uzskatīja, ka ar šādu pamatojumu pietiek. Džeina vēlējās iztaujāt māsasmeitu, tomēr saprata, ka nesaņems skaidrāku atbildi.
– Kāpēc tu to saki tikai tagad?
– Agrāk tu par to neinteresējies. – Kad zirgi apstājās, Adorna notrīsēja. – Vai esam klāt, krustmāte Džeina? Vai šis ir Kevendiša laukums? Šejienes nami ir ļoti iespaidīgi.
Džeina ievilka elpu un ļāvās acumirklīgām atmiņām.
– Arī lēdija Tārlina ir ļoti iespaidīga. Apburoša.
Kariete apstājās pie visaugstākā nama ar lielākajām durvīm. Adorna teica:
– Redzot lēdijas Tārlinas māju, man jau ir skaidrs, ka viņa ir apburoša.
Šos vārdus Džeina nesadzirdēja. Lēdijas Tārlinas jaunais, vasarraibumainais sulainis pielika pakāpienu pie karietes un atvēra durvis. Džeina saprata, ka, izkāpjot laukā, nokļūs Londonā – pilsētā, kur augstākā sabiedrība izbauda skandālus un Džeina Higenbotema ir gards kumosiņš. Sperot soli lejup, viņai nebūs atpakaļceļa.
Tad notika divas lietas. Adorna satvēra Džeinas ļengano roku un ielika to sulaiņa cimdotajā plaukstā. Un kāpņu augšgalā atskanēja sauciens:
– Džeina, dārgā Džeina, tu beidzot esi klāt!
Pie namdurvīm stāvēja moderna sieviete, un viņas seja mirdzēja priekā.
Atmiņā Džeinai atausa jaunas sievietes seja, pār vaigiem ritošas asaras un kliedziens: “Atgriezies Londonā, līdzko varēsi! Es tev apsolu, ka Blekbērns samaksās par nodarīto!” Nesteidzīgi izkāpusi no karietes, Džeina pakniksēja.
– Lēdija Tārlina, priecājos jūs redzēt.
– Pietiek! Džeina, nesauc mani par lēdiju Tārlinu. Mans vārds ir Vaioleta. – Sieviete veikli nosteidzās lejā pa kāpnēm, satvēra Džeinas rokas un ielūkojās viņai sejā. – Mēs esam draudzenes, vai ne?
Džeinu pārņēma atvieglojums, un viņa pasmaidīja.
– Es ceru, ka jā. Mūsu draudzība palīdzēja noturēties pie dzīvības, kad šķita… – Pēkšņais prieka vilnis noplaka. “Kur es dzīvošu pēc sezonas?”
Vaioleta viņu cieši apskāva.
– Es priecājos, ka pēc maniem ilggadējiem lūgumiem tu beidzot ieradies ciemos.
Trīs grūtniecības bija izmainījušas Vaioletas smalko augumu; agrāk tas līdzinājās smilšu pulkstenim, bet tagad – bumbierim. Gaišbrūno matu cirtas ieskāva apaļo seju, brūnajās acīs joprojām dzirkstīja humors, un šaurās lūpas bija savilktas pastāvīgā smaidā, it kā Vaioletu ik uz soļa kaut kas uzjautrinātu.
Arī tagad Vaioleta smaidīja un jautāja:
– Kur ir tava aizbilstamā, par kuru esmu daudz dzirdējusi?
Adorna jau bija izkāpusi no karietes un gaidīja, tad panāca uz priekšu, pakniksēja un bijīgi ierunājās:
– Lēdija Tārlina, mēs ar krustmāti esam ļoti pateicīgas par jūsu apņemšanos sponsorēt mūs šajā sezonā.
– Mani viņa nesponsorēs, – Džeina aizrādīja. – Mana debija notika ļoti sen.
– Es esmu ieplānojusi rīkot dubultas kāzas. – Adorna runāja lēni un skaidri.
Sākumā Džeina nesaprata, ko tas nozīmē. Tad viņu pārņēma šausmas un kauns, un viņa iesaucās:
– Adorna!
– Lielisks plāns. – Ieraudzīdama Džeinas saviebto seju, Vaioleta skanīgi iesmējās.
– Blēņas! Nezinu, kas viņai to iestāstīja.
– Varbūt viņa to izdomāja pati. – Vaioleta palika plaukstu zem Adornas zoda un aplūkoja meitenes naivo seju. – Viņa ir ļoti glīta un interesanta. Tev ir taisnība, Džeina! Adorna šosezon būs uzmanības centrā. – Vaioleta ieķērās abu sieviešu elkoņa izliekumos un veda viņas augšup pa kāpnēm. – Mums jāķeras pie darba. Lai sagatavotos, atlicis mazāk par mēnesi. – Viņa palūkojās iesānis un piebilda: – Jums abām vajadzīgi jauni apģērbi.
– Man tie nav vajadzīgi, – Džeina uzstāja.
– Jaunas frizūras, – ierunājās Adorna.
– Dārgā, tavs tēvs… – Džeina sāka protestēt.
Adorna spītīgi izslēja zodu.
– Tēva šeit nav.
– Vai tu gribi, lai lords Blekbērns domā, ka tu dzīvo trūkumā? – Vaioleta minēja, Džeinasprāt, nevajadzīgu argumentu.
Džeina palūkojās uz Adornu. Kad viņas nokļuva pie durvīm, māsasmeita pagriezās pret ielu un izlikās aizmirsusi pārējo sieviešu klātbūtni. Izmantodama iespēju, Džeina čukstēja:
– Vai lordam Blekbērnam klājas labi?
– Labāk, nekā viņš ir pelnījis. Tomēr es daru visu iespējamo, lai padarītu viņa dzīvi grūtāku. Vai tev tas rūp?
Sakniebusi lūpas, Džeina papurināja galvu. Viņai nedrīkstēja rūpēt lorda Blekbērna labklājība. Viņa bija pavadone. Vecmeita. Krustmāte. Jaunava. “Varbūt es šajā sezonā nēsāšu cepuri.”
– Nāc, dārgā, – viņa uzrunāja Adornu. – Nekavēsimies uz kāpnēm.
Tomēr Adorna sajūsmas uzplūdā izpleta rokas, it kā vēlētos apskaut visu pilsētu, un paziņoja:
– Es iekarošu vietu augstākajā sabiedrībā. Jūs varēsiet ar mani lepoties. Apsolu!
Meitenes zeltainajos matos atmirdzēja rietošās saules stari, un Džeina aptvēra, ka atplestās rokas un plīvojošais apmetnis piešķir Adornai triumfējošas dievietes izskatu. Arī Vaioleta viņu atzinīgi aplūkoja un nomurmināja:
– Aizkustinošs naivums.
Tikmēr uz ielas stāvošais, iepriekš pieklājīgais sulainis lūkojās uz meiteni ar pavērtu muti.
Piepeši iekliedzās kučieris. Pāri laukumam sasvēries traucās moderns faetons. To vadītājs bija piekalis skatienu Adornai kā bruņinieks, kurš lūkojas uz Svēto Grālu.
– Ak, nē! – Džeina teica. Viss sākās no gala.
Kučieris un sulainis izmisīgi centās novākt zirgus no ceļa, un faetona vadītājs sasvērās sānis. Tas notika īstajā brīdī. Viņš aiztraucās garām karietei, bet ritenis atdūrās pret ietves malu. Pagrieziena leņķis bija pārāk šaurs.
Faetons ar skaļu krakšķi apvēlās uz jumta.
Adorna iespiedzās un novērsās.
Faetona
