15 sekundes. Endrū Gross

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу 15 sekundes - Endrū Gross страница 8

15 sekundes - Endrū Gross

Скачать книгу

mans Dievs!

      – Nē, nē! – es šausmās saucu pretī. – Tas nebiju es!

      Palūkojos atpakaļ un atkal ieraudzīju Rouliju, šoreiz strēlnieka pozā. Viņš bija ar abām rokām satvēris pistoli un lūkojās tieši manī.

      Viņš mani nošaus! – es klusībā iekliedzos.

      Iespiedu pedāli grīdā. Kadiljaks, riepām kaucot, iebrauca blakus joslā, kad otra lode izšāvās cauri sānu logam, sašķaidot stiklu un aizspindzot man gar ausīm.

      – Pie joda, kā gan tas var notikt? – es iekliedzos. – Tas nebiju es!

      Apgriezu automašīnu riņķī, uzbraukdams uz trotuāra un aizķerdams ceļazīmi, pieliecu galvu pēc iespējas zemāk un aiztraucos pretējā virzienā pa galveno ielu, kamēr vēl divi šāvieni ķēra manas automašīnas šasiju un bagāžnieku.

      Nezināju, vai pieļauju lielāko kļūdu savā dzīvē, taču jutos drošs par to, ka, nebraucot prom no šejienes, es būšu līķis.

      Nogriezos pirmajā krustojumā, kas gadījās man ceļā, un tad vēl ātrāk iebraucu šķērsielā. Atkal nospiedu gāzes pedāli un pirmo reizi palūkojos atpakaļ.

      Tur neviena nebija.

      Ceturtā nodaļa

      Džeksonvilas šerifa birojā Edamsstrītā pilsētas centrā Kerija Holmsa aizvadīja savu pirmo darba dienu pēc ilgāka pārtraukuma.

      Viņa zināja, ka tā nebūs viegla. Bija pagājuši četri mēneši – četri vissmagākie mēneši viņas mūžā kopš tās dienas. Dienas, kad viņas pasaule bija sabrukusi. Tomēr viņa saprata, ka ir jādodas atpakaļ cilvēkos. Atkal jākļūst tādai, kāda viņa bijusi agrāk… Pirms “dienas, kad nomira arī mana sirds”, kā viņa to allaž dēvēja.

      Dziļi ieelpo, Kerija sev sacīja, izkāpdama no lifta izmeklētāju stāvā.

      Dzīve sākas no jauna – tagad.

      Kerija strādāja Džeksonvilas šerifa birojā. Uz viņas vizītkartes bija rakstīts: “Sabiedrības atbalsta programmas direktore”. Tas bija izsmalcināts apzīmējums, lai pateiktu, ka viņa rūpējas par tām sfērām, kurās departamenta intereses mijiedarbojās ar sabiedrību, uzlabojot policijas reputāciju tajos pilsētas rajonos, kur tā nebija nekāda augstā. Mazināja sašutumu pēc incidentiem, kas ietvēra nepamatoti plašu spēka pielietojumu vai, vēl ļaunāk, ja bija notikusi apšaude ar policiju. Uzraudzīja policijas sponsorētos sabiedriskos pasākumus. Viņas prombūtnes laikā bija iecelts jauns priekšnieks. Īrmens Hols. Sausiņš, kuram tika ļauta brīva vaļa tādos jautājumos kā stingrais imigrācijas likums un budžeta kontrolēšana. Kerija bija dzirdējusi, ka visi cenšoties viņam izdabāt.

      Patiesībā Kerija jutās drīzāk pārsteigta, ka vēl aizvien nav saņēmusi paziņojumu par atlaišanu no darba. Sabiedrības atbalsta programmu nevarēja uzskatīt par prioritāti laikā, kad policisti tika atsaukti no ielu patruļām un iecirkņi slēgti. Viņa allaž bija domājusi, ka pati kļūs par inspektori – viņas tēvs bija nodienējis par Ņūhempšīras policijas pārvaldes priekšnieku divdesmit četrus gadus, bet vecākais brālis Džeks strādāja Federālā izmeklēšanas biroja Atlantas nodaļā. Pēc maģistra grāda iegūšanas kriminālistikā un Floridas universitātes absolvēšanas Kerija bija domājusi, ka aizies pa šo pašu ceļu, taču, tā kā Riks dienēja aiz okeāna un vēlāk uzsāka advokāta praksi, bet pēc tam uzradās Reifs, viņa pieņēma pirmo darba piedāvājumu administratīvajā nozarē, un tas viņai praktiski pielipa. Tētis allaž bija teicis, ka viņa esot ģimenes smadzenes un skaistums!

      Tagad gan tam nebija lielas nozīmes. Smadzenes, skaistums, bet nekas nebija viņu sagatavojis tam, kas notika. Nekas nebūtu varējis sagatavot.

      Zaudēt vīru un dēlu… Nu, gandrīz arī dēlu…

      Un tas viss vienā vienīgā dienā.

      Nu bija pienācis laiks sākt visu no sākuma.

      Kerija pa ceļam apskāvās ar dažiem cilvēkiem, dodamās uz kabinetu. Tas bija grūtāk, nekā viņa bija domājusi. Visi staigāja apkārt uz pirkstgaliem, nevēlēdamies pateikt ko nepiemērotu. “Kā tev iet?”, “Cik jauki, ka esi atgriezusies!” Un, bez šaubām: “Kā iet Reifam?”

      – Viņam iet ļoti labi, – viņa atbildēja, cik moži vien varēdama. – Viņš ir pie maniem vecākiem. – Likās, ka būs labāk, ja viņš pavadīs kādu laiku pie Kerijas vecākiem Atlantikbīčā, kas bija tuvāk slimnīcai. – Ceram, ka drīz viņš varēs atgriezties skolā.

      Bez šaubām, neviens nepieminēja Riku – tikai pašūpoja galvu, skatienam viegli apmiglojoties, lai paustu, cik ļoti viņiem ir žēl.

      – Nu, pasveicini puiku labi kārtīgi no manis!

      Viņa izbēga laba vēlētājiem un atgriezās pie sava rakstāmgalda. Tur Kerija atrada kartīti, ko bija parakstījuši teju visi birojā strādājošie, inspektori un administratīvie darboņi. “Apsveicam ar atgriešanos!” Tas lika viņas acīs sariesties asarām. Un pasmaidīt.

      Tāpat kā fotogrāfijas, kas vēl aizvien atradās uz plaukta. Riks finišē Vašingtonas jūras kara spēku maratonā pagājušajā gadā. Ar rezultātu trīs stundas, piecdesmit viena minūte un divdesmit deviņas sekundes. Tas bija viņa personiskais rekords. Reifs, izskatīdamies ļoti kareivīgs savā mazizmēra futbolista formastērpā. Tad sirsnīgais attēls ar viņiem visiem ciemos pie Kerijas vecākiem pagājušajā Pateicības dienā. Visi saposušies.

      Kerija juta, ka viņu sāk pārmākt skumjas.

      Viņa palūkojās uz datņu un vēstuļu kaudzi, kuru uz viņas rakstāmgalda bija salikusi vietniece Andrea Kārsone, un tad sāka zvanīt telefons: cilvēki, ar kuriem viņai bija darīšanas policijā, un pat vietējās preses pārstāvji, un visi izteica savu prieku par viņas atgriešanos. Kerija sāka lasīt dokumentus, cenzdamās atgūt nokavēto. Viņa apzinājās, ka atkal vajadzēs atgriezties sliedēs.

      Andrea pieklauvēja pie durvīm ar mapēm rokās. – Vai esi gatava?

      – Gatava, – Kerija smaidot pamāja. – Nāc iekšā.

      Šajā brīdī viņa ievēroja, ka pūlis ir sapulcējies ap televizoru inspektoru telpā. Izskatījās, ka izcēlusies neparasta rosība. Daudzi cilvēki skraidīja apkārt.

      Kerija piecēlās. Tad viņa ieraudzīja priekšnieku – jauno priekšnieku, ar kuru bija cerējusi pāris minūtes aprunāties. Viņš iznāca no kabineta kopā ar Kemu Vinfīldu, departamenta preses sekretāru, un neizskatījās, ka “sabiedrības atbalsta programma” šobrīd atrastos viņa prioritāšu saraksta augšgalā.

      Kaut kas bija noticis.

      Kerija izgāja ārā un ieraudzīja Robinu, Hola sekretāri. – Kas te notiek?

      – Vai tu neesi dzirdējusi? – Robinas acis bija pieplūdušas ar asarām. – Viens no mūsējiem nupat nošauts uz ielas. Nogalināts.

      – Ak, nē… – Kerijai asinis sastinga dzīslās. – Kurš?

      – Ceļu

Скачать книгу