Fics izrādīja lielāku neapmierinātību nekā parasti, tad atslāba un tēlotā izmisumā paziņoja:
– Nolāpīts! Visas tavas darbības kļūst par modes lietu. Tas nozīmē, ka šogad visi džentlmeņi apprecēsies. Atlikušo līgavu būs tik maz, ka man nebūs plašu izvēles iespēju.
– Mani neinteresē, ko dara citi. – Rensoms runāja no sirds.
– Tieši tāpēc viņi tevi kaislīgi atdarina. Tu dari, ko gribi, un pārējo… arī tavas māsas… viedoklis tev ir vienaldzīgs. – Fics norādīja uz kāršu spēles telpu, kur vīri sēdēja bagātīgi polsterētos krēslos lēdijas Gudridžas iecienītajā sārtajā krāsā. Ieraudzījis kādu jaunavu, viņš piebilda: – Tā sarkstošā meitene ar ziloņkaula krāsas galvassegu atbilst tavam tipam.
Rensoms sāpēs aizvēra acis. Pēdējoreiz kopā ar sievieti viņš bija visnotaļ sen, tomēr šīs meitenes sārtās un baltās kleitās atstāja viņu vienaldzīgu. Viņas nebija kaislīgas un interesantas. Viņas bija nepieredzējušas, izlutinātas un nekam nederīgas, pateicoties sabiedrībai, kas no meitenēm neko neprasīja. Pirms kara Rensoms bija tāds pats.
Kāds ar elkoni pastūma Blekbērnu malā, un viņš atvēra acis.
– Nē.
– Tev agrāk patika sievietes ar krāšņām… – Fics pabeidza teikumu ar žestu.
– Nē. – Blekbērns aizgāja.
Fics viņu panāca.
– Paklausies, man nepieciešams tavs prestižs, lai saglabātu vietu Londonas augstākās sabiedrības priekšgalā. Es to nespēšu, ja tu aiziesi projām.
Blekbērns palēnināja gaitu. “Kā lai atsaku tik līksmi bezrūpīgam cilvēkam?”
– Tātad Sūzanai ir taisnība… tu patiešām esi nelietis.
– Bet viņa to teica sirsnīgi, vai ne? – Fics lepni izslēja muguru.
– Ļoti sirsnīgi, kaut gan es nesaprotu iemeslu.
– Sūzana ir vientuļa atraitne. Viņai patīk šarmantu vīriešu sabiedrība, un es tāds esmu. Trūcīgam vīrietim nav izvēles, atšķirībā no drūmiem lordiem, ap kuriem spieto sievietes. – Fics samiedza acis neskaitāmo sveču radītajā dūmakā. – Tur ir milzīgs pūlis.
Dumji smaidošās debitantes, viņu pielūdzēji un bīstamās mātes Blekbērnam nepatika, tomēr uzturēšanās šo cilvēku sabiedrībā un sarunas ar viņiem bija Rensoma pienākums.
– Pūlis.
Fics sajuta Blekbērna vilcināšanos un nodomāja, ka viņš padodas.
– Jā, pūlis, un vidū atrodas sieviete, kuras skaistums ir pat Blekbērnas marķīza cienīgs.
Tas bija Rensoma nolādētais pienākums.
Viņš aplūkoja pūli, kas kļuva arvien ciešāks. Tad viņš pieņēma lēmumu un uzlika rokas Ficam uz pleciem.
– Ejam!
Plati pasmaidījis, Fics izcīnīja vietu pūlī. Viņš prasmīgi veica ledlauža pienākumus, un Blekbērns viņam sekoja, ierasti nelikdamies ne zinis par sveicieniem. Viņš runāja tikai ar tiem cilvēkiem, ar kuriem gribēja runāt, tāpēc centieni pievērst viņa uzmanību bija veltīgi.
– Tu esi garāks par mani. Vai redzi jauno skaistuli? – Fics jautāja.
Blekbērns aplūkoja divus jauniešus, kuru dārgais apģērbs neatbilda viņu ienākumiem.
“Viņš slēpjas augstākajā sabiedrībā, kur vienīgais grēks ir no modes izgājis tērps vai naudas trūkums. Vislabākais veids, kā nopelnīt naudu, ir spiegot Francijas labā.”
– Kāpēc tu blenz uz vīriešiem? – Fics rotaļīgi pagrūda draugu. – Sievietes ir šeit! Sievietes, Blekbērn, sievietes! Vai atceries viņas? Maigas, smaržīgas, apveltītas ar interesantām ķermeņa daļām. – Fics ar žestu norādīja uz auguma ieliekumiem gurnu un vidukļa apvidū. – Brīnišķīgi, blēdīgi radījumi, kuri metas bēgt no prasmīga mednieka.
Dzirdot Fica tīksmināšanos, Blekbērns viņu apskauda. Neviena sieviete nespēja likt Rensomam tā justies. Viņas bija viegli iegūt, un Blekbērnu pārņēma nicinājums, kad tapa skaidrs, ka sievietes interesē visi turīgie vīrieši. “Varbūt kāda atšķīrās no pārējām? Varbūt es viņu palaidu garām?”
Tas nebija iespējams. Tad Blekbērnam nāktos atzīt, ka viņš ir akls muļķis. Visas klātesošās sievietes izskatījās vienādi, runāja vienādās balsīs un apsprieda vienas un tās pašas tēmas.
– Šeit nav nekā tāda, ko būtu vērts redzēt.
– Kas meklē, tas atrod īstu dārgakmeni, Blekbērn! – Fics apstājās. – Paskaties tikai uz tiem siekalainajiem tēviņiem! Viņi ir saspiedušies kopā plecu pie pleca un gandrīz vai kārpa zemi.
– Ērzeļi, – Blekbērns atgādināja.
Fics iesaucās:
– Laidiet mūs! Tieši tā, puiši. Arī citi drīkst uz viņu paskatīties. – Vīrieši pagriezās un palaida Ficu garām.
Viņš spraucās uz priekšu un uzrunāja visus pēc kārtas: – Sautvik, vai tava sieva zina, ka tu ložņā gar jaunu meiteni? Lord Malerij, tu neesi pietiekami gudrs, lai sacenstos ar šiem izsmalcinātajiem jaunekļiem!
Blekbērns sekoja Ficam uz pēdām, piesegdams draugu un pats nezinādams iemeslu.
– Brokvej, tu esi pārāk vecs, lai piedalītos šajā spēlē! Neviena sieviete ar labu gaumi neizvēlēsies… – pūlis pašķīrās, un Fics spēji apstājās. – …tevi.
Nepagūdams tik spēji nobremzēt, Blekbērns uzskrēja viņam virsū.
– Atvaino, draugs, bet…
– Esmu jūsu rīcībā, kundze! – Fics atguvās un noliecās, un Blekbērns ieraudzīja nevis dārgakmeni, bet gan nosvērtu gara auguma lēdiju. Zaļās kleitas griezums glaimoja slaidajam augumam. Mežģīņu šalle apsedza nelielas krūtis, un sievietes cimdotās rokas bija piespiestas pie vēdera, it kā viņa būtu dziedātāja, kura gaida dziesmas sākumu. Viņa nēsāja vecmeitas cepuri kā apbalvojumu par piedalīšanos karā, un seju ieskāva tumšas matu šķipsnas. Nopietnā mute nebija aicinoša. Bija skaidri redzams, ka sieviete ir vecmeita. Pavadone.
Blekbērns grasījās aizgriezties.
Tad pavadone uzsmaidīja blakus stāvošajai sievietei – debitantei ar gaišiem matiem un iespaidīgām krūtīm. Vecmeitas vienkāršos sejas vaibstus izgaismoja lepnuma un gandarījuma pilns smaids, un viņas glīto acu skatienā parādījās zaļa dzirksts… Blekbērns šīs acis bija redzējis iepriekš.
Viņš aprāvās un nenovērsa skatienu no sievietes. “Tā nevar būt viņa.” Rensoms nosprieda, ka viņu maldina nogurušais un aizdomu pilnais prāts.
