jaunkundzes neatvairāmā atklātība ir padarījusi šo garlaicīgo sezonu baudāmāku.
Par savu neatvairāmo atklātību Džeina neko nezināja, bet sezona patiešām bija garlaicīga. Kā augstākās sabiedrības pārstāvji to spēja izturēt? Gadu no gada viņi pļāpāja par jaunāko modi, dejām, par kāda dižciltīga cilvēka svārku piegriezumu. Viņi dzīvoja nemitīgās bailēs no atstumšanas, tomēr klusībā gaidīja, līdz kādam gadīsies kaut mazākais pārkāpums un būs iegansts baumām.
Tas viss Džeinai riebās, un sākumā viņai klājās grūti, kā jau gara auguma sievietei ar spēcīgu raksturu, kura nebaidījās lūkoties vīriešiem acīs. Pēc lorda Etava slavenās ķildas ar Hārpemas jaunkundzi viņš sāka pievērst uzmanību Džeinai. Viņa bija pārliecināta, ka sākotnējais nolūks ir aizskart Hārpemas jaunkundzes jūtas, bet tagad tā vairs nebija. Lordam Etavam patika Džeinas godīgums, un viņa uzmanības rezultātā Džeina kļuva par populāru tenku objektu Etava līdzgaitnieku vidū.
Tas traucēja sievietei, kura gribēja vienīgi pielūgt savu varoni – savu iedvesmas objektu – no attāluma. Džeina palūkojās uz deju zāli un ieraudzīja viņu, lordu Blekbērnu, kurš gatavojās dejai ar kārtējo vientiesi, kas nebija pelnījusi viņa uzmanību.
Lords Etavs paklanījās un aizsedza skatu.
– Higenbotemas jaunkundze, vai pagodināsiet mani ar deju?
Viņa aptvēra, ka tā ir iespēja nokļūt tuvāk Blekbērnam, un atbildēja:
– Mēs varam dejot jau tūlīt!
Blakus stāvošā Melba noelsās.
Arī lords Etavs satrūkās, tomēr atguvās un pastiepa roku.
– Atsvaidzinoša un neatkārtojama, – viņš teica.
Džeinu neinteresēja vīrieša domas. Viņa gribēja vienīgi dejot lorda Blekbērna tuvumā.
Uz deju grīdas viesi sastājās divās rindās, vienā – vīrieši, otrā – sievietes. Lords Etavs atradās pretī Džeinai. Viņas pienākums bija skatīties tikai uz savu deju partneri, tomēr divu dejotāju attālumā bija arī Blekbērns. Džeina nespēja turēties pretī kārdinājumam, un viņas skatiens aizklīda pie iedvesmas objekta.
Sveču gaisma izcēla vīrieša augstos vaigu kaulus un aizēnoja viņa sejas apakšējo daļu, kuru Džeina bija iegaumējusi jau iepriekš. Lords Blekbērns bija daudzpusīgs, un Džeinu sajūsmināja viņa dažādās emocijas. Viņa varētu veltīt visu dzīvi centieniem iemūžināt viņu mākslas darbā, tomēr tas nekad neizdotos pilnībā.
Kāds Džeinu iedunkāja. Viņa pagriezās un ieraudzīja blakus stāvošo, neapmierināto sievieti, un aptvēra, ka deja ir sākusies, tādēļ paklausīgi pacēla kleitas svārku daļu un metās dejas solī.
Viņas kleita bija darināta no tumši zila samta. Melba iebilda pret tās valkāšanu un apgalvoja, ka krāsa neglaimo māsas sejas ādai, tomēr Džeina neatkāpās no sava. Blekbērns viņu neievēroja, tomēr katrs vīrieša skatiens bija kā samtains pieskāriens, un kleita bija kā veltījums Blekbērna skaistajām tumši zilajām acīm.
Dejojot saspringa Džeinas nervi. Pāri pakāpeniski mainīja dejas partnerus, līdz visi vīrieši bija dejojuši ar visām sievietēm. Tas nozīmēja, ka Džeina dejos ar Blekbērnu. Viņai būs iespēja paklanīties. Viņai būs iespēja pieskarties vīrieša rokai un ielūkoties viņa sejā tāpat kā iepriekšējās reizēs, kad viņa bija uz deju grīdas kopā ar vienaldzīgo lordu.
Tas mirklis strauji tuvojās. Viņi nostājās pretējo rindu malās un tuvojās viens otram. Džeina ievēroja nepatikas dzirksti Blekbērna skatienā, kad viņš sievieti ieraudzīja, tomēr viņa apņēmās vīrieti neapkaunot. Viņa pakniksēja. Viņš paklanījās. Viņš pastiepa roku. Viņa to satvēra. Džeina bija tik sajūsmināta, ka gandrīz metās Blekbērna apskāvienos.
To nedrīkstēja. Pēc īsa klupiena Džeina attapās. Viņi dejoja līdz rindas galam un šķīrās. No šī brīža svinīgais vakars kļuva neinteresants.
Džeina redzēja Blekbērnu un pieskārās vīrieša rokai. Viņa gribēja atgriezties mājās un turpināt iesākto darbu.
– Paldies par deju, Higenbotemas jaunkundze. – Lords Etavs veda sievieti atpakaļ pie māsas. – Man tā sagādāja prieku.
– Jūs man glaimojat, – Džeina automātiski atbildēja.
Melba varēja ar viņu lepoties.
– Dārgā Džeina! – lords Etavs turpināja. – Es vēlos kaut reizi saņemt jūsu nedalītu uzmanību!
Izbrīnā Džeina samirkšķināja acis.
– Nedalītu uzmanību?
– Jūs ik pa brīdim iegrimstat citā pasaulē, kur pārējiem nav vietas. Kad jūs veraties manī ar savām lielajām, zaļajām acīm…
Sezonas sākumā, pirmo reizi satikusi Blekbērnu, Džeina bažīgi aplūkoja savu spoguļattēlu. Viņa bija gara un slaida, ar mazām krūtīm, samērā muskuļotu augumu, un viņas āda saulē viegli iedega. Džeinai bija patīkams smaids, glīti zobi un gari, melni mati, kas pretojās ieveidošanai. Viņai nebija lemts kļūt par modes dāmu, tomēr viņas acis bija nefrīta krāsā, nevis zaļas, un tumšo, ieliekto skropstu ietvarā tās izskatījās pat samērā glītas. Diemžēl ar to nepietika.
– Džeina. – Lords Etavs saspieda sievietes plaukstu, atgriezdams viņu realitātē. – Tu to atkal izdarīji! Lūdzu, ieklausies manī!
Viņa palūkojās apkārt. Etavs bija atvedis viņu uz mīlētāju iecienītu lapeni. Tomēr Džeina nebija lorda Etava mīļotā un arī nealka par tādu kļūt. Viņš bija glīts, turīgs vīrietis un, pēc visa spriežot, labs cilvēks. Īsts jaunavas sapnis. Tomēr Džeina jau astoņus gadus vēroja Melbas laulību un pazina vīrieti, kurš ir sekls un viegli aizraujams. Viņa negribēja precēties ne ar Etavu, ne ar jebkuru citu vīrieti. Džeinai bija citi, neparastāki sapņi – kā arī ambīcijas mākslā.
– Lord Etav, man jādodas.
– Tavām bažām ir pamats. – Vīrietis pieliecās tuvāk. – Ja tu zinātu, ko es jūtu, tu baidītos palikt ar mani divatā.
Džeina nosprieda, ka Etavs mēģina izlikties bīstams un juteklisks, bet viņam tas neizdevās. Viņam vajadzētu mācīties no Blekbērna.
Etavs atpogāja Džeinas cimdu un uzspieda miklu skūpstu uz viņas plaukstas locītavas. Viņa saprata, ka jābēg.
Tiklīdz viņa parāva plaukstu atpakaļ, cimds palika Etava rokā. Džeina to paķēra no vīrieša pirkstiem un steidzīgi uzvilka atpakaļ rokā.
– Lord Etav, lūdzu! Viņš pienāca tuvāk.
– Dārgā Džeina, es apzinos, ka izturos pārāk strauji, tomēr es no visas sirds lūdzu…
Piepeši orķestris nospēlēja melodiju, kas līdzinājās fanfaru skaņām.
– Kas tas? – Džeina nobēra.
Viņa
