viņš jutās vainīgs.
“Par ko?” Rensomam nebija nekāda sakara ar Adornas pazušanu.
Tomēr viņš rīkojās pret Džeinas gribu, jo aizveda viņu projām no māsasmeitas un apgalvoja, ka uztraukumam nav pamata. Rensoms atdeva abus šķīvjus garāmejošam sulainim un sekoja Džeinai kā uzvelkama rotaļlieta, kuras aukla atrodas sievietes rokās.
To aptvēris, vīrietis attapās. Viņš bija Blekbērnas marķīzs. Viņu neinteresēja Džeinas vajadzības, un viņš neizjuta vainu. Tieši pazudusī meitene – Morānas jaunkundze – taču panāca, ka viņš izvadā Džeinu pa balles zāli.
Turklāt viņam bija pienākums pret Angliju, kas bija svarīgāks par Džeinu un viņas aizbilstamās likteni.
Rensoms pārlūkoja balles zāli. Uz viņu raudzījās cilvēki, kuri nebija tiesīgi skatīties uz tik dižciltīgu personu, un aiz muguras atskanēja čuksti. Blekbērns dzirdēja vārdus “skulptūra” un “skandāls”.
Viss bija ļaunāk, nekā Rensoms gaidīja. Karā viņu ievainoja ne tikai šķembas, bet arī kaujas skati un trokšņi. Viņš cerēja, ka pēc atgriešanās Anglijā varēs atsākt agrāko dzīvi, ka atkal būs bezrūpīgs un vienaldzīgs, bet reizēm viņš kļuva jūtīgs un pat… sirsnīgs. Tas viņam riebās, un viņam nepatika demonstrēt savu dvēseli ziņkārīgiem viesiem. Jo ātrāk tiks atrasts nodevējs, jo labāk.
Šim nolūkam var izmantot senu skandālu.
Blekbērns pievērsa skatienu Higenbotemas jaunkundzei. Viņa kopā ar lēdiju Tārlinu pa iestiklotām durvīm izgāja dārzā. Bija vēss marta vakars. Kamēr Rensoms vēroja sievietes slaido augumu, viņa nodrebēja un savilka šalli ciešāk.
Ja viņš būtu ārā, tad pieklājīgi piedāvātu sievietei savus svārkus.
Rensomam ienāca prātā ideja. Ja viņš izliktos, ka lakstojas ap Džeinu, augstākā sabiedrība ar lielāko prieku vērotu uzpūtīgā lorda Blekbērna centienus nostādīt sevi muļķa lomā, un neviens neiedziļinātos viņa rīcības motīvos. Pat nodevējs neko nenojaustu.
Tomēr doma par čukstiem un smiekliem lika savilkt roku dūrē. Pirmo skandālu lords Blekbērns pārtrauca ar savas personības spēku. Lai atgūtu godu, bija nepieciešami vairāki mēneši, un dusmas pagaisa lēni. “Centieni iekarot Džeinas simpātijas un tos pavadošie smiekli… Tik spējš un mokošs solis ir rūpīgi jāapsver.”
Caur iestiklotajām durvīm Blekbērns palūkojās uz Džeinu. Viņa bija iekūlusies nepatikšanās pašā pirmajā saviesīgajā vakarā! Rensoms nolēma Džeinu uzmanības novēršanai izmantot tikai galējas nepieciešamības gadījumā.
Tad viņš izdzirdēja kādas savedējas apnicīgo sīkšanu. – Es ļoti vēlos, lai jūsu šarmantais brālis iepazīstas ar manu jaunāko meitu, – lēdija Kinerda runāja spalgā balsī ar nazālu pieskaņu, ko mantoja visi viņas pēcnācēji.
– Protams, – Sūzana indīgi atbildēja. – Viņš ir viens. Uzrunāsim viņu!
Desmit pēdu attālumā Blekbērns ieraudzīja Sūzanas uzjautrināto skatienu. Viņš jau gadiem ilgi izvairījās no lēdijas Kinerdas gaišmatainajām, alkatīgajām meitām un negrasījās padoties tagad.
Dārzs un pienākums pret valsti aicināt aicināja. Apņēmības pilns, kā jau labs virsnieks, Blekbērns sekoja Džeinai – vēlreiz pagriezās un bēga.
Atvēris durvis, Blekbērns dzirdēja, kā Džeina pārskaitusies jautā:
– Kuri vīri ir pazuduši?
– Džeina, šeit ir vairāki simti cilvēku! – Vaioleta paskaidroja.
Blekbērns aizcirta durvis, nelikdamies ne zinis par lēdijas Kinerdas svītu.
– Kurš pēdējais redzēja Adornu? Vaioleta izbīlī palūkojās uz viņu.
– Es viņu redzēju. – No garās marmora terases stūra ēnas iznāca Fics.
Marķīzu viņa parādīšanās nepārsteidza. Par spīti apņēmībai palikt vecpuisī, Fics regulāri iemīlējās. Nebija šaubu, ka viņš iemīlējies arī valdzinošajā Adornā.
– Viņa aizgāja dejot ar Džoisa kungu, – Fics turpināja, – un neatgriezās.
– Džoisa kungs. – Higenbotemas jaunkundze straujā ritmā sita pēdu pret grīdu. – Vai es viņu pazīstu?
– Viņš ir nepatīkams tips. – Rensoms turēja durvis ciet, lai ārā neizkļūtu lēdija Kinerda.
Fics vienaldzīgi vēroja drauga rīcību.
– Brokvejs pārmeklēja spēļu telpas, Herberts gāja uz banketa zāli, un lords Malerijs apstaigāja visu balles zāli. No Adornas nav ne miņas, bet viņai blakus ar citu sievieti dejoja Sautviks. Viņš esot dzirdējis, ka Džoiss piemin saules pulksteņus.
Pie durvju stikla pieplaka lēdija Kinerda.
– Saules pulksteņi. – Rensoms aplūkoja tumšo dārzu. – Morānas jaunkundze rīkotos muļķīgi, ja piekristu vakarā doties projām kopā ar Džoisa kungu.
– Gudrība nav Adornas izteiktākā īpašība, – Džeina atzina.
– Kinerda virzās pa kreisi, – Fics brīdināja.
Blekbērns satvēra blakus durvju rokturi.
– Sveikiņi, lord Blekbērn! – lēdija Kinerda sauca, sizdama plaukstu pret stikla paneli.
Džeina ciešāk savilka plecu šalli.
– Vai lēdijas Gudridžas namā ir saules pulkstenis?
– Pie vasaras mājas, – Vaioleta atbildēja.
Lēdija Kinerda no visa spēka uzgrūdās durvīm, kas nedaudz pavērās.
– Vai iesim?
Blekbērns palaida vaļā rokturi un pasniedza Džeinai roku. Viņa uz to pat nepaskatījās un nosteidzās lejup pa kāpnēm. Fics sekoja.
– Cik neparasti būt ignorētam! Vai ne, Blekbērn? – Vaioleta satvēra vīrieša pasniegto roku. – Šobrīd Džeinai rūp tikai Adorna.
Tas padarīja Rensoma uzdevumu grūtāku. Viņš noveda Vaioletu lejā pa kāpnēm un dzirdēja, kā lēdija Kinerda triecas pret neaizslēgtajām durvīm. Tās atsprāga ar tādu spēku, ka izbira stikli. Blekbērns atskatījās. Lēdija iestreipuļoja terasē un iegāzās aplī sakārtotos krēslos. Atskanēja sadursmes troksnis, kliedziens un krītošu mēbeļu brakšķi. Balles zālē apklusa mūzika un viesu čalas, un cilvēki virzījās pie durvīm, kur ieraudzīja lēdiju Kinerdu kā ceptu cūku guļam uz grezna galda.
Vaioleta ieknieba Rensomam rokā.
– Uzjautrināties par tādu skatu ir bezkaunīgi!
– Taisnība. Kā tu attaisno savu
