Patiesībā viņu neinteresēja Frederikas uzvedība, tomēr viņa sevi paglāba no ļoti nepatīkamas situācijas.
Piesaistījusi viesu neviltotu uzmanību, Frederika pasmaidīja un aicināja viņus pienākt tuvāk.
– Esmu atklājusi kaut ko pavisam neparastu. – Viņas balss skanēja visā balles zālē. – Vienam no mums piemīt patiess, brīnišķīgs talants.
Viņa palūkojās uz Džeinu un pievērsa alkatīgu skatienu Etavam.
Telpā ienāca četri vīri, nesot kvadrātveida galdu, uz kura atradās aizklāts priekšmets stāvoša cilvēka formā. Džeinas sirds sāka pukstēt straujāk. “Nevar būt… Kā es nožēloju, ka neņēmu vērā Melbas brīdinājumu par Frederiku!”
Džeina rūgti aptvēra, ka ir rīkojusies kā muļķe. Kā absolūta muļķe.
– To nevajadzētu slēpt no sabiedrības. – Frederika pasmaidīja. – Šis darinājums var mūs visus… izklaidēt. – Viņa savilka gludās, spilgtās lūpas ļaunprātīgā smaidā. – Ļaujiet jums parādīt… – Frederika norāva drānu.
– …Džeinas Higenbotemas darinājumu!
Telpā spēji kā zibens šautra iestājās klusums. Gluži kā pērkona dārds atskanēja viesu elsas. Džeina dzirdēja čukstus kā brīdinošu vēja pūsmu pirms nāvējošas vētras.
– Blekbērns.
– Lords Blekbērns.
– Tas ir Blekbērns.
– Viņš ir kails!
Īsu, gandarītu mirkli Džeina apbrīnoja pašas radīto skulptūru. Neskaitāmu sveču mestajā gaismā tā izskatījās brīnišķīgi. Skulptūras spēcīgie vaibsti izstaroja lepnumu un pārākumu. Klasiskā poza atklāja skatienam visus muskuļus, un šķita, ka tie kustas zem gludās māla ādas. Skulptūra izskatījās tik atbilstoša realitātei, ka Džeinai gribējās no lepnuma kliegt.
Tas bija viņas darbs. Vislabākais. Šai statujai viņa veltīja savu sirdi un dvēseli un lika lietā visas savas iemaņas. Viņa ticēja, ka viesi spēs novērtēt mākslu un skaistumu. Ka viņi reaģēs uz skulptūru ar pelnītu apbrīnu.
Džeina novērsa skatienu no sava darinājuma un cerīgi palūkojās apkārt.
Tomēr viņa neredzēja apbrīnu. Viesu acīs vīdēja tikai šausmas. Satraukums. Nicinājums.
Viesi pašķīrās, un Džeinas priekšā nostājās Blekbērns. Tanī mirklī Džeinas dzīve pārvērtās par murgu. Viņa ievēroja, ka Blekbērna pierē pulsē koši sarkana vēna. Viņa skaistā, dāsnā mute bija sakniebta šaurā līnijā. Viņš savilka un iztaisnoja baltas smalkādas cimdos tērptos pirkstus, it kā ar tiem žņaugtu Džeinas kaklu. Īsts dusmu iemiesojums.
Viņa norija siekalas un atkāpās, meklēdama lorda Etava roku atbalstam.
Grāfs bija nozudis.
– Lord Blekbērn, atzīstieties! – Frederika apklusa un iespurdzās. – Vai jūs… pozējāt… šai statujai?
– Nē, – Džeina izdvesa. – Ak nē!
Blekbērns pagrieza galvu un pārskaities skatījās uz Frederiku.
Viņa ļāva noprast, ka Blekbērns ir pacietīgi pozējis, kamēr Džeina rada mākslas darbu, bet tie bija meli. Skulptūra bija tapusi tikai ar rūpīgu novērojumu un spilgtas iztēles palīdzību.
– Nē, – Blekbērns atcirta.
Tomēr uzjautrināta, nezināma vīrieša balss paziņoja:
– Blekbērns neatzīsies. Protams! Kurš gan to darītu?
Spriedze viesu vidū atslāba kā pārplūdis dambis.
No visām balles zāles malām atskanēja skaļi smiekli. Augstākās sabiedrības lordi un lēdijas rādīja uz Džeinas labāko mākslas darbu ar pirkstiem un smējās. Pār sieviešu vaigiem sāka tecēt smieklu asarās izšķīduša pūdera straumītes. Vīriešu kaklautu mezgli atrisa. Blekbērns sāka rupji lamāties, un Džeina pamira no kauna.
Viņas reputācija bija sagrauta.
PIEKTĀ NODAĻA
Smiekli. Džeinai šķita, ka viņa dzird to atbalsis lēdijas Gudridžas balles zālē. Viņa zināja, ka nekad tos neaizmirsīs. Bija neiespējami aizmirst smieklus, Minu dinastijas vāzes saplīšanu drumslās un troksni, ar kuru Melbas augums atsitās pret grīdu, viņai paģībstot.
Līdz ar šīm skaņām tika iznīcināta Džeinas reputācija, viņas sapņi un visa dzīve. Kopš tās dienas Džeinas ikdiena bija sēras un pienākumi. Izdzirdot smieklus, viņa ikreiz sarāvās un pagriezās, lai pārbaudītu, vai uz viņu nerāda ar pirkstiem.
Tā nebija. Uz viņu neviens neskatījās. Visi skatieni bija pievērsti Adornai.
Citādi nemaz nevarēja būt. Adornas gaišie mati bija ieveidoti mākslinieciskā frizūrā, un cirtas vijās ap viņas garo, slaido kaklu. Vaioletas šuvēja radīja kleitu no vienkārša muslīna baltā krāsā, un zem Adornas krāšņajām krūtīm bija apsieta zeltīta lente. Viņas baltās smalkādas kurpītes apņēma mazās pēdas, un zīda zeķes čaukstēja gar lina apakšsvārkiem.
Kā parasti, Adornas augums kustējās dabiskā, sievišķīgā ritmā, kas bija kā riesta sauciens vīriešiem.
– Kundze. – Gara auguma vīrietis ar īsi apcirptiem, brūniem matiem pienāca pie Džeinas un drosmīgi paņēma viņas roku. – Ja būšu tiešs un stādīšos priekšā, vai jūs iepazīstināsiet mani ar savu aizbilstamo?
Pārējo vīriešu dusmīgā ūjināšana novērsa Džeinas uzmanību no viņa patīkamās, lūdzošās sejas. Viņa uzjautrināti atbildēja:
– Jūsu draugi to neatbalsta.
– Viņi nav man draugi, viņi ir nodevēji! – Vīrietis palūkojās apkārt. – Es varu piedāvāt cienījama cilvēka rekomendāciju. Blekbērn, pasaki šai godājamai pavadonei, kas tu esi, un paskaidro, ka esmu cienījams cilvēks!
Džeina sastinga kā Londonas ielu zeņķis, kurš sajutis briesmas. Ar acs kaktiņu viņa manīja garu vīrieti, kurš iznāca pūļa priekšgalā, un pārējie kungi paklausīgi atkāpās. Viņa ievēroja arī to, ka Blekbērns uz viņu lūkojas kā uz noplukušu klaidoni, kurai te nav vietas.
Tā bija. Tā patiešām bija.
– Fic, ja es galvošu par tavu reputāciju, tad iedragāšu savējo. – Blekbērns runāja dzelžainā, nepacietīgā balsī. Džeina trīcēja un gaidīja pazemojumu. – Tomēr es esmu iepriekš saticis šo… lēdiju un varu jūs iepazīstināt.
Tas bija viss.
Blekbērns klusā balsī iepazīstināja abus cilvēkus atbilstoši pieklājības normām. Viņa draugs Džeralds Ficdžeralds nelikās ne zinis
