atlaidās krēslā un sakrustoja rokas uz krūtīm.
– Protams. Tava dārgā draudzene lēdija Tārlina nedrīkst gaidīt pārlieku ilgi.
– Mēs esam pateicīgi lēdijai Tārlinai, – Džeina atgādināja. – Viņa apmaksā Adornas izdevumus uz trauslas vienošanās pamata.
– Jā, viņa ir tava draudzene. Tava dižciltīgā draudzene, – Elieizers izmeta. – Tu izliecies, ka mani cieni, bet neļauj aizmirst, ka tu esi augstdzimusi sieviete, bet es esmu parasts tirgotājs.
– Tā nav taisnība, – Džeina atcirta. Sākotnēji viņa nejuta nicinājumu pret Elieizeru. Viņš to nopelnīja pats.
– Šobrīd tam nav nozīmes. – Viņš noslēpumaini pasmīnēja. – Ej! Ko tu gaidi?
Džeina sarāvās un pagriezās pret durvīm. Elieizers draudēja, ka neļaus Džeinai doties uz Londonu, bet viņa joprojām nezināja iemeslu.
– Ej, – viņš atkārtoja.
“Vai es beidzot uzzināšu šo pārrunu iemeslu?” Džeina prātoja.
Kad viņa atvēra durvis, Elieizers ierunājās:
– Vai tu pazīsti Oltenas kundzi?
Sastingusi Džeina stingri satvēra durvju malu.
– Miesnieka sieva. Protams, ka es viņu pazīstu. – Oltenas kundze bija nejauka sieviete ar sakniebtām lūpām, kura ar baudu mocīja savus klientus.
– Mēs ar viņu noslēdzām vienošanos. Nākamajā mēnesī mēs precēsimies, – Elieizers gandarīti izrunāja vārdus, no kuriem Džeina baidījās katru dienu kopš Melbas nāves pirms desmit gadiem. – Tev būs jāatrod cita dzīves vieta.
OTRĀ NODAĻA
– Londona ir tik plaša! – Kopš ierašanās pilsētā vēlā pēcpusdienā Adorna neatrāva savu glīto seju no karietes iestiklotā loga. Viņa beidzot novērsās un aizklāja degunu ar cimdoto roku. – Un tā smird!
– Mūsdienās Temza ir diezgan piesārņota. – Džeina pasmaidīja, turēdama pie deguna iesmaržinātu kabatlakatu. Adornas žilbinošo skaistumu nebija iespējams pilnībā attēlot uz papīra. Viņas gaišie mati mirdzēja kā platīns. Seja bija pievilcīgi apaļa. Zilo acu kaktiņi bija vērsti ieslīpi uz augšu, un pievērtie, aicinošie plakstiņi iedvesa neprātīgu kaisli gan jaunu, gan vecu vīriešu sirdīs.
Kad Džeina lūkojās uz Adornu, viņa redzēja Melbu – savu dārgo māsu. Viņa nesaprata, kā Elieizers spēj uzgriezt muguru savas mirušās sievas iemiesojumam un precēties ar Oltenas kundzi.
– Vai kaut kas nav kārtībā, krustmāte Džeina? – Adorna pielieca galvu un vēroja Džeinu. – Izskatās, ka tev ir gremošanas traucējumi.
– Tas ir sagaidāms pēc maltītes viesu namā. – Džeina saviebās. – Goda vārds, kad sāku griezt desiņu, tā ieņaudējās!
– Tas ir šaušalīgi, krustmāte Džeina! Lūdzu, nerunā tā! Izskatījās, ka Adornu moka nelabums, un Džeina negribēja, lai māsasmeita izvemjas karietē. Viņas bija pavisam tuvu galamērķim.
– Es jokoju, dārgā. Desiņa, visticamāk, bija gatavota no liellopa gaļas.
Adorna atslīga sēdeklī, un viņas sejā atspoguļojās šausmas.
– Tikai ne liellopa gaļu!
– Tā ir govs, dārgā, – Džeina steidzīgi paskaidroja.
– Ak tad govs! Kāpēc tu to neteici uzreiz? – Adorna atkal apsēdās taisni un sakārtoja cepures volānu. – Man joprojām šķiet, ka tu izskaties savādi. Vai vainīgs ir mans tēvs? Vai viņš tev pateica kaut ko sliktu?
Džeina skatījās uz Adornu un brīnījās, ka šī meitene var atstāt tik naivu iespaidu un vienlaikus būt tik vērīga.
“Es esmu bezpajumtniece.” Džeina negribēja izrunāt šos rūgtuma pilnos vārdus.
Viņa jau ilgi sargāja Adornu no Elieizera nepatīkamākajām rakstura īpašībām un negrasījās uzvelt vientiesīgajai meitenei vainu par viņas tēva rīcību. Džeina negribēja arī prasīt iztikas līdzekļus. Viņai vairs nebija māju, tomēr prāts netika atņemts, un Džeina apņēmās izcīnīt savu vietu pasaulē.
– Tavs tēvs daudz domā par iespējām ietaupīt.
– Viņš par to domā vienmēr. Agrāk tevi tas neuztrauca. – Adorna satvēra Džeinas cimdoto plaukstu savējā. – Krustmāte Džeina, tu dusmojies uz manu tēvu vai uz mani?
– Uz tevi? – Karietes riteņi rībēja pret bruģi, bet Džeina to tikpat kā neievēroja. – Kāpēc lai es dusmotos uz tevi?
Adorna nodūra galvu.
– Tu negribēji braukt uz Londonu, bet es negribēju pavadīt sezonu bez savas dārgās krustmātes. Man bez tevis būtu bail.
Viņa lūkojās caur garajām, tumšajām skropstām, bet Džeina papurināja galvu.
– Mana dārgā, es tevi nemūžam nepametīšu. Turklāt es domāju, ka tevi nekas nespētu nobiedēt.
Paskatījusies uz savu krustmāti, Adorna teica:
– Tad tā ir pieķeršanās, krustmāte Džeina. Es tevi pārāk stipri mīlu, lai atstātu tevi mājās.
Tam Džeina ticēja. Viņa apskāva jūtu pārņemto māsasmeitu un teica:
– Arī es negribētu palikt mājās. Es par tevi raizētos.
Adorna atbalstīja galvu pret Džeinas plecu un apskāva viņu.
– Kāpēc lai tu raizētos? Šis ir brīnišķīgas sezonas sākums!
Savā jaunībā arī Džeina domāja, ka Londona ir pirmais solis dzīves ceļā. Viņa gribēja pēc sezonas apceļot Romu, Parīzi un Ameriku, vēlējās neparastu dzīvesveidu, kurā šarmam un skaistumam ir maza nozīme un sievietes vērtību noteic talants un nodošanās darbam.
Viss notika pavisam citādi, nekā Džeina plānoja. Ironiski – tagad Džeina bija atbildīga par Adornas ceļu uz krāšņo augstākās sabiedrības pasauli.
– Vai esi aizmirsusi jauno Livermīra kungu, kurš tev uzklupa, jo saņēma atraidījumu?
– Ak, pareizi. – Adorna iztaisnoja muguru un palūkojās ārā pa logu. – Viņš bija iemīlējies muļķis.
– Visi pasaules iedzīvotāji ir šādi muļķi. – Džeina atcerējās baiļu pilnās stundas, kad viņa domāja, ka Adorna ir nolaupīta. – Tavā klātbūtnē vīrieši zaudē veselo saprātu.
– Es protu tikt ar viņiem galā. Es varu tikt galā ar visu un arī parūpēties par tevi. Viņa man lika par tevi
