ar savu klātbūtni. Viņš bija stalts un lepns, un pārējie džentlmeņi balles zālē un kāršu spēles telpā nobālēja uz viņa fona. Vīrieša gaišie mati bija nevainojami apgriezti, un katrs mats laistījās kā izkusis topāzs vulkāna krāterī. Aristokrātiskais zods bija perfekts. Šo dievu garlaikoja un kaitināja ar precību nolūkiem pārņemtās mātes, kuras stumdīja savas meitas viņa virzienā.
Džeina nenojauta, ka satiks Rensomu, jo viņš saviesīgus pasākumus apmeklēja reti. Tomēr viņa jau sen klusībā cerēja, ka tas notiks. Kopš abu pirmās satikšanās Džeina viņu meklēja visur.
– Pārstāj uz viņu skatīties! – Melba mēģināja iztaisnot Džeinas melno matu šķipsnu, kas gribēja locīties. – Viņš nav domāts tev.
– Es to zinu, – Džeina atbildēja. “Protams, ka es to zinu.” Blekbērns, kurš līdzinājās dievam, bija pelnījis tādu pašu dievieti. Viņa alka uzzīmēt šī vīrieša portretu.
Viņa nicīgi aplūkoja ķiķinošās debitantes. Tās nebija pat Blekbērna kalpones amata cienīgas un nederēja pat upurjēra kārtai. Savā pirmajā Londonas sezonā Džeina neredzēja nevienu Blekbērnam atbilstošu sievieti. Vismazāk šai lomai piemērota bija viņa pati – cienījamā Džeina Higenbotema, trūcīgā un mirušā vikonta Bevridža meita.
Blekbērns pielika pie acs palielināmo stiklu sudraba ietvarā un aplūkoja meitenes, kuras baltās kleitās bija nostājušās pie sienas un viņu satraukti vēroja – kā naktstauriņi, kas gaida iespēju mesties liesmās. Kāda māte pat viegli pagrūda savu meitu, un viņa neveikli sasvērās uz priekšu. Blekbērns satvēra knīpu un piesardzīgi nostatīja viņu atpakaļ pie sienas.
Neviens nedrīkstēja izlemt Blekbērna vietā. Viņš pievērsa skatienu vienai no Fērčaildu ģimenes meitenēm – Redmondas jaunkundzei. Viņa bija skaista, bet neinteresanta. Vīrietis jutekliski paklanījās. Džeina atradās pārāk tālu, lai dzirdētu viņa teikto, bet vēroja Blekbērna skaisto lūpu kustības un domāja, cik tās ir siltas un mīkstas – ne tādas, kā vēsais māls, no kura viņa veidoja skulptūras. Blekbērns pasniedza izvēlētajai debitantei roku, un viņa iesmējās un aizklāja muti ar cimdotu plaukstu. Vīrietis nepacietīgi sarauca pieri, un Džeina saprata, ka šī meitene nesaņems otru aicinājumu uz deju.
Debitante plivināja savas gludās, baltās rokas un soļoja vīrietim blakus.
Viņa pat neaptvēra, kāds gods viņai izrādīts.
Melba paraustīja Džeinu aiz elkoņa.
– Pārstāj blenzt uz Blekbērnu! Iztaisno muguru. Tu esi skaista, gara meitene un esi pelnījusi slieties pāri visām pārējām debitantēm. – Džeina iztaisnoja plecus un pacēla zodu. Melba turpināja pamācības: – Koncentrējies. Ir ieradies lords Etavs. Tu viņam patīc. Lūdzu, papūlies piesaistīt viņa uzmanību!
Džeina uzmeta nevērīgu skatienu glītajam grāfam, kurš devās cauri pūlim.
– Es negribu ar viņu precēties. Turklāt… – Viņa plucināja cimda pogu ar pērles rotājumu. – Frederika Hārpema paziņoja, ka Etavs ir viņas pielūdzējs.
– Frederika Hārpema vēl nav saņēmusi precību piedāvājumu, tātad lords Etavs ir pieejams, – Melba paskaidroja. Viņa bija satriecoši skaista, tomēr arī praktiski domājoša sieviete.
– Viņa pret mani izturas ļoti draudzīgi, daudz draudzīgāk nekā visi pārējie Londonas iedzīvotāji.
– Draudzīgi? – Gaisā atbalsojās ar nepatiku izrunātais vārds.
– Jā. – Džeina atsauca atmiņā abu meitenīgi atklātās sarunas pie tējas tases.
Melba aizvēra ar ziloņkaula rokturi rotāto vēdekli.
– Džeina, tu esi neticami naiva! Frederika Hārpema ir tikpat draudzīga kā kobra zooloģiskajā dārzā. Turies no viņas pa gabalu. Neapspried savas nepiedienīgās ambīcijas ar viņu!
Džeina pavēra muti, lai atzītos, ka to jau izdarījusi.
– Mēģini piesaistīt lorda Etava uzmanību. – Melba apzinājās, ka māsai piemīt ēzeļa cienīga stūrgalvība, tāpēc klusā balsī piebilda: – Lūdzu, Džeina! Vai tu vismaz pamēģināsi?
Izdzirdot māsas vārgo balsi, viņa atbildēja:
– Tu atkal esi nogurusi. Pēdējā laikā tas bieži notiek.
Vai tu beidzot esi stāvoklī?
Melba aplika roku ap Džeinas pleciem.
– Nē, es neesmu stāvoklī. Citādi Elieizers nebūtu man ļāvis ierasties šajā pasākumā.
– Žēl, – Džeina nočukstēja. Viņa dievināja septiņus gadus veco Adornu un gribēja, lai pasaulē nāktu vēl citi māsas bērni.
– Tu nedrīksti skaļi paust tādus novērojumus. Jaunai sievietei pat nebūtu jāzina, ko tas nozīmē.
Melba runāja bargi, tomēr Džeina redzēja māsas vaigā iegulstam bedrītes. Džeina māsu vienmēr spēja uzjautrināt, un Melba viņu mīlēja. Tās bija maigas attiecības starp divām sievietēm, kas palikušas bez ģimenes atbalsta.
– Blēņas! – Viņa aplika roku ap Melbas slaido vidukli un apskāva viņu. – Es esmu jauna, bet ne dumja. Ja vēlos sekot savam aicinājumam, man jāspēj pilnībā izprast ķermeņa funkcijas.
– Dārgā… – Melba rūpīgi izvēlējās vārdus. – Es apzinos, ka iedrošināju tevi pievērsties hobijam, tomēr gribēju, lai tu to uztver kā vienkāršu brīvā laika pavadīšanas nodarbi. Gluži kā izšūšanu.
Džeina jutās patiesi aizvainota un atcirta:
– Tā nav nekāda izšūšana! Tas ir Dieva dots talants!
– Tā ir tev nepiemērota nodarbošanās, – Melba aukstasinīgi atbildēja.
– Man jāliek savas spējas lietā, citādi neizdzīvošu.
– Nepārspīlē, dārgā. – Melba pagrieza Džeinas seju pret sevi. – Tu esi trūcīga vikonta meita, tāpēc nedrīksti domāt par savu aicinājumu. – Viņas tvēriens kļuva ciešāks, un balss tonis bija nopietns. – It sevišķi šeit! – Tobrīd tuvojās Etavs. Grāfs palocījās, un Melba viņu uzrunāja: – Dārgo milord, es priecājos jūs redzēt! Vai atkal ieradāties, lai aizvilinātu projām manu mīļo māsu?
– Jā, bet es atradu kaut ko labāku. – Vīrietis atkāpās, pacēla īkšķi un pār tā malu vēroja abas sievietes. – Divas skaistas māsas apskaujas! Tas ir brīnišķīgs skats.
Džeina uzreiz iztēlojās portretu. Melba, kura patiešām līdzinājās dievietei ar gaišajiem matiem un skaisto seju, uzzīmēta ar nimbu, savukārt Džeina attēlota kā mirstīgā, bet garāka auguma, izturīgāka, tumsnēja, ar lielām, spēcīgām rokām, kas norāda uz viņas statusu. Tā būtu brīnišķīga glezna, un Džeina gribēja to dāvināt Melbai pateicībā par ilgstošajām mātišķajām rūpēm.
– Jums
