būšu ar to visu ticis skaidrībā, es tev pateikšu, – Kvinlens apsolīja.
Man nebija skaidrs, vai tas bija sacīts, lai iedvesmotu vai laupītu drosmi, jo zināju, ka dažkārt viņš jutās tikpat bezmērķīgs kā šobrīd es pati.
– Bet tikmēr paskatīsimies, ko tu rītdienai esi sagatavojusi mūsu draugam Maksam. – Viņš pamāja uz mapi, ko turēju klēpī, un izbrīvēja vietu uz sava rakstāmgalda.
– Noteikti. – Izklāju uz galda biznesa plānu un savas piezīmes, un mēs ķērāmies pie darba.
Otrā nodaļa
Uzmetusi man jautājošu skatienu, kompānijas Angelcom Venture Group sekretāre ieveda mani apspriežu telpā gaiteņa galā. Aši nopētīju sevi, lai pārliecinātos, vai viss ir pienācīgā kārtībā. Pagaidām nebija ne vainas.
– Iekārtojieties ērtāk, Hetevejas jaunkundz. Visi pārējie drīz būs klāt.
– Paldies, – pieklājīgi noteicu, juzdamās pateicīga, ka telpa pagaidām vēl bija tukša. Dziļi ievilku elpu un ļāvu pirkstiem slīdēt pār apspriežu telpas galda malu, kamēr nonācu pie stikla sienas, no kuras pavērās skats uz Bostonas ostu. Manam aizvien pieaugošajam nemieram piejaucās bijība. Jau pēc mirkļa man vajadzēja nonākt aci pret aci ar šīs pilsētas visbagātākajiem un ietekmīgākajiem investoriem. Jutos tik neomulīgi, ka tas vairs pat nebija smieklīgi. Vēlreiz dziļi ieelpoju un satraukti papurināju rokas, vēlēdamās, kaut spētu mazliet atslābināties.
– Ērika?
Es strauji apsviedos. Man tuvojās jauns vīrietis, aptuveni vienā vecumā ar mani. Viņa gaišie mati ar kārtīgo celiņu bija saķemmēti uz vienu pusi, viņam bija tumši zilas acis, un viņš bija uzvilcis iespaidīgu trīsdaļīgu uzvalku. Mēs paspiedām viens otram roku.
– Jūs noteikti esat Maksvels.
– Lūdzu, sauciet mani par Maksu!
– Profesors Kvinlens man ir daudz stāstījis par jums, Maks.
– Neticiet nevienam vārdam. – Viņš iesmējās, un es ieraudzīju nevainojami baltus zobus. Tie asi izcēlās viņa iedegušajā sejā, un es nespēju atvairīt domu par to, cik daudz laika viņš patiesībā pavadīja Jaunanglijā.
– Viņš runāja tikai labu, goda vārds, – es sameloju.
– Viņš ir krietns cilvēks. Esmu viņa parādnieks. Šī noteikti ir jūsu pirmā uzstāšanās?
– Nepārprotami.
– Jums viss izdosies. Atcerieties, ka lielākā daļa no mums kādā brīdī ir atradusies līdzīgā situācijā.
Pasmaidīju un pamāju. Bija skaidrs, ka Makss Poups, kuģniecības magnāta Maikla Poupa mantinieks, diez vai būtu prasījis nožēlojamus divus miljonus dolāru kādam citam, izņemot savu tēvu. Un tomēr par to, ka šorīt te atrados, vajadzēja pateikties tieši viņam, un es to labi apzinājos. Kvinlens bija lieliski zinājis, kurš varētu viņam palīdzēt.
– Cienājieties! Šīs kūciņas ir pasakainas. – Makss pamāja uz bagātīgo brokastu bufetes galdu, kas bija novietots gar vienu sienu.
Manā pakrūtē savilcies mezgls liecināja par pretējo. Vajadzēja savaldīties. Šorīt nebiju spējusi iedzert pat kafiju.
– Paldies, būs jau labi.
Pamazām sāka ierasties arī citi investori. Makss mūs iepazīstināja, un es visiem spēkiem pūlējos uzturēt pieklājīgu sarunu, klusībā lādēdama Alliju, manu labāko draudzeni, slepeno biznesa partneri un padomdevēju mārketinga jautājumos. Viņa prata uzturēt izklaidējošu pieklājības sarunu pat ar zupas skārdeni, toties es spēju domāt gandrīz vienīgi par faktiem un skaitļiem, par ko biju sagatavojusies stāstīt, un tas man nebūt nepalīdzēja saviesīgi tērzēt ar cilvēkiem, ko biju sastapusi pirmo reizi.
Kad visi sāka ieņemt vietas pie apspriežu telpas galda, es nostājos pretējā pusē, lai jau divdesmito reizi sakārtotu un rūpīgi pārskatītu savus dokumentus. Ar skatienu uzmeklēju pulksteni pie pretējās sienas. Man bija mazāk nekā divdesmit minūtes laika, lai pārliecinātu šo nelielo nepazīstamo cilvēku bariņu, ka mans uzņēmums ir investīciju vērts.
Balsis pamazām pieklusa, bet, kad paskatījos uz Maksu, gaidīdama mājienu, ka varu sākt, viņš norādīja uz tukšo krēslu pašā vidū man pretī.
– Mēs gaidām Lendonu.
Lendonu?
Durvis atsprāga vaļā. Kaut kas traks. Es vairs nespēju paelpot.
Telpā ienāca mans noslēpumainais vīrietis. Iespaidīga vīrišķība un sešu pēdu augums, kas itin nemaz nelīdzinājās citiem uzvalkos ģērbtajiem kolēģiem. Viņa melnais džemperis ar V veida kakla izgriezumu izcēla labi veidotos plecus un krūtis, nobružātie džinsi nevainojami piegulēja viņa augumam. Iztēlojusies, ka šīs rokas tīši vai netīši atkal varētu mani apskaut, jutu, ka viscaur saspringstu.
Bruņojies ar milzīgu ledus kafijas glāzi, viņš atkrita krēslā tieši man priekšā, šķiet, nemaz neapzinādamies, ka ir nokavējies un nav pienācīgi apģērbies, un uzzibināja man zinošu smaidu. Viņš vairs nepavisam nelīdzinājās tam uzspodrinātajam profesionālim, kuram aizvakar biju tik veiksmīgi uzskrējusi virsū. Viņa tumši brūnie mati izskatījās burvīgi nesakopti, tie spurojās uz visām pusēm, burtiski prasīdamies pēc maniem pirkstiem. Iekodu lūpā, pūlēdamās neizrādīt, cik neslēpti atzinīgi biju pētījusi šī vīrieša augumu.
– Tas ir Bleiks Lendons, – Makss paziņoja. – Bleik, tā ir Ērika Heteveja. Viņa ir ieradusies, lai mums pastāstītu par savu modes sociālo tīklu “Knaģis”.
Viņš uz mirkli sastinga.
– Asprātīgs nosaukums. Vai tu viņu atvedi?
– Jā, mums Hārvarda Universitātē ir kopīgs draugs. Bleiks pamāja, pievērsdams man caururbjošu skatienu, un es tūlīt nosarku. Viņš aplaizīja lūpas. Šī vienkāršā darbība atstāja uz mani tieši tādu pašu iespaidu kā tovakar, kad bijām pirmo reizi sastapušies.
Dziļi ievilku elpu un sakrustoju kājas, asi apzinādamās sajūtu, ko starp tām bija radījusi viņa klātbūtne. Saņemies, Ērika! Satraukuma enerģijas lode, kas vēl tikai pirms dažām sekundēm bija atradusies man pakrūtē, nu bija eksplodējusi, pārvēršoties žilbinošā seksuālajā enerģijā, kas lika man viscaur pulsēt.
Lēni izelpoju un nogludināju savas melnās žaketes atlokus, klusībā pārmezdama sev, ka biju ļāvusies šādai ekstāzei neticami nepiemērotā brīdī. Stomīdamās ķēros pie prezentācijas. Izskaidroju savas interneta vietnes priekšnoteikumus un sāku īsi aprakstīt pirmo darbības gadu ar visu pieticīgo mārketingu un iegūto eksponenciālo izaugsmi, izmisīgi pūlēdamās koncentrēties. Ikreiz, kad mēs ar Bleiku saskatījāmies, man smadzenēs iestājās īssavienojums.
Beidzot viņš mani pārtrauca. – Kurš ir izstrādājis šo vietni?
– Viens no līdzdibinātājiem,
