bija grūti noticēt dzirdētajam. Viņa uzdrošinājās vīrieti norāt!
Bet Džeina nepievērsa uzmanību ne Rensomam, ne viņa dusmām.
– Ficdžeralda kungs, vai jūs varat atrast saules pulksteni?
– Jā. Es labi orientējos lēdijas Gudridžas dārzā.
Jau nākamajā mirklī Džeina satvēra Ficdžeralda roku, un viņi aizsteidzās projām pa tumšo taku.
– Nu ko! – Vaioleta ierunājās. – Viņa mūs nolika pie vietas.
Blekbērna plāns cieta sakāvi. Viņš bija pārliecināts, ka Džeina joprojām lolo jūtas pret viņu, un tāpēc šo sievieti iekarot būs viegli. Izrādījās, ka nāksies viņu aplidot, turklāt enerģiski.
Tā bija nepanesama doma.
– Man nevajadzēja piekrist, ka palīdzēšu meklēt meiteni.
Vaioleta atbrīvoja roku.
– Tu vienmēr padodies pēc pirmajām grūtībām.
Viņa gribēja steigties pakaļ Džeinai un Ficam, tomēr Blekbērns satvēra sievietes elkoni un pagrieza viņu pret sevi.
– Ko tas nozīmē?
– It kā tu nezinātu! Tu pameti Džeinu pēc tam, kad izpostīji viņas dzīvi.
– Skaidrs. – Rensoms baidījās, ka Vaioleta runā par viņa nodomu izmantot Džeinu kā aizsegu. Protams, viņa par to nezināja, toties ierunājās vīrieša sirdsapziņa. – Es viņu nepametu.
– Bet tu arī nepalīdzēji pēc tam, kad sabojāji viņas reputāciju. Meitene no labas ģimenes…
– Tā ir laba ģimene tikai daļēji!
– Jā, Džeinas tēvs bija uzdzīvotājs. Bet… kā tu attaisnosi savu nepieklājīgo uzvedību? – Vaioleta bija pārskaitusies. – Un tagad es iešu palīdzēt saviem draugiem meklēt Adornu.
Sieviete aizsteidzās projām, un Rensoms palika uz vietas, griezdams zobus. Viņš nesaprata, kā Tārlins spēj izturēt kopdzīvi ar Vaioletu. Viņš nesaprata arī to, kāpēc reizēm nožēloja abu draudzības beigas. Pēdējā laikā – kopš atgriešanās no kaujas Pireneju pussalā – Rensomam bija grūti atšķirt būtisko no nebūtiskā un vajadzības no vēlmēm.
Dārzu ieskāva dūmaka. Vietumis dega lāpas, kuras spožumā pārspēja pusmēness stari pār noliektajiem koku zariem. Vakara gaiss smaržoja pēc neļķēm, ko Sūzanas dārznieki bija bagātīgi sastādījuši. Aiz augstās sienas bija dzirdama attāla zirga pakavu klaudzoņa uz rosīga ceļa.
Tā bija Londona. Pilsēta ieskāva Sūzanas īpašumu no visām pusēm, bet viņas dārzs nodrošināja bezrūpīgu atmosfēru visiem – izņemot tos, kuri uztraucās par jaunu sievieti, ko izvirtulis ievilinājis nomaļā vietā un nolaupījis. Ja Morānas jaunkundze bija nolaupīta, tad būs spiesta apprecēties vēl pirms sezonas sākuma, un Džeinai vajadzēs atgriezties… vietā, no kurienes viņa nākusi.
Rensoms jau bija nospriedis, ka Džeina derēs viņa nolūkiem. Viņa nedrīkstēja izjaukt plānus. Tādēļ nekavējoties bija jāatrod Morānas jaunkundze. Blekbērns platiem soļiem devās uz priekšu, pagāja garām Vaioletai un panāca Džeinu un Ficu.
– Saules pulkstenis ir pavisam netālu, – viņš runāja klusā balsī, uzmanīgi pētīdams ēnas. – Esiet klusi! Šeit ir dārza centrs, kurā krustojas vairāki ceļi. Es nevēlos vajāt mūsu upuri un negrasos aiziet, pirms būsim izpildījuši savu pienākumu.
Šķita, ka Džeina uzmet viņam savādu skatienu, un Vaioleta iespurdzās.
Rensoms pieskārās Fica plecam, lai dotu zīmi, ka abiem jāturpina ceļš kopā. Viņš pagāja uz priekšu, gatavs cīniņam, un lika lietā savas rūdīta karavīra klausīšanās prasmes. Viņi sajuta vieglu vēja pūsmu, kas iekustināja zarus un atnesa čukstus franču valodā. Rensoms sastinga un pūlējās saklausīt vārdus. Šķita, ka visi kara dievi svētī viņu un viņa plānu.
– Ejam! – marķīzs teica, pagriezies pret Ficu.
Tomēr Rensomam blakus nestāvēja Fics. Džeina izskatījās kā garkājaina stirna, kura gatava steigties pakaļ savam mazulim.
Vasaras mājiņā kāds aizelsies ķiķināja klusā balsī. Džeina metās uz priekšu, un Rensoms kopā ar viņu tuvojās saules pulkstenim. Aiz muguras bija dzirdami Vaioletas un Fica soļi. Uz priekšu un pa kreisi, ceļā uz vasaras māju joprojām skanēja pavedinoša ķiķināšana.
Neizklausījās, ka Adorna cīnās ar uzbrucēju, drīzāk otrādi. Blekbērns prātoja, vai vajadzēs aizsegt Džeinas acis.
Pirms viņš paguva pieņemt lēmumu, viņi nogriezās ap stūri un ieraudzīja muguru uzgriezušu Adornu stāvam ceļa vidū. Blekbērns samiedza acis un ieraudzīja, ka sievietes uzmanība ir pievērsta garam, tumsnējam, labi ģērbtam džentlmenim. Starp viņiem uz zemes gulēja Džoisa kungs. Vīrieša acis bija aizvērtas, un uz zoda rēgojās tumšs zilums.
– J’ai un escalier, – teica Adorna.
– Patiešām? – Vīrietis uzjautrinājās, jo Adorna teica, ka viņai pieder kāpnes.
– Un… je veux parler avec d’épaule.
Džeina izgrūda nopūtu, kurā bija dzirdams gan atvieglojums, gan niknums, un nočukstēja:
– Viņa grib runāt ar viņa plecu. Viņa labprāt runātu ar jebkuru. – Džeina apturēja Blekbērnu, uzliekot plaukstu viņam uz krūtīm, un iesaucās: – Adorna!
Meitene neizrādīja nekādu nožēlu vai vainas apziņu un atbildēja:
– Krustmāte Džeina! – Viņa metās uz priekšu, izstiepusi rokas. – Tu mani atradi! Es jau teicu lordam de Sentamānam, ka tā notiks!
De Sentamāns. Blekbērns saspringa. Protams. Viņš jau iepriekš bija saticis šo imigrantu no Francijas, bet pirmīt viņu nepazina. Šis vīrs prata saplūst ar pūli. Ko teica Smita kungs?
“Mēs zinām, ka lietā ir iesaistīts vikonts de Sentamāns, bet – kā viņš saņem informāciju? Kā informācija izkļūst no Ārlietu ministrijas?”
– Viņš runā franču valodā tāpat kā mesjē Šasērs, kaut gan viņi nav pazīstami, – Adorna sajūsmināti paziņoja.
– Un viņš man ļāva patrenēties!
“De Sentamāns ir viens garas ķēdes posms. Garu ķēdi ir viegli pārraut, bet to ir viegli arī salabot. Mēs to esam pārrāvuši jau iepriekš. Kāds gudrs cilvēks to labo. Mēs tev uzticam viņa atrašanu.”
Džeina ielika plaukstas Adornas rokās un pievilka viņu sev klāt.
– Es tevi atradu, bet nesaprotu, kāpēc tu neklausīji manam lūgumam palikt iekštelpās.
Adorna nolieca galvu
