style="font-size:15px;"> Džeina skatījās, kā vīrietis pieiet pie dzīvniekiem un tos mierinoši uzrunā.
– Zirgi nav ievainoti, tāpat kā faetona vadītājs, kaut gan viņš nav to pelnījis.
– Zinu. – Adorna pagriezās pret savu krustmāti un dusmīgi sarauca pieri. – Kāpēc vīrieši grib vadīt šos bīstamos transportlīdzekļus, ja neprot savaldīt zirdziņus?
– Manuprāt, viņi nepievērš pienācīgu uzmanību notiekošajam uz ceļa, – Džeina atbildēja.
– Es nesaprotu, kas notika. – Vaioleta bija patiesā neizpratnē. – Peningtona kungs parasti ar saviem zirgiem apietas ļoti uzmanīgi.
– Ej iekšā, dārgā, – Džeina pamudināja Adornu. – Es zinu, ka tevi satrauc šādi negadījumi.
– Paldies, Džeina. – Adorna palūkojās uz Vaioletu.
– Vai atļausiet?
Ar rokas mājienu Vaioleta aicināja meiteni mājā.
Džeina nogaidīja, līdz nopietnais sulainis ieveda Adornu tumšajā namā, un teica:
– Es tevi brīdināju.
Vaioleta sarauca pieri un pavaicāja:
– Vai tu domā, ka Peningtona kungs nespēja novaldīt zirgus, jo ieraudzīja Adornu?
– Tā notiek ļoti bieži.
– Neticami! – Vaioleta skanīgi iesmējās. – Adorna izraisa satiksmes negadījumus, Blekbērns tevi ieraudzīs pirmo reizi pēc ilga laika… Domāju, ka šī būs ļoti interesanta sezona.
TREŠĀ NODAĻA
Pēc mēneša lēdijas Gudridžas nama plato kāpņu augšgalā Blekbērnas marķīzs Rensoms Kvinsijs izņēma no tumši zilās vestes kabatas palielināmo stiklu sudraba ietvarā un pielika pie sejas. Apakšstāvā ap spilgtās, sārtos toņos ieturētās balles zāles kolonnām ņirbēja viesi. Viņi liecās pār balkona malu, pārvietojās starp mielasta zāli un spēļu telpām. Tukša bija tikai deju zāle, un tika gaidīta orķestra uzstāšanās.
Rensoms zināja, ka viņa māsa Sūzana ir sajūsmā. Viņai izdevās ne tikai organizēt sezonas pirmo lielo pasākumu, bet arī pārliecināt neciešamo brāli sastādīt viņai kompāniju.
Vismaz tā Sūzana uzskatīja, un Rensoms negrasījās mainīt viņas domas. Viņš ļāva sevi pierunāt noteikta iemesla dēļ, un tam nebija nekāda sakara ar vēlmi iepriecināt māsu.
– Blekbērn! – No aizmugures viņam tuvojās Džeralds Ficdžeralds. – Ko tu šeit dari? Es domāju, ka tu vairs neapmeklē saviesīgus pasākumus.
– Arī es tā domāju, tomēr kļūdījos. – Turēdams palielināmo stiklu pie acs, Blekbērns ātri aplūkoja bijušo kavalērijas komandieri.
Viņi iepazinās Ītonā. Ficu uz turieni aizveda māte – atraitne, kura ziedoja visus līdzekļus dēla izglītībai. Rensomu skolā sūtīja tēvs, kurš bija apņēmies nodrošināt dēlam visus augstdzimušas personas atvasei nepieciešamos izglītības posmus. Par spīti atšķirīgajai izcelsmei vai, iespējams, pateicoties tai, viņi kļuva par tuviem draugiem un atbalstīja viens otru. Piemēram, pēc Rensoma tēva nāves, pirmajos bezrūpīgajos gados augstākajā sabiedrībā un laikā, kad Ficdžeraldas kundzes veselība pasliktinājās līdz invaliditātei.
Fica apģērbs – tumši sarkana samta svārki ar biezi polsterētiem pleciem, veste spoža zelta krāsā, melnas bikses –, kā parasti, bija labi pašūts un zābaki ar metāla rotājumu zelta krāsā rūpīgi nospodrināti. Apģērbs bija mazliet uzkrītošs, tomēr Fics prata to nēsāt. Turklāt…
– Tu izskaties vesels, – Rensoms paziņoja, pauzdams pieklājīgu interesi.
– Es tikpat kā neko nejūtu. – Fics papliķēja pa savu augšstilbu. – Tavā vienībā bija labs ķirurgs. Paldies, ka aizdevi viņu man. – Izmantodams draudzības piešķirtās privilēģijas, viņš pastūma Rensoma palielināmo stiklu malā.
Rensoms neiebilda un pagriezās pret Ficu tā, lai viņš varētu draugu aplūkot. Šī bija abu pirmā tikšanās kopš kaujas pie Talaveras pirms desmit mēnešiem.
Fics bija garš, gandrīz Rensoma augumā. Spriežot pēc garāmejošo sieviešu izturēšanās, viņš bija arī izskatīgs. Tomēr pēdējoreiz Rensoms redzēja draugu noplukušā lazaretes teltī Pireneju pussalā – tobrīd viņš bija nobālējis no sāpēm un baidījās, ka zaudēs kāju savas “nolādētās varonības” dēļ. Tā nenotika, un Blekbērns priecājās, redzēdams draugu veselu.
Pēc visa spriežot, Fics jutās tāpat.
– Pēc šķembām nav pat palikusi īsta rēta, – viņš konstatēja.
– Ķirurgs izglāba manu aci. – Blekbērns runāja neitrālā tonī. – Nekam citam nav nozīmes.
– Protams. – Fics pārlūkoja balles zāli tāpat, kā to pirms dažiem mirkļiem darīja Blekbērns. – Viesu pārpilnība! Tur, lejā, tikpat kā nevar pakustēties.
– Kad sāksies dejas, pūlis izklīdīs. – Blekbērns atkal pielika pie acs palielināmo stiklu un vēroja burzmu apakšstāvā ar tādu skatienu, ar kādu mēdza apveltīt spāņus un prusakus. – Es, protams, nedejošu, un mana māsa uztrauksies.
– Kopš kura laika tevi uztrauc lēdijas Gudridžas viedoklis?
“Skaidrs, ka tev nav māsu un brāļu,” Blekbērns nodomāja.
– Viņa ir mana māsa, un es esmu desmit gadus jaunāks. Viņa prot panākt, ka es jūtos neomulīgi.
Fics gandrīz nemanāmi pasmaidīja.
– Viņa prot iebiedēt daudzus.
– Tikai ne tevi.
Šoreiz Fics skaļi iesmējās un atmeta galvu tā, ka modernā frizūra plīvoja, un dižciltīgie viesi palūkojās augšup.
– Labi, ka spēju tevi uzjautrināt, – Blekbērns vēsi atbildēja, tomēr rūpīgi vēroja draugu. Ficam bija kaut kas padomā. Drudžainais spīdums acīs liecināja par nebēdnīgiem plāniem vai kaut ko vēl ļaunāku.
– Atvaino! Man būtu jāuzjautrina tevi, vai ne? – Fics satvēra Blekbērna roku. – Kā tu pamatosi atteikšanos dejot?
Blekbērns pieliecās tuvāk.
– Aizdod man savu ievainoto kāju.
– Pasarg’ Dievs! To es nedarīšu, – Fics nosvērti atbildēja. – Kāja man nodrošina lēdiju līdzjūtību.
Rensoms skaļi iesmējās.
– Tu gan esi viltnieks!
– Labāk būt viltniekam nekā
