dāmām, klusi runādama: – Jūs maldāties. Pirms Artūrs nomira, es viņam apsolīju kalpot Anglijai. Jūs dzirdējāt, ka viņš lūdza to apzvērēt. Es turēšu doto vārdu.
– Jūs nevarat palikt šeit.
– Varu, turklāt pavisam vienkārši. Apprecoties ar Velsas princi, es atkal būšu Velsas princese.
Es satriekta brīdi klusēju. – Jūs taču negribat precēties ar princi Hariju!
– Man nav citas iespējas.
– Vai jūs to apsolījāt princim Artūram? – Tiklīdz Katrīna pamāj, es piebilstu: – Viņš noteikti nedomāja, ka jums jāsalaulājas ar viņa jaunāko brāli.
– Artūrs zināja, ka tas ir vienīgais veids, kā man kļūt par Anglijas karalieni, un mums bija daudz ieceru, mēs kalām kopīgus plānus. Viņš zināja, ka Tjūdoru valdīšana nelīdzinās Jorku varai. Artūrs vēlējās sevī apvienot abas dzimtas, valdīt taisnīgi un līdzjūtīgi, iegūt cilvēku cieņu. Pirms nāves viņš gribēja, lai es īstenoju šos plānus bez viņa. Es mācīšu Hariju un norādīšu viņam īsto ceļu. Es viņu pārvērtīšu par krietnu karali.
– Princim Harijam ir daudz labu īpašību. – Es rūpīgi izvēlos vārdus. – Bet viņš nav un nekad nebūs tāds pats princis kā tas, kuru zaudējām. Viņš ir valdzinošs un aizrautīgs, drosmīgs kā mazs lauva, gatavs kalpot savai dzimtai un zemei… – Es brīdi vilcinos. – Bet
