Džeina noteica:
– Jā, lēdija.
– Cik noprotu, jūs esat tās meitenes pavadone, – lēdija Gudridža turpināja un sakārtoja kleitas svārku daļu.
Tagad Džeina atcerējās vēl vienu lēdijas Gudridžas īpašību – viņa bija ārkārtīgi tieša, tāda pati kā Džeina jaunībā.
– Adorna. Jā, viņa ir mana māsasmeita.
– Protams. Melbas meitene. Es nosūtīju līdzjūtības vēstuli un cerēju saņemt atbildi.
Tas bija pārmetums, tomēr Džeina neļāvās vainas izjūtai. Laiks pēc Melbas nāves bija ļoti grūts. Džeinai nācās kļūt par brīvprātīgu Elieizera mājkalpotāju un vienīgo Adornas audzinātāju, turklāt viņu pārņēma nepārejoša vientulības izjūta.
Lēdija Gudridža neparasti vērīgi turpināja:
– Es rīkojos nepieklājīgi, piesaucot tik skumju periodu jūsu dzīvē. – Viņa pacēla monokli un pievērsās balles zālei. Piepeši pūlis pašķīrās, un skatienam parādījās Adorna, it kā lēdija Gudridža būtu to panākusi ar burvju spējām. Namamāte viņu rūpīgi aplūkoja. – Meitene ir ļoti līdzīga Melbai.
– Jā. Viņa ir tikpat skaista kā māte.
– Atšķirībā no Melbas viņa nav gudra. – Lēdija Gudridža paskatījās uz Džeinu. – Tomēr pietiks ar jums.
Džeina nesaprata, ko tas nozīmē, tomēr atturīgi sacīja:
– Paldies, lēdija.
– Lūdzu, beidzot apsēdieties! – Tiklīdz Džeina pakļāvās, lēdija Gudridža turpināja: – Cik noprotu, viņas tēvs ir tirgotājs.
Salikusi rokas klēpī, Džeina atbildēja:
– Adornas tēvs? Jā, viņš ir tirgotājs.
– Žēl, – lēdija Gudridža paziņoja. – Tomēr meitenes mātes dižciltīgā izcelsme, viņas izskats un izturēšanās noteikti trāpīs mērķī. Kā jums izdevās izaudzināt tik pašapzinīgu meiteni?
– Adorna apjauš savu skaistumu, tomēr nesaprot, ka citus daba nav tā apveltījusi.
– Skaidrs. – Lēdija Gudridža vēlreiz nopētīja Adornu.
Šoreiz meitene to pamanīja. Ieraudzījusi Džeinas blakussēdētāju, Adorna iepleta acis un apveltīja abas sievietes ar smaidu.
Lēdija Gudridža apmulsa, ieraudzījusi skaisto smaidu, kas papildināja meitenes jau tā žilbinošo daiļumu.
– Es neapskaužu jūsu pienākumu pavadīt Adornu viņas pirmajā sezonā. Tēviņi ir viņu ieraudzījuši, un drīz sāksies posts.
– Tas ir biedējoši. – Sevišķi pēc nolaupīšanas mēģinājuma. – Tomēr Adorna ir jauka meitene, kura mani mīl un ciena, un viņa manī ieklausīsies.
– Viņa ieklausīsies jūsu padomos par precībām? – lēdija Gudridža zīmīgi jautāja.
Ievainotais pašlepnums uzjundīja Džeinas dusmas, un viņa ielūkojās lēdijas Gudridžas acīs.
– Par manierēm.
Lēdija Gudridža pasmaidīja, un viņas skarbie vaibsti atmaiga.
– Jūs esat pieaugusi, Džeina Higenbotema.
Džeina aptvēra, ka lēdija Gudridža viņu pārbauda.
“Kāpēc?”
– Atgriezies no Pireneju pussalas, mans brālis gandrīz pilnībā norobežojās no augstākās sabiedrības, – lēdija Gudridža sacīja, rūpīgi vērojot Džeinu. – Bija muļķīgi stāties pretī Napoleonam brīdī, kad brālis vēl nebija sarūpējis mantinieku, un es viņu par to brīdināju, ticiet man. Es viņam teicu: “Figij…” – Lēdija Gudridža papliķēja Džeinas roku. – Es viņu joprojām saucu par Figiju.
– Varu derēt, ka viņam tas nepatīk, – Džeina negaidītā mierā atbildēja.
– Nepatīk, bet šad un tad Rensomam ir jānolaižas no saviem marķīza augstumiem. Lai nu kā, es teicu: “Figij, tev ir trīsdesmit četri gadi, tev ir marķīza tituls, tu joprojām neesi precējies un, pats svarīgākais, tu esi ļoti bagāts. Tev vajadzīga sieva.”
Džeina apvaldīja smaidu, iztēlodamās Blekbērna reakciju.
– Vai viņš piekrita?
– Viņš man nekad nepiekrīt. – Lēdija Gudridža pasmaidīja, un pūdera virskārtā parādījās plaisas. – Es esmu desmit gadus vecāka par Rensomu. Tagad viņam būtu jāsaprot, ka man vienmēr ir taisnība. Higenbotemas jaunkundze, pēc balles skulptūra palika manā īpašumā, un es to rūpīgi aplūkoju. – Džeina piesarka, bet lēdija turpināja: – Skulptūra bija ļoti iespaidīga, un tagad mani interesē jūsu izaugsme mākslas nozarē.
Tas Džeinu nemaz nepārsteidza.
– Es nodarbojos ar skicēšanu.
– Nešaubos, ka jums tas ļoti labi padodas. Bet… kā sokas ar tēlniecību?
Par piepešajām skumjām, kas viņu pārņēma, Džeina nelikās ne zinis.
– Es vairs neizmantoju mālu.
– Diemžēl es jau baidījos, ka tā notiks. Izcils talants ir aizlaists nebūtībā, un tas viss mana brāļa aizvainojuma dēļ. Jāatzīst, tagad viņš ir tik nopietns, ka drīzāk gribētos, lai viņš ir tikpat neciešams kā agrāk.
– Viņš ir gana neciešams.
– Hm. – Lēdija Gudridža samiedza acis, un Džeina sajutās neērti. – Kopš brieduma sasniegšanas Rensoms uzskata, ka rīkojas pareizi pat tad, ja tam ir sliktas sekas. Viņa kaislīgā uzvedība jūsu neapdomīgās ciemošanās laikā izpostīja jūsu reputāciju. Domāju, ka tagad viņš gribēs atlīdzināt par pāridarījumu.
– Viņš rīkojas atriebības kāres, nevis kaisles vadīts. – Džeina jutās neomulīgi.
– Dārgā, mani tu neapmuļķosi! Es biju viena no sievietēm, kuras jūs atklāja plašākai sabiedrībai. – Lēdija Gudridža palūkojās apkārt un samiedza acis, tad pasmaidīja un pievērsās Džeinai. – Es zinu, kā izskatās kaisles sekas.
Džeina sajuta karstuma vilni un piesarkumu.
Pēc īsa, nepatīkama klusuma brīža lēdija Gudridža uzlika pirkstu uz Džeinas zoda un pagrieza viņas seju pret sevi. Džeina drosmīgi ielūkojās lēdijai acīs. Tomēr tas bija ļoti īss brīdis. Bija pārāk grūti saglabāt vēsu prātu, tāpēc viņa nodūra skatienu lēdijas Gudridžas klēpī.
– Ļaujiet
