parādījās dzeltenā gaisma…
Man vajadzēja izkustēties.
Pie joda, es klusībā noteicu un nospiedu gāzes pedāli, lai šķērsotu krustojumu.
Sirds uz brīdi pamira, un es paraudzījos apkārt, cerēdams, ka neviens nebūs mani pamanījis. Beišordraivai vajadzēja būt nākamajai šķērsielai.
Šajā brīdī man aiz muguras uzzibsnīja bākugunis, kurām pēc mirkļa sekoja policijas sirēnas griezīgā gaudošana.
Sasodīts.
Balta policijas automašīna parādījās man aiz muguras, itin kā to vien būtu gaidījusi, un balss skaļrunī aicināja mani nobraukt malā.
Izlavierēju cauri automašīnu straumei līdz ceļa malai, atgādinādams sev pašam, ka atrodos ziemeļu Floridā, nevis Bokā, un ka šejienes policisti ir no gluži citas sugas.
Redzēju sānu spogulī, kā policists tumšzilā formastērpā izkāpj ārā un nāk man tuvāk. Aviatoru saulesbrilles, stingrs žoklis un biezas ūsas, nemaz nerunājot par sejas izteiksmi, kas šķita paužam: “Tikai ne manā dīķī, draudziņ.”
Nolaidu logu un, kad policists pienāca klāt, draudzīgi ieskatījos viņam acīs. – Man patiešām ļoti žēl, inspektor. Zinu, ka pārkāpu noteikumus. Es meklēju Beišordraivu un mazliet apmulsu, ieraugot Beiridžu. Es neredzēju luksoforu. – Tiesības un apdrošināšanu, – tas bija vienīgais, ko viņš man noteica par atbildi.
Es nopūtos. – Paklausieties, te būs manas tiesības… – Parakņājos kabatas portfelī. – Taču automašīna ir nomāta, inspektor. Es to nupat noīrēju lidostā. Nedomāju, ka man te būtu apdrošināšana. Tā pieder pie nomas līguma, vai ne..?
Cerēju, ka viņš ieraudzīs burtus “Dr. Med.” aiz mana uzvārda un ieteiks man nākamreiz būt uzmanīgākam.
Tā nenotika.
Viņš īgni noteica: – Braukšana bez apdrošināšanas polises ir pavalsts noteikumu pārkāpums, kas tiek sodīts ar piecsimt dolāru naudassodu.
– Es to zinu, inspektor, un, bez šaubām, manā automašīnā man ir apdrošināšanas polise… – Pasniedzu viņam autovadītāja apliecību. – Bet, kā jau teicu, šī ir nomāta. Es nupat to noīrēju lidostā. Baidos, ka jums vajadzēs risināt šo jautājumu ar Hertz autonomu, inspektor… Martines. – Pievērsos viņa žetonam. – Es mazliet apjuku, meklējot Marriott viesnīcu. Esmu te ieradies uz mediķu konferenci…
– Ak Marriott viesnīcu, ko? – policists noteica, paceldams augšup saulesbrilles un ielūkodamies manā automašīnā.
– Tieši tā. Man tur šovakar jāsaka runa. Paklausieties, man patiešām ļoti žēl, ja pārbraucu pāri pie sarkanā – man likās, ka gaisma ir dzeltena. Es biju nonācis strupceļā un domāju, ka būs labāk pasteigties, nekā nobloķēt satiksmi. Varbūt jūs varētu netiesāt mani pārāk bargi?
Satiksme bija atjaunojusies, un cilvēki staipīja kaklus, lēnām braukdami mums garām.
– Jūs saprotat, ka iegriezāties vienvirziena ielā? – Martiness nepievērsa nekādu uzmanību manam lūgumam.
– Es to sapratu, inspektor, – es noteicu nopūzdamies, – un tāpēc es nenogriezos, lai ne…
– Divus kvartālus tālāk ir pagrieziens, – noteica ceļu policists, pārtraukdams mani. – Gribu, lai jūs krustojumā nogrieztos pa labi un iebrauktu tur.
– Inspektor… – Es lūdzu vēl vienu reizi, jūtot, ka cerības sarūk. – Vai mēs nevarētu vienkārši…
– Divi kvartāli, – policists noteica, paturēdams manu autovadītāja apliecību. – Brauciet vien turp.
Otrā nodaļa
Jāatzīst, es jutos mazliet aizkaitināts, saskaņā ar policista norādījumiem iegriezdamies daudz klusākā ielā, kurp patruļas automašīna sekoja man cieši pa pēdām.
Atpakaļskata spogulī redzēju, kā policists aptur automašīnu tieši aiz manējās un paliek sēžam. Tad viņš izvilka rāciju, iespējams, lai pārbaudītu manas automašīnas un vadītāja apliecības numuru datorā. Tā viņš vismaz uzzinās, ka es neesmu viens no “Amerikas meklētākajiem noziedzniekiem”. Nespēju atcerēties pēdējo reizi, kad biju sodīts kaut vai par nepareizu automašīnas novietošanu. Atskatījos atkal un ieraudzīju, ka viņš kaut ko raksta grāmatiņā.
Tas suņabērns patiešām grasās izrakstīt man soda kvīti. Tas aizņēma kādas piecas, varbūt sešas minūtes. Dažas automašīnas pabrauca garām un tad nozuda aiz stūra apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā no mums. Visbeidzot policists atvēra durvis un izkāpa, turēdams rokā kvīšu grāmatiņu.
Viņš bija aizpildījis pārīti!
Es aizkaitināti nopūtos. – Par ko jūs mani sodāt, inspektor?
– Braukšana pie sarkanās gaismas. Braukšana bez apdrošināšanas polises… – Viņš pāršķīra lapu. – Un braukšana pa vienvirziena ielu.
– Braukšana pa vienvirziena ielu? – Asinis dzīslās uzbangoja, un es viņu izbrīnīti uzlūkoju. – Par ko jūs runājat, inspektor?
Viņš turpināja aizpildīt dokumentus, reizi pa reizei iemezdams skatienu manā autovadītāja apliecībā, kas vēl aizvien atradās grāmatiņas virspusē, un neatbildēja.
– Pagaidiet brītiņu, inspektor, lūdzu! – Es centos piesaistīt viņa uzmanību. Nevarētu teikt, ka es piederētu pie tiem, kas mēdz zaudēt galvu varas pārstāvju klātbūtnē. Dieva dēļ, es biju ķirurgs, kurš pieradis savaldīt emocijas. Apdrošināšanas polises iztrūkums bija viens – galīgi sīks pārkāpums īrētā automašīnā. Un braukšana pie sarkanās gaismas? Nu labi… Varbūt es biju palielinājis ātrumu, kamēr vēl dega dzeltenā.
Bet braukšana pa vienvirziena ielu? Kuram papīros bija vajadzīgs kas tāds? Nemaz nerunājot par to, ka es netiku braucis pa vienvirziena ielu.
Es pat nebiju sācis izpildīt pagriezienu.
– Inspektor, lūdzu, tā nav taisnība, – es lūdzos. – Es nebraucu pa vienvirziena ielu. Es zinu, ka apstājos… Varbūt es pat apsvēru to uz brīdi, kamēr nebiju sapratis, ka mani samulsinājis ielas nosaukums. Taču es tā arī nenogriezos. Turklāt es jūtos visai pārliecināts par to, ka man nav jāvadā līdzi apdrošināšanas polise, ja automašīna ir īrēta. Un tāda tā ir! Tas ir minēts kaut kur līguma tekstā…
– Man nav jāstrīdas ar jums par to, ser, – Martiness atbildēja. Es būtu varējis teikt jebko, bet viņš būtu turpinājis rakstīt, nepievēršot man uzmanību. – Ja vēlaties apstrīdēt sodu, tad kvīts aizmugurē ir sniegti norādījumi par to, kā to darīt. Jums ir tiesības…
– Es nevēlos apstrīdēt sodu! – es noteicu, varbūt mazliet nikni. – Nedomāju, ka jūs rīkojāties taisnīgi. Paklausieties… – Es centos atgriezties sākuma pozīcijā. – Es
