ir otrā reize, kad esmu spiests jūs brīdināt, – Martiness noteica, ieskatīdamies man acīs, un viņa balss tonis pauda, ka viņš te ir tas, kurš valkā formastērpu. – Nelieciet man to darīt vēlreiz. Ja nāksies, varu apsolīt, ka tas labi nebeigsies…
Es atslīgu sēdeklī un dziļi izelpoju, apzinādamies, ka esmu nonācis līdz robežai. Tas tiesa: ja kaut kas spēja mani neprātīgi sadusmot, tad tā bija patvaļīga dienesta stāvokļa izmantošana, tikai tāpēc, ka kāds bija uzvilcis formastērpu. Biju pietiekoši pieredzējis to Centrālamerikā – šos nejēdzīgos birokrātus no valsts struktūrām, kas parasti rīkojās tikai sev par labu.
– Aiziet, – es noteicu, ieslīgdams sēdeklī dziļāk, – izrakstiet man sodu, ja jums tas ir jādara. Taču es nebraucu pa vienvirziena ielu. Un man ir tiesības pastāvēt uz to, ka neesmu vainīgs. Nav godīgi man visu laiku stāstīt…
– Pietiek! Es jūs brīdināju! – Martiness paspēra soli atpakaļ. – Kāpiet ārā no automašīnas!
– Ko? – Es viņu neticīgi uzlūkoju.
– Es teicu, izkāpiet no automašīnas, ser! Nekavējoties! – Viņa aso, pelēko acu skatiens nepieļāva iebildumus. Tālāk viss norisinājās dažu sekunžu laikā. Vēlāk es pat nespēju atcerēties, kurš bija atvēris durvis, viņš vai es. Taču nepaguvu ne attapties, kad jau atrados uz ielas, ar seju pret automašīnu, juzdams, kā rokas tiek sakrustotas man aizmugurē.
– Paklausieties…
– Ser, jūs esat apcietināts, un jūsu automašīna tiek konfiscēta, – Martiness noskaldīja man aiz muguras.
– Apcietināts? – Es izlocījos, atraudams roku. – Apcietināts par ko?
– Par pretošanos policijas darbiniekam dienesta pienākumu izpildes laikā, – viņš atteica, sagrābdams manu roku un uzlikdams man roku dzelžus. – Un tagad arī par pretošanos apcietināšanai!
– Par pretošanos apcietināšanai? – Es atkal apcirtos otrādi. Nespēju noticēt nupat dzirdētajam. – Inspektor, lūdzu, tas ir neprāts! – es lūdzos. – Vai mēs nevarētu spert soli atpakaļ? Es neesmu nekāds rīkļurāvējs. Es esmu cienījams ķirurgs. Pēc pāris stundām man jāuzstājas mediķu konferencē…
Viņš apgrieza mani otrādi un uzmeta man vienaldzīgu smīnu. – Baidos, ka jums nāksies to darīt no cietuma.
Nepaguvu ne attapties, kad jau atrados Martinesa policijas automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Mani ceļgali bija piespiesti neērtā leņķī pie priekšējā sēdekļa, un es nespēju aptvert, kā tas viss ir gadījies. Varbūt policists bija licis man aizvērties, bet es tikai pastāvēju uz to, ka neesmu vainīgs. Es ne reizi nepiedraudēju. Īsti nezināju, ko darīt un kam zvanīt. Mana uzstāšanās tika gaidīta konferencē. Man vajadzēja viņiem paziņot. Pakrūtē sažņaudzās kamols. Un Maiks… es ieskatījos pulkstenī. Man vajadzēja tikties ar viņu “Atlantijas priedēs” pēc stundas! Man bija nepieciešams advokāts. Bija Sajs, kurš pārzināja manus darba jautājumus.
Un Mičs Šperlings, kurš bija parūpējies par manu šķiršanos. Ak kungs, es varēju labi iztēloties Lizas reakciju, kad viņa to uzzinās. “Tu mūždien domā, ka zini visas atbildes, vai ne, Henrij..?” tā viņa teiktu, apmierināti nosmīnēdama.
Nemaz nerunājot par to, kā viņa to visu attēlotu Holijai.
Pāris sekunžu laikā uzradās vēl vairākas policijas automašīnas ar ieslēgtām bākugunīm. Ārā izlēca kādi seši policisti, regulēdami satiksmi krustojumā, apspriezdamies ar Martinesu, sarunādamies pa rācijām. Nespēju noticēt, ka notiek kaut kas tāds.
Pie joda, par ko gan viņi mani uzskatīja – par Timotiju Makvī?
Kamēr vēroju, Martiness un daži citi policisti sarunājās, stāvēdami pie savām automašīnām. Es sagrozījos, cenzdamies atbrīvot vairāk vietas kājām, taču tas padarīja manus pinekļus tikai vēl ciešākus. Dažas reizes dziļi ieelpoju, cenzdamies nomierināties un izdomāt, ko lai saku: ka tas bijis tikai neprātīgs pārpratums. Ka es esmu ārsts, kurš dodas uz mediķu konferenci. Ka mani šovakar paredzēts godināt. Ka līdz šim es neesmu ticis sodīts pat par automašīnas novietošanu neatļautā vietā. Viss vienkārši bija kļuvis nekontrolējams. Un es patiesi nožēloju savu lomu tajā visā. Tomēr nekas no manis izdarītā neattaisnoja saslēgšanu roku dzelžos un stiepšanu uz cietumu!
Otrais policists – šis bija muskuļains un ar gludi skūtu galvu, kuplām ūsām un uzrotītām piedurknēm – pienāca un atvēra aizmugures durvis.
– Ser, mums jāuzdod jums daži jautājumi. Un, tā kā jūs arī tāpat esat iekūlies pietiekoši lielās nepatikšanās, iesaku atbildēt ļoti uzmanīgi.
Arī tāpat iekūlies pietiekoši lielās nepatikšanās? Tas viss kļuva aizvien neprātīgāk ar katru brīdi. Es negrasījos pasliktināt visu vēl vairāk.
– Labi. – Es viņam pamāju pretī.
Viņš pietupās, lai mūsu acis atrastos vienā līmenī. – Kur ir jūsu sieva?
– Mana sieva? – Man vajadzēja kādu brīdi laika, lai atbildētu, pārsteigumā mirkšķinot acis. – Jūs runājat par manu bijušo sievu? Es esmu šķīries. Un es nezinu, kur viņa ir. Un kāds viņai vispār ir sakars ar to visu?
– Es runāju par sievieti, ar kuru jūs tikāt redzēts braukājam apkārt šorīt. – Viņa ciešais skatiens ne uz mirkli nenovērsās no manis.
– Par kādu sievieti? Es nesaprotu, par ko jūs runājat, – es sacīju, gandrīz sākdams stostīties. – Kopā ar mani nebija nekādas sievietes. Es tikai nupat ielidoju. Braucu taisnā ceļā šurp, līdz šis inspektors mani apturēja.
– Ser… – Policista skatiens pauda apņēmību, kāda viņam varētu noderēt sarunā ar kādu kriminālnoziedznieku vai tamlīdzīgi. – Es atkārtošu norādījumus par labu apdomāšanos, pirms atbildēt. Jūs apgalvojat, ka jūsu automašīnā nebija sievietes? Aptuveni pirms stundas? Pilsētas centrā? – Jautājums sāka mani biedēt. Un izskatījās, ka viņš jau zināja vajadzīgo atbildi.
– Man nav ne mazākās nojausmas, par ko jūs runājat! – Es papurināju galvu. – Un es to novērtēju, taču man nav vajadzīgi ieteikumi par to, kā atbildēt. Es neesmu neko pārkāpis, ja neskaita braukšanu pie dzeltenās gaismas.
Policists nošņaukājās, pasmīnēja un tad ciniski pablenza manī. Tad viņš lēnām izslējās, aizvēra automašīnas durvis un atgriezās pie savējiem. Septiņu vai astoņu policistu grupa atkal kādu laiku apspriedās. Satiksme bija apturēta abos virzienos; seši vai septiņi policisti stāvēja apkārt, lūkodamies manā virzienā. Sajutu, kā sirds iepukstas straujāk, un sapratu, ka būtu vajadzīgs kāds, kas varētu mani izdabūt no šīs situācijas. Pie joda, kam lai zvana?
Pagāja dažas minūtes, un Martiness kopā ar skūtgalvi atgriezās. Viņi apsēdās priekšējā sēdeklī un uzlūkoja mani cauri stiklam.
Nākamais jautājums jau bija daudz nopietnāks.
– Ser, kad jūs pēdējoreiz
