ka varat. – Sieviete saspieda pirkstus cieši kopā. Blekbērns tos pacietīgi atvēra, paņēma viņu aiz rokas un pavilka. – Meitene ir aizrunājusi visas dejas, tātad jūsu darbs ir padarīts.
Muļķa sieviete nekustējās no vietas.
– Es patiešām nevaru viņu atstāt. Džentlmeņi Adornas klātbūtnē pārvēršas.
Blekbērns palūkojās uz Adornu, kura smaidīja un koķetēja.
– Pieņemu, ka jums taisnība. Tomēr manas māsas namā skandāli notiek reti. Kopš pēdējā skandāla pagājuši gandrīz desmit gadi.
Džeina pūlējās atbrīvot roku.
– Vienpadsmit.
– Laiks rit ātri. – Viņa tvēriens kļuva stingrāks. – Vai vēlaties, lai velku jūs pāri visai zālei? Tieši tad jau atkal cietīs jūsu reputācija.
Uz šiem draudiem viņa reaģēja un panāca uz priekšu.
– Ļoti prātīgs lēmums, – Blekbērns nočukstēja. Turēdams Džeinas Higenbotemas roku, viņš sajuta neparastu prieku. Fakts, ka viņa paklausīja pavēlēm, sniedza vēl lielāku baudu. Viņš uzlika sievietes plaukstu uz savas rokas. – Tagad apstaigāsim visu balles zāli un apslāpēsim jau aizsāktās baumas.
– Nekādu baumu nav. – Džeina kokaini soļoja viņam blakus. Bija skaidrs, ka vīrieša klātbūtne viņai nesagādā prieku.
– Būs, ja jūs nesmaidīsiet. – Viņš pasmaidīja, demonstrēdams savu paškontroli un cerēdams, ka sagādā Džeinai tikpat maz prieka kā viņa Blekbērnam.
Tomēr viņi plecu pie pleca izsoļoja cauri pūlim. Džeinas skatiens neuzkavējās pie sejām, un viņa bija rāma kā melns gulbis, kurš peld cauri brēcošu, baltu zosu baram.
Sievietei nebija tiesību izturēties tik mierīgi. Viņa taču izraisīja skandālu!
– Vai kāds jau ir jūs pazinis?
– Nē.
– Tas notiks.
Džeina gandrīz nemanāmi savilka pirkstus, un Blekbērns jutās gandarīts. Viņš apcēla sievieti kā skrandainis, kurš ķircina apmaldījušos kucēnu, un brīnījās par sevi. Rensoms nebija domājis par Džeinu Higenbotemu gadiem ilgi, tomēr pietika viņu ieraudzīt, un viss pagātnes rūgtums steigšus atgriezās. Viņš joprojām alka atriebties, un ne vienā vien veidā.
Sieviete bija tiešām nepatīkami gara, un augums joprojām atgādināja spēcīgās un jutekliskās valkīras. Viņa joprojām runāja noteiktā, tīrā balsī spilgtās intonācijās, un vaibsti joprojām bija pārāk izteikti sievietes sejai.
Higenbotemas jaunkundze šķita tāda pati kā agrāk, tomēr viņa bija nobriedusi. Viņa vairs nelūkojās uz Rensomu ar pielūgsmes pilnu skatienu. Pirms daudziem gadiem vīrieti bezgalīgi kaitināja un apkaunoja jaunās sievietes naivā pielūgsme. Tagad viņš prātoja, vai Džeina atceras notikumu lorda mājās tikpat labi kā viņš.
– Es esmu pagājusi garām trim lēdijām, kuras satiku savā pirmajā sezonā. Viņas skatījās man garām. – Džeinas zods bija izsliets, mugura iztaisnota, un viņa lūkojās uz nepieklājīgajiem dzērājiem tikpat augstprātīgi kā Rensoma māsa Sūzana. – Es esmu pavadone, tātad neredzama.
– Naivas cerības. – Blekbērns noteikti palocīja galvu, paiedams garām klasesbiedram no Ītonas. Viņš negrasījās iepazīstināt Džeinu ar šo izvirtuli. – No jums es to negaidīju.
– Es neesmu naiva, milord, – Džeina atbildēja vēsā balsī. – Vai esat manījis daudzas pavadones jaunos gados?
Rensoms nebija to ievērojis, tomēr viņš bija Blekbērnas marķīzs – viņam nebija jāatzīst savas kļūdas.
Džeina sausi iesmējās.
– Es to daru jūsu labā, – viņš atcirta.
– Bet es domāju, ka jūs pildāt Adornas pavēli. Droši vien ir ļoti nepatīkami būt augstākās sabiedrības priekšgalā un baidīties no atmiņām par senu skandālu.
– Manas atmiņas nav ne uz pusi tik nepatīkamas kā jūsējās, Higenbotemas jaunkundze.
– Adornas labā atzīstu, ka jums ir taisnība, – neizteiksmīgā balsī Džeina attrauca.
Īsu mirkli viņa bija gatava mesties strīdā. Agrākā Džeina, ar kuru Rensomam bija īslaicīga sadursme, bija ugunīgs, kaislīgs radījums. Tagad viņas vietā atgriezās apzinīgā pavadone.
Protams, Blekbērns juta atvieglojumu.
– Pieļauju, ka jūsu pienākumi sniedz lielu gandarījumu.
– Neticu, ka jums tas rūp, milord.
– Es tikai turpinu sarunu, Higenbotemas jaunkundze. – Viņš apstājās pie balles zāles kolonnas sārtā krāsā, atbalstīja plaukstu un pieliecās tuvāk sievietei.
– Ak tad sarunu… – Tagad Džeina izklausījās garlaikota. Garlaikota! Agrāk viņa Rensomu dievināja.
Viņam radās iespēja sievieti ciešāk aplūkot.
Jaunībā Džeina bija kalsna, ar stūrainu augumu un seju. Tagad viņa bija pieņēmusies svarā, bet ieguvusi glītākas auguma aprises un grāciju. Vecums bija mazinājis arī Džeinas ievainojamību un nevaldāmo degsmi. Apņēmības pilnais zods, noslēpumainais skatiens un rāmās uzacis vairs nepauda kaisli. Tikai lūpas bija tādas pašas kā agrāk – pilnīgas, maigas un, iespējams, arī kaislīgas, atdodoties īstajam vīrietim.
– Saruna, – Džeina atkārtoja, – un smaids. Vai ne, milord? – Viņas skaistās lūpas savilkās smaidā, bet tas Blekbērnu nenomierināja. Sievietes attieksme nemitīgi atgādināja viņa māsu. Džeina ķircinājās. – Cik ilgi mēs turpināsim šo izlikšanos?
Džeina viņu ķircināja, turklāt izturējās nepieklājīgi.
– Kamēr vien es to gribēšu, – Blekbērns izgrūda caur sakostiem zobiem.
– Labi. Dodiet signālu, kad būsim pateikuši Blekbērnas marķīzam atbilstošo vārdu skaitu. Es nekavējoties pārtraukšu runāt.
– Tā nav spēle, Higenbotemas jaunkundze.
– Es tā nebūt neuzskatu, milord. – Viņi nonāca zāles tālākajā stūrī, un Džeina palūkojās uz deju vietu, kur Adornu ielenca vīriešu pūlis. – Jūs jautājāt par gandarījumu. Jā, Adornas pavadones pienākumu pildīšana man sniedz daudz prieka. Es esmu viņas pavadone un draudzene kopš manas māsas nāves pirms desmit gadiem, tāpēc biju spiesta paveikt daudz. Šis vakars ir tāds kā pārbaudījums. Nevis Adornai, kura prot nevainojami uzvesties augstākajā sabiedrībā, bet man pašai. Kā jau jums zināms, kopš manas iepriekšējās ierašanās Londonā pagājis daudz laika.
Blekbērns turpināja pastaigu. Džeina
