tulkojusi Anda Smilga
Manam tēvam un draugam Četam Gilmoram, kā arī Lilianai Gilmorai – visa pasaule balsoja un nolēma, ka tu esi labākā un jaukākā sieviete, kādu mums bijusi izdevība pazīt. Es mīlu jūs abus.
PIRMĀ NODAĻA
– Cerams, ka neviens neatceras skandālu. – Elieizers Morāns pār drebošo, zaķa purnam līdzīgo degunu lūkojās uz savu svaini. – Es negribu, lai manas meitas labo vārdu aptumšo tavs kauns.
Džeina Higenbotema, jau tērpusies savās vecajās, brūnajās ceļojuma drānās, izslēja muguru cietajā krēslā. Viņa zināja, ka atstāj cieņpilnu un mierīgu iespaidu. Viņa rūpīgi kopa šādu tēlu, un tas noderēja tieši šādās situācijās. Džeina bija pārliecināta, ka Elieizers viņu ieaicināja savā tumšajā viesistabā ne tikai tāpēc, lai atkal pārmestu par seno skandālu. “Kāpēc es te atrodos?”
Viņa nosvērtā balsī atbildēja:
– Nedomāju, ka augstāko sabiedrību interesēs tik sens notikums. Viņi ātri vien pievēršas jauniem skandāliem.
– Tomēr šajā bija iesaistīts lords Blekbērns.
Džeina nodūra skatienu uz cimdotajām rokām. Kariete viņu gaidīja. Adorna viņu gaidīja. Londona viņu gaidīja.
Un Elieizers turpināja:
– Lords Blekbērns ir viens no turīgākajiem Londonas iedzīvotājiem. Viņš nosaka modi. Visi viņu atdarina. – Vīrietis satvēra vecmodīga krēsla augsto atzveltni, un viņa pirkstu kauliņi kļuva balti. – Par spīti tam visam, daži Blekbērnu joprojām dēvē par “Figiju”.
Džeina sarāvās.
– Kopš atgriešanās no Londonas mana uzvedība ir priekšzīmīga, – viņa drosmīgi atbildēja.
– Tu joprojām zīmē skices, – Elieizers izmeta tik apsūdzošā tonī, kādā bija ierasts runāt par prostitūciju.
– To dara visas sievietes.
– Tevi nodod talants.
– Es centīšos skicēt sliktāk.
– Nerunā pretī! Tevis zīmētie portreti ir graujoši, un tu labi to zini.
Šie portreti bija tikai aptuvenas skices, kurās Džeina attēloja iespaidus par apkārtējiem cilvēkiem. Tomēr Elieizers reiz ieraudzīja skicē sevi un pazina skopo skatienu.
Viņš to neaizmirsa un nepiedeva.
Elieizers šķirstīja biezo ieņēmumu un izdevumu grāmatu un pakratīja to Džeinas virzienā.
– Nespēju noticēt, ka finansēju tavu nepārdomāto sezonu. Tas nebija mans pienākums, bet mana dārgā Melba uzstāja. Es viņu jau brīdināju, ka tas slikti beigsies. – Viņš paskrāpēja ādas vākus. – Man, protams, bija taisnība. Tas beidzās slikti.
Džeina to bija dzirdējusi jau vairākkārt. Pirms vienpadsmit gadiem Elieizers nopirka viņai apģērbu un noīrēja māju modernā Londonas daļā. Džeina viņam atmaksāja ar katastrofu. Tomēr Elieizers tā rīkojās tikai tāpēc, ka to lūdza Melba – Džeinas māsa un Elieizera sieva, kuru viņš dievināja tik ļoti, cik vien spēja viņa skopā sirds.
Arī Džeina darīja to, ko lūdza Melba – viņas skaistā vecākā māsa. Pat astoņpadsmit gadu vecumā Džeina nojauta, ka neiederas augstākajā sabiedrībā, tomēr Melba noraidīja viņas iebildumus.
“Dārgā, tev ir jāapprecas. Ko citu var darīt lēdija?”
Tagad Džeina saprata, ka Melba nojauta nāves tuvumu un gribēja, lai māsa pārceltos uz dzīvi atsevišķā namā. Un māsai izrādījās taisnība – jebkuras precības būtu labākas par dzīvi Elieizera maizē.
– Es biju tava kalpotāja. Es uzaudzināju tavu meitu. – Džeina klusi ievilka elpu. – Tagad es būšu viņas pavadone.
Elieizers pagriezās pret logu un aplūkoja ielu, pat paliecās uz priekšu, it kā būtu ieraudzījis kaut ko interesantu.
– Es varēju nolīgt šim darbam citu cilvēku, un tas izmaksātu lētāk.
No ielas atskanēja kliedziens. Džeina piecēlās kājās un paraudzījās ārā. Trūcīga sieviete bija nozagusi ābolu, un ielas tirgotājs viņu sita. Džeinai bija nepatīkami uz to skatīties. Viņu no nokļūšanas līdzīgā stāvoklī sargāja tikai Elieizera labvēlība.
– Es ne reizi neesmu saņēmis piedāvājumu sadarboties ar Blekbērnu. – Viņš uzmeta svainei dusmīgu skatienu. – Jo tu viņu pazemoji.
“Es viņu pazemoju?” Džeina piespieda sevi klusēt. Protams, tā bija taisnība. Tomēr reizēm Džeina prātoja, kāpēc neviens neuztraucas par viņas zaudēto godu un sievietes reputācija ir tik mazvērtīga.
Tam vairs nebija nozīmes. Pirms vienpadsmit gadiem viena šaušalīga notikuma rezultātā tika izpostīta Džeinas reputācija, un viņa pazaudēja savu iedvesmas objektu.
– Nedomāju, ka lorda Blekbērna publiskais tēls ir ievērojami cietis.
– Lorda Blekbērna reputācija kļūst arvien labāka. – Elieizers pastiepa kaklu un skatījās, kā policists aizvelk zagli. – Kad viņš sagatavoja militāro pulku un veda to kaujā Pireneju pussalā, Blekbērna paraugam sekoja neskaitāmi jauni lordi. Kad viņš sāka valkāt aizsegu pār ievainoto aci, visi modernie jaunieši sāka darīt to pašu.
Džeina atslīga krēslā.
– Lordu Blekbērnu ievainoja? Elieizers pagriezās pret viņu.
– Ja jau es tā teicu, tad tā ir patiesība, vai ne?
Atklāti izrādīt interesi Džeina negribēja, tomēr nespēja turēties pretī kārdinājumam.
– Vai viņš… zaudēja aci?
– Nezinu. Kā lai es to zinu? Es jau teicu, mūsu attiecības nav tuvas.
Džeina saspieda cimdotās plaukstas kopā tik cieši, ka iesāpējās roku muskuļi. Viņai nerūpēja lorda Blekbērna veselība, un viņa to domās atkārtoja atkal un atkal.
Kad atskanēja bikls klauvējiens pie durvīm, Džeina salēcās. Telpā ielūkojās izstīdzējis, trūcīgi ģērbies francūzis. Beidzot bija ieradies mesjē Šasērs – Adornas franču valodas skolotājs. Džeina jutās viņam pateicīga par nepatīkamās sarunas pārtraukšanu un piecēlās kājās.
Ieraudzījis sievieti, viņš ienāca istabā, bijīgi uzrāvis plecus. Viņam rokās bija saburzīta krēmkrāsas papīra lapa.
– Mademoiselle, es esmu ieradies, lai pateiktu…
Elieizers skaļi iesmējās.
– Ko?
Mesjē Šasēra tēvs bija dižciltīgs imigrants, kurš Franču revolūcijas laikā zaudēja visu. Dēls daudz zināja par asiņaino teroru, tomēr, ieraudzījis savu aizkaitināto darba devēju, Šasērs nobālēja.
– Je regrette, mademoiselle, je ne réalise…
– Runā taču angļu valodā, muļķa varde! – Elieizers pārskaities glūnēja uz jaunieti un pievērsās Džeinai. – Šai debijai es esmu iztērējis jau trīssimt mārciņu, tostarp arī šim memmesdēliņam!
– Elieizer,
