palūkojās uz Blekbērnu, – un strādā.
– Vai tiešām? – Rensoms piemirsa, ka šīs baumas jāuztur pie dzīvības, un turpināja vēsā tonī: – Kurš par mani ziņo?
– Visi. Tu biji Londonas galvenais tenku objekts, jo valkāji no modes izgājušu apģērbu un devies izjādēs neparastā diennakts laikā. Agri no rīta!
Blekbērns rotaļājās ar sava palielināmā stikla sudraba ķēdi.
– Eiropā es uzzināju, ka izklaidēties var arī pirms pusdienlaika.
– Baumo, ka tu esi iesaistījies spiegošanā.
Smalkā sudraba ķēde Blekbērna pirkstos nokrakšķēja kā nodevēja sprands karātavu cilpā.
– Spiegošanā?
Fics skatījās, kā Blekbērns noņem ķēdi.
– Es teicu to pašu. Blekbērns ir spiegs? Blēņas! Viņš ir pārāk pareizs.
– Tieši tā.
– No pārāk labas ģimenes.
– Es esmu Kvinsijs.
– Pārāk… garlaicīgs.
“Aizduļķota, zila acs. Dreboša, veca balss. Anglijas liktenis ir tavās rokās, lord Blekbērn. Nodevējs ir kaut kur tepat.”
Blekbērns turpināja pēc iespējas nicinošākā tonī:
– Ja ir garlaicīgi apzināties tiesību vērtību, tad piekrītu, ka es esmu garlaicīgs.
– Ja neņem vērā darbu Ārlietu ministrijā.
– Tā bija mirkļa iegriba, kas jau sen beigusies. – Blekbērns ieslidināja ķēdi vestes kabatā. – Vai par to nebaumo?
– Es dzirdēju, ka tu apmeklēji Stokfišu ģimenes viesības Saseksā un devies medībās kopā ar Makleodu ģimeni Skotijā.
“Turi acis un ausis vaļā. Mēs zinām par de Sentamānu, bet mums jānotver tas, kurš plānoja operāciju. Turi acis vaļā. Noskaidro, kā tiek nodota informācija. Noskaidro, kā informācija noplūst no Ārlietu ministrijas. Uzzini, kurš ir viņu vadonis.”
Norādījumi atbalsojās Blekbērna prātā, un viņš pārlūkoja balles zāli. Viņš pūlējās koncentrēties, tomēr tas neizdevās. Šķemba acī bija izpostījusi ne tikai nevainojamos sejas vaibstus, redze vairs nebija tik asa kā iepriekš, un viņš vairs nevarēja precīzi notēmēt pirms šaušanas. Viņš nekad vairs nemedīs briežus savā Skotijas īpašumā.
Viņš nekad vairs nevarēs doties uz Pireneju pussalu un ar nevainojamu precizitāti nošaut Napoleona karavīru.
Tagad Blekbērns bija spiests strādāt pie Tomasa Smita, gluži kā sacīkšu zirgs, kuram uzlikti groži.
Viņš spiegoja Tomasa Smita labā.
To darot, Blekbērnu pārņēma rūgtums – viņš pārstāvēja vienu no Anglijas senākajām aristokrātu dzimtām, bet nolaidās līdz nekrietniem meliem. Tomēr viņš nespēja atteikt Tomasam Smitam un nepildīt solījumu, ko bija devis puisim, kurš nomira Blekbērna rokās.
– Pa kreisi ir savedēja, – Fics brīdināja.
Blekbērns palūkojās turp. Viņiem tuvojās lēdija Kinerda – agrāk Fērčaildas jaunkundze. Viņu Rensoms varēja saskatīt, jo lēdijas Kinerdas iespaidīgie gurni šūpojās kā kuģis viļņos. Līdzi sieviete vilka vienu no savām skaistajām, uz vīriešiem kārajām meitām. Blekbērns nošņāca:
– Ejam.
Fics uzjautrināti vilcinājās.
– Kāpēc? Kinerdas meita tev labi derētu.
Sievietes jau bija bīstami tuvu.
– Kam viņa derētu?
– Tavas līgavas lomai.
Blekbērns pagrūda Ficu, un nelabojamais nelietis smejoties aizbēga lejup pa kāpnēm. Kad viņi nokļuva lejā, Fics draugu iedunkāja.
– Klau, Blekbērn, es gribēju teikt, ka par tevi klīst vēl citas baumas.
– Kādas? – Rensoms draudīgi jautāja.
– Runā, ka tu nevis vajā spiegus, bet gribi iestūrēt laulības ostā.
– Nolāpīts! – Tas bija negaidīti.
“Tu nedrīksti izrādīt savus slepenos nodomus. Tev ir jāielaužas augstākajā sabiedrībā. Piesaisti sev uzmanību tāpat kā pirms daudziem gadiem. Sarīko vēl vienu skandālu, un tad augstākajai sabiedrībai būs iegansts tenkām. Ja to nevēlies, tad ļauj viņiem domāt, ka tu meklē sievu.”
– Tikai nesaki, ka tā ir taisnība! – Fica sejā mijās sašutums, mulsums un ļauns prieks.
Smita kungs nolēma aizsākt šīs baumas. Blekbērns zināja, ka tās būs neiespējami apturēt.
Fics izdarīja secinājumus par drauga klusēšanu.
– Ak Dievs, tā ir taisnība! Varenais Blekbērns beidzot kritīs.
Rensoms nosprieda, ka baumas ir labākas par vēl vienu skandālu, tāpēc piekrita:
– Tā ir.
– Tu bez grūtībām iekarosi kādas turīgas mantinieces sirdi. – Fica balsī bija dzirdams no tēva pārņemtais īru laucinieka akcents. – Ko gan es runāju? Tev nav vajadzīga nauda. Tev vajadzētu atraidīt mantinieces un atstāt viņas tiem, kuriem bagātība ir patiešām vajadzīga.
– Tātad arī tu meklē sievu? – Blekbērns atbildēja.
No garāmejoša sulaiņa nestās paplātes Fics nocēla brendija glāzi un iztukšoja.
– Vīrieša dzīves alga ir ciešanas, tas ir, laulība.
Agrāk Fics zvērēja, ka laulībā viņš nekad nedosies – lai cik stipri vajadzētu savilkt jostu.
– Vai tevi vajā kreditori? – Blekbērns apjautājās.
– Jā, kā jau parasti. – Fics saviebās stiprāk nekā parasti. – Parazīti! – Viņš atdeva sulainim glāzi. – Tātad mūsu medījums ir vismaigākais un saldenākais, – viņš uzjautrinājās.
– Tās nav medības, – Blekbērns atcirta. – Sievietes šeit ir kā ķēves, kuras tiek demonstrētas ērzeļiem. Sajutis īstās ķēves smaržu, ērzelis sāk kārpīt zemi. Staļļa saimnieks tur abus dzīvniekus kopā, līdz tie paveic darbiņu.
– Tas ir ciniski, tomēr precīzi teikts. – Fics to bija dzirdējis jau iepriekš. – Ja tu tā domā, tad kāpēc meklē līgavu?
Ikvienam
