dievs… – Kerija juta, kā pakrūtē sažņaudzas kamols. Viņa centās atcerēties: pēdējoreiz kāds policists Džeksonvilā tika nogalināts pienākumu pildīšanas laikā vismaz pirms pāris gadiem. – Pasaki man, ja varēšu kaut kā palīdzēt… – viņa noteica un bezspēcīgi papurināja galvu. – Lūdzu…
Kerija atgriezās pie sava rakstāmgalda, juzdamās iztukšota. Viņa iegāja interneta jaunumu vietnē un sameklēja ziņojumu. “Nogalināts ceļu policists” vēstīja virsraksts. Fotogrāfija bija uzņemta no helikoptera. Kerija to samazināja un sameklēja Martinesa reģistru. Viņš bija saņēmis vairākas uzslavas. Vienu reizi rājienu pirms vairākiem gadiem par nepamatotu spēka pielietošanu. Apsūdzība netika izvirzīta. Viņa iedomājās par Martinesa sievu Merilinu. Viņa tai piezvanīs. Viņa labi zināja, cik grūti tas būs.
– Kerij?
Bills Eikerss pabāza galvu pa durvīm. Eikerss bija viņas priekšnieks, kapteinis, kurš atbildēja par operācijām, un Kerijas pārvalde atradās viņa pakļautībā.
Kerija piecēlās. – Es nupat uzzināju…
– Paklau, Kerij… – Eikerss nopūtās. – Es zinu, ka šī ir tava pirmā darbadiena un tamlīdzīgi…
– Neraizējies par to, – viņa atbildēja. – Ko es varu darīt?
– Mēs ierīkosim operatīvo telefona līniju. Daudzi darbinieki devušies patrulēt vai šķetina pavedienus. Mēs esam uzsākuši medības. Vai tev nebūs iebildumu atbildēt uz telefona zvaniem? Ja kādam ir kas sakarīgs ziņojams, pieraksti informāciju. Inspektori dosies pie viņiem, tiklīdz varēs.
– Skaidrs, ka es uzņemšos telefonus, – Kerija sacīja. – Visu, ko vien vajadzēs. Vai mums ir..?
– Aizdomās turamais, – Ekers pabeidza teikumu viņas vietā. – Jā, mums ir aizdomās turamais. Šobrīd viņa fotogrāfija ir redzama ekrānā.
Viņš aizveda Keriju pie termināļa inspektoru telpā un parādīja uzņēmumu, kas atradās “Floridas auto” rīcībā. – Šķiet, tas puisis sacēla traci pēc tam, kad Martiness viņu apturēja par braukšanu pie dzeltenās gaismas. Viņš brauc ar baltu īrētu kadiljaku. Vārdā Henrijs Stedmens. Iztēlojies, tas puisis ir ārsts. Kaut kāds plātīgs plastikas ķirurgs no Palmbīčas.
– Vai mēs esam par to pārliecināti? – Kerija nolūkojās uz ekrānu. Aizdomās turamajam bija patīkama seja. Spožas, gudras acis. Viļņaini brūni mati. Stilīgas brilles. Sirsnīgs smaids. Veiksmīgi, izskatīgi plastikas ķirurgi parasti nekļuva par policistu slepkavām.
– Sasodīti pārliecināti. – Kapteinis apņēmīgi pamāja. – Tas nelietis nupat ir aizbēdzis no notikuma vietas.
Piektā nodaļa
Es braucu, iespiedis gāzes pedāli grīdā, stāvoklī, kas svārstījās kaut kur pa vidu starp samulsumu un pilnīgu paniku.
Priekšējais vējstikls bija pārklājies ar plaisu tīklojumu, bet pasažiera puses logs bija pilnīgi sadragāts, apberot mani ar stikla šķembām. Pulss bija kļuvis tik straujš, it kā es atrastos atoma daļiņu paātrinātājā, bet sirds bija uzlēkusi tik augstu, ka es būtu varējis izņemt to ārā no mutes ar roku. Man nebija ne jausmas, kurp doties. Vienkārši projām. Prom no Roulija un tiem slepkavīgajiem policistiem.
Palūkojos uz savām rokām uz stūres, un tās drebēja gluži kā koku zari vējā.
Labi, Henrij, labi… Ko lai tagad dara?
Bija skaidrs, ka man jāpadodas, taču vajadzēja atrast iespēju, kā to izdarīt, lai es netiktu nošauts. Apsvēru, kurp es varētu doties un kam uzticēties. Un prātā nāca tikai viens cilvēks.
Maiks. Tas pats, ar kuru man vajadzēja satikties, lai dotos uz golfa spēli pēc mazliet vairāk nekā stundas!
Viņš bija jurists… Nekustamā īpašuma jurists, taču viņam bija partneri, paziņas. Zināju, ka pilsētā viņam ir labi sakari. Viņš zinās, ko iesākt. Neviens loģiski domājošs cilvēks taču nespētu noticēt, ka es varētu būt policista slepkava.
Iedomājos, ka tad, ja tikšu līdz viņam, Maiks varētu vienoties par drošu padošanos. Es nebūtu varējis nogalināt Martinesu. Man nebija ne motīva, ne ieroča… Man pat nepiederēja ierocis! Es pat nebiju šāvis kopš… Es piepūlēju smadzenes. Kopš nometnes laikiem, Dieva dēļ! Kad es vēl biju tīrais bērns!
Biju viesojies Maika mājā vienu reizi. Atcerējos, ka tā atrodas pilsētas bagātnieku kvartālā. Eivondeilā – tā viņš man bija teicis. Man jau tagad vajadzēja tikties ar viņu tur. Viņš bija pieminējis, ka tā neesot pārāk tālu no “Atlantijas priedēm”. Tas nozīmē, ka šobrīd es atrodos pietiekoši tuvu.
Tomēr mani vajāja policisti, un es braucu ar sašautu automašīnu.
Klusā ieliņa, pa kuru es braucu, izbeidzās, un to nomainīja lietišķāka apbūve. Es nogriezos pa labi, piesardzīgi nobraucu pāris kvartālus un tad iegriezos pie pirmā veikala, kas pagadījās ceļā – “Šērvina – Viljamsa krāsu bodes” – , apbraucu apkārt ēkai un nonācu stāvlaukumā.
Iedomājos, ka te kādu laiku es varētu būt drošībā. Taču apzinājos, ka nevaru turpināt braukt ar šo auto. Tas bija sabojāts, un to meklēja ikviens policists šajā pilsētā.
Paķēru savu mobilo un sameklēju Maika numuru. Viens signāls, divi… “Aiziet, Maik, pacel klausuli!” es lūdzos. Tad, sirdij sažņaudzoties, sadzirdēju balss pasta ierakstu. “Jūs esat sazvanījuši Maiku Dinofrio…” atskanēja pazīstamā balss. “Piedodiet, ka šobrīd nevaru atbildēt, bet, ja jūs…”
Es nospiedu pogu. Pie joda, kāpēc viņš neatbildēja? Man vajadzēja sazināties ar viņu, kad būšu viesnīcā. Aiziet, Maik, lūdzu…
Drudžaini mēģināju vēlreiz. Atkal balss pasts. Šoreiz es izmocīju saraustītu ziņu:
– Maik… te Henrijs! Nezinu, vai tu esi dzirdējis, taču ir noticis kaut kas neiedomājams. Man patiešām ir vajadzīga tava palīdzība. Lūdzu, piezvani man. Tas ir ļoti svarīgi, Maik… un ātri! Lūdzu…
Es atvienojos un izdvesu garu nopūtu. Atspiedu galvu pret sēdekli un aizvēru acis. Te es biju drošībā – uz kādu brīdi. Taču agrāk vai vēlāk te vajadzēja iebraukt kādam klientam. Nezināju, kādas ziņas ir izplatītas publiskajā telpā, vai mana automašīna tiek meklēta – viņi droši vien zināja, kas es esmu – , tāpēc ieslēdzu radio. Atlika vien kādam ieraudzīt manas automašīnas vējstiklu, lai viss būtu skaidrs… Es gaidīju, sekundēm velkoties kā minūtēm.
Gandrīz palēcos no atvieglojuma, kad telefons piepeši iezvanījās.
– Henrij, te Maiks! – viņš sacīja. – Es biju ārā un pulēju savas nūjas. Kas atgadījies?
Es pastāstīju viņam par notikušo, cenzdamies nerunāt tā, it kā es būtu zaudējis prātu.
– Viņi domā, ka tu esi izdarījis… ko, Henrij?
– Viņi
