Nē! Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat. Pulksten deviņos es tikko biju izkāpis no lidmašīnas! Jūs varat pārbaudīt manu ceļojuma plānu. Domāju, ka tas atrodams manā portfelī. Vai automašīnas nomas līgumu. Paklausieties, es nezinu, par ko jūs, puiši, mani uzskatāt, taču jūs acīmredzami būsiet mani sajaukuši ar…
Martiness noņēma saulesbrilles. – Ser, ko jūs darījāt federālā biroja ēkā Džeksonvilas centrā šajā rītā?
Mana sirds pamira. Tāpat kā viss pārējais manī. Es vienkārši sēdēju ar dzelžos saslēgtām rokām, aptverdams, cik tas viss ir nopietni. Aizturēšana par satiksmes pārkāpumu bija viens… Bet dzirdēt tādus jautājumus, kamēr tu esi saslēgts rokudzelžos un atrodies policijas automašīnā…
– Paklausieties. – Es palūkojos pretī, juzdamies pārliecināts, ka mana balss dreb. – Nezinu, par ko jūs mani uzskatāt un par ko turat mani aizdomās, taču paskatieties man acīs: es esmu ārsts. Es dotos uz Marriott viesnīcu, kur notiek mediķu konference, un man tajā ir jāuzstājas. Es pārbraucu pāri krustojumam pie dzeltenās gaismas, tāpēc ka nevarēju sameklēt to sasodīto viesnīcu. Patiesībā es pat neesmu pārliecināts, vai es pārbraucu pie dzeltenās… Un es pilnīgi noteikti nebraucu pa vienvirziena ielu, kas jebkurā gadījumā šķiet nebūtiski šobrīd, ņemot vērā to, ko jūs man jautājat. Taču tā ir patiesība! Mani nav apturējusi policija.
Manā automašīnā neatradās sieviete. Un es pilnīgi noteikti neatrados tajā sasodītajā federālā biroja ēkā Džeksonvilas centrā! Nezinu, vai jūs esat sajaukuši automašīnas vai saņēmuši nepareizas ziņas vai ko citu, bet jūs pilnīgi, pilnīgi noteikti esat aizturējuši nepareizo cilvēku!
Centos izskatīties pēc iespējas mierīgāks, jūtot, kā sirds krūtīs iepukstas straujāk.
– Varat cerēt, ka jums izrādīsies taisnība, – skūtgalvis beidzot noteica ar ledainu smīnu, – jo, ja izrādīsies, ka jūs mums melojāt, varu apsolīt, ka iebāzīšu jums pakaļā steku tik dziļi, ka visu atlikušo mūžu jūs kakāsiet svinu. Un varat man ticēt, ka tas nebūs ilgi. Vai sapratāt mani, ser?
– Jā, es jūs sapratu, – es viņam atbildēju, un mans skatiens arī bija kļuvis spīvs.
Policisti atkal izkāpa. Martiness apjautājās par manu sociālās apdrošināšanas numuru. Pēc tam viņš aprunājās ar kādu puisi, kurš, šķiet, bija vecākais, un piepeši man likās, ka Martiness pasmaidīja.
Pasmaidīja?
Martiness uzplikšķināja otram vīrietim pa delmu, un pēc brīža vecākais policists iekāpa atpakaļ savā automašīnā un aizbrauca. Pārējie viņam sekoja. Pat skūtgalvis, kurš uzmeta man pēdējo brīdinošo skatienu, kas šķita sakām: “Pielūko, lai mēs vairs nekad nesatiktos.”
Man sāka likties, ka tā varētu būt laba zīme. Ja viņi grasītos vest bīstamu aizdomās turamo uz cietumu, tad nebrauktu projām. Es pat izdvesu cerīgu nopūtu. Varbūt es izkulšos no šīs situācijas tikai ar soda kvīti. Varbūt nebiju to pelnījis, taču tas būtu daudz labāk par cietumu!
Visbeidzot Martiness pienāca un atkal atvēra aizmugures durvis. Šoreiz viņa tonis bija atšķirīgs. Pielaidīgāks. – Es negrasos atvainoties, – viņš noteica. – Es jums vairākas reizes ieteicu turēt muti, vai ne?
Šoreiz es nemeklēju morālas uzvaras. – Jā, teicāt, inspektor, un es laikam…
– Un es nepārkāpu jūsu pilsoņa tiesības… – Viņš pablenza uz mani. – Vai tā nav?
Sēdēdams tur, policijas automašīnas aizmugurējā sēdeklī, ar rokudzelžos saslēgtām rokām, kas sāka smelgt, es izmantoju izdevību un atbildēju uz viņa smaidu. – Runājot par to, es īsti nezinu, vai zvērinātie vēl neturpinātu apspriedi…
Viņš par atbildi viegli nosmīnēja. – Pagriezieties. Laidīšu jūs prom no šejienes. Patiesībā laikam jau ielas te ir mazliet mulsinošas. Beišordraiva ir tikai pāris kvartālu attālumā no šejienes. Mēs cenšamies izturēties draudzīgi… – Viņš noņēma roku dzelžus, un mani pārņēma atvieglojuma vilnis.
– Jūsu pārinieks… pieņemu, ka viņš arī ir tikai draudzīgs?
– Roulijs? – Martiness nošņaukājās. – Nu, es esmu īsts rotaļu lācītis. – Viņš man čomiski uzsita uz pleca. – Bet viņš? Laikam viņš jūtas mazliet samulsis tā pārpratuma dēļ. Būs labāk, ja jūs vairs ar viņu netiksieties, ja saprotat, ko es gribu teikt.
– Neraizējieties, – es atbildēju, izlocīdams rokas.
Viņš noteica: – Es jums uzrakstīšu brīdinājumu. Par braukšanu pie dzeltenās gaismas. Apdrošināšanas polise nav jāuzrāda. Vai tas šķiet pieņemami? – Martiness pamirkšķināja, it kā viss šis notikums būtu kāds draudzīgs joks mūsu starpā. – Apsēdieties savā automašīnā.
Brīdinājumu? Ja tas puisis jau pašā sākumā būtu pateicis, ka aprobežosies ar brīdinājumu, mēs būtu varējuši izvairīties no visas šīs jezgas…
Apsēdos kadiljaka priekšējā sēdeklī, vienu vai divas reizes paraudzīdamies atpakaļskata spogulī, lai redzētu, kā Martiness, arī atgriezies savā automašīnā, kaut ko raksta kvīšu grāmatiņā.
Un piepeši es sāku visu saprast – kā viņi stāvēja apkārt un smaidīja, it kā tas būtu kāds joks… Varbūt vispār neviens nebija aizvests uz federālā biroja ēku? Un neviens nebija apturēts agrāk. Ar sievieti automašīnā. Varbūt viņi vienkārši piesedza Martinesa nevajadzīgo pāršaušanu pār strīpu. Droši vien viņš bija pateicis, ka saslēdzis rokudzelžos to bagāto ārstu no citas pilsētas, un viņi visi bija blenzuši uz šo, kā sacīdami: “Vai tu esi zaudējis prātu? Tu viņu apcietini par to, ka viņš iebilst pret sodu par satiksmes noteikumu pārkāpumu..?”
Manas asinis uzkūsāja, un es kļuvu aizvien niknāks un niknāks, domājot par to, kā viss bija norisinājies.
Šajā brīdī ieraudzīju vecmodīgu zilu sedanu, fordu vai merkuriju, vai ko tamlīdzīgu – tas nebija nekas īpašs, un es nepievērsu tam lielu uzmanību, tikai pamanīju, ka automašīna piebrauc pie Martinesa policijas spēkrata.
Jā, skaidrs, ka tā tas bijis, es sev klusībā sacīju. Tas bija piesegs. Lai kaut cik attaisnotu to, ko viņš bija izdarījis, izraujot mani no automašīnas. Jādomā, ka vispār nav bijis nekāda cita cilvēka vai sievietes automašīnā. Varbūt…
Piepeši sadzirdēju sev aiz muguras plīkšķi. Tā, it kā noplīkšķētu pātaga.
Tad vēl vienu.
Es apcirtos apkārt un ieraudzīju, kā zilais sedans strauji apgriežas pretējā virzienā un, riepām kaucot, attālinās no Martinesa mašīnas.
Viss bija kļuvis biedējoši kluss. Pilnīgs kustību un skaņu trūkums. Ieskaitot manus sirdspukstus.
Kas nupat bija noticis?
Ieskatījos spogulī un sajutu, kā mani sāk pārņemt šausmas. Martiness bija sakņupis pār stūri.
Sūdu būšana, Henrij… Izlēcu
