mājās valda drudžains nemiers. Trīs bērni slimo, un tikai mazākajam, Redžinaldam, nav izsitumu. Es nekavējoties dodos uz bērnistabu. Henrijs guļ mokpilnā miegā savā lielajā gultā. Viņa brālis Artūrs ir ieritinājies blakus, un Ursula grozās mazajā gultiņā. Es palūkojos uz viņiem un sakožu zobus.
Aukle pagriež Henriju uz muguras un paceļ viņa naktskreklu. Uz bērna krūtīm un vēdera ir sarkani plankumi, kas vietām saplūst kopā. Arī seja ir pietūkusi, un āda aiz ausīm un kakla ir sarkana.
– Vai masalas? – es jautāju.
– Masalas vai bakas, – aukle atbild.
Artūrs klusi ieraudas, mani pamanījis, un es izceļu viņu no karstās gultas, lai apsēdinātu sev uz ceļgala. Mazais augumiņš deg kā ugunīs. – Gribu dzert, – viņš saka. Aukle pasniedz alus kausu. Viņš iedzer trīs malkus un atgrūž trauku. – Acis sāp.
– Mēs neatvērām slēģus, – aukle klusi paskaidro. – Henrijs žēlojās, ka gaismā sāp acis, tāpēc mēs aizvērām logus.
Ceru, ka rīkojāmies pareizi.
– Droši vien, – es saku, pārbijusies pati par savu nezināšanu. Man nav ne jausmas, kā palīdzēt bērniem un kas viņiem kaiš. – Ko teica ārsts?
Artūrs atbalstās pret mani, un pat viņa skausts, kad piespiežu tam lūpas, ir karsts.
– Ārsts paziņoja, ka vainojamas masalas un visi atveseļosies, ja Dievs vēlēs. Un piekodināja, lai saglabājam siltumu. Šis rīkojums ir izpildīts. Istabā valda smacējoša tveice, un visi trīs bērni svīst. Es nolieku Artūru uz gultas un pieeju pie Ursulas, kas guļ ļengana un klusē. Viņa ir pavisam sīciņa. Mani ieraudzījusi, viņa paceļ rociņu un pamāj, bet nerunā.
Mani pārņem šausmas, un es palūkojos uz aukli.
– Viņas prāts ir vesels! – sieviete kā aizstāvēdamās iesaucas. – Ārsts teica, ka viss būs labi, ja vien drudzis mitēsies. Viņa mazliet dzied un miegā šņukst, bet nav zaudējusi prātu. Vismaz pagaidām.
Es pamāju, cenšoties nezaudēt pacietību šajā pārkarsētajā istabā, kur mani bērni guļ kā slīkoņi jūras krastā. – Kad ārsts atgriezīsies?
– Jau ir ceļā. Es solīju viņu pasaukt, tiklīdz būsiet šeit. Bet viņš apzvēr, ka bērni atveseļosies… droši vien.
– Un pārējie šajā namā?
– Saslimuši vairāki pāži. Viens no tiem pirms Henrija. Un nomira virtuves kalpone, kas kopa vistas. Bet visi pārējie ir veseli.
– Un ciematā?
– Par to man nekas nav zināms.
Vajadzēs apjautāties ārstam, jo visas slimības mūsu zemē ir mana atbildība. Nāksies pavēlēt, lai no virtuves aizsūta ēdienu uz saslimušo namiem. Ja viņi nomirs un pietrūks naudas kapračiem, tiem samaksāšu es. Tāds ir Stourtonas saimnieces pienākums. Man jārūpējas par visiem, ne tikai saviem bērniem. Un mums, kā jau parasti, nav ne jausmas par slimības cēloņiem un iespējamām zālēm, un mēs nezinām, kad tā pārceļos uz citu ciematu un nogalinās cilvēkus tur.
– Vai aizsūtījāt vēstuli manam vīram? – es jautāju.
Atbild mans saimniecības pārzinis, kurš stāv aiz sliekšņa. – Nē, jo nezinājām, kur viņš ir.
– Uzrakstiet vēstuli manā vārdā un sūtiet to uz Ladlovu, – es pavēlu. – Pirms aizzīmogošanas parādiet man. Pēc dažām dienām viņš sasniegs Ladlovu. Varbūt jau ir tur. Bet man jāpaliek šeit tik ilgi, kamēr visi atveseļosies. Es nedrīkstu nodot slimību Velsas princim un viņa sievai.
– Lai Dievs mūs sargā! – pārzinis nosaka.
– Āmen, – aukle piebalso un lūdz Dievu par prinča veselību, vienlaikus skarot mana dēla pieskārtušo seju, it kā Tjūdori vienmēr būtu svarīgāki par visiem.
Stourtonas pils, Stefordšīra, 1502. gada pavasaris
Es pavadu pie bērniem vairāk nekā divus mēnešus, un viņi pamazām atlabst. Ursula izveseļojas pēdējā, bet vēl joprojām ātri nogurst un ir drūma, un bieži slēpj acis no gaismas. Slimo arī vairāki cilvēki ciematā, un viens bērns nomirst. Mēs nesvinam Ziemassvētkus, un es aizliedzu ciemata ļaudīm nākt uz pili, lai saņemtu Zvaigznes dienas priekšvakara dāvanas. Viņi žēlojas, ka esmu atteikusies dot ēdienu, vīnu un nelielas veltes, bet es baidos no slimības, ko viņi varētu ienest pilī.
Neviens nezina, kas izraisījis slimību, vai tā pazudusi uz visiem laikiem vai arī atgriezīsies līdz ar vasaras tveici. Mēs esam bezpalīdzīgi kā mazi kaķēni un varam tikai cerēt, ka sliktākais jau ir aiz muguras. Kad beidzot atlabis pēdējais slimnieks un ciemata bērni atkal strādā, mans atvieglojums ir tik skaidrs, ka es apmaksāju misi ciemata baznīcā, lai pateiktos Dievam, ka esam saudzēti.
Tikai tad, kad esmu par to pārliecinājusies, es piekrītu pamest bērnus un atgriezties Ladlovā.
Bērni nostājas pie parādes durvīm un atvadās. Aukle ir pacēlusi mazo Redžinaldu rokās. Viņš smaida, māj ar tuklām rociņām un sauc: – Mamma, mamma!
Ursula ir pacēlusi plaukstas pie acīm, sargājot tās no rīta saules. – Izslejies taisna, – es viņai pavēlu, uzkāpjot zirgam mugurā. – Nolaid rokas un nerauc pieri. Uzvedieties labi, bērni, un es drīz jūs atkal apciemošu.
– Kad? – Henrijs jautā.
– Vasarā, – es atbildu, tomēr neesmu pārliecināta. Ja princis Artūrs kopā ar savu sievu dosies ceļojumā līdz ar karalisko galmu, es varēšu pavadīt Stourtonā visu vasaru. Bet, kamēr viņi ir Ladlovā mana vīra gādībā, arī man tur jāpaliek. Es neesmu tikai savu bērnu māte; ir citi pienākumi, un man tie jāpilda nevainojami, lai es varētu paslēpt savu Baltās rozes pagātni.
Es nosūtu bērniem gaisa skūpstu, bet domās jau esmu ceļā uz Ladlovu, kur pirmo reizi sastapšu nākamo Anglijas karalieni, Aragonas Katrīnu.
Ladlovas pils, 1502. gada marts
Vīrs mani sagaida savā istabā. Viņš strādā kopā ar diviem rakstvežiem, un lielo galdu klāj dažādi dokumenti. Kad es ieeju, viņš aizsūta rakstvežus prom, atgrūž krēslu un noskūpsta mani uz abiem vaigiem. – Jūs esat ieradusies agri.
– Ceļš bija labs.
– Vai Stourtonā viss ir kārtībā?
– Jā, bērni beidzot izveseļojušies.
– Lieliski, lieliski. Es saņēmu jūsu vēstuli. – Viņš šķiet atvieglots, jo vēlas veselīgus dēlus un mantiniekus, kā jau jebkurš vīrietis. Mūsu trim zēniem ir uzdevums kalpot Tjūdoriem un veicināt dzimtas izaugsmi. – Vai esat jau paēdusi?
– Nē, es vakariņošu kopā ar jums. Vai man aiziet pie princeses?
– Tiklīdz būsiet gatava. Princis pats vēlas jūs pie viņas aizvest, – mans
