es šobrīd esmu gatava savaldīt kādu izklaidēm nodevušos miljardieri. – Viņa pāri plecam nozibināja nekaunīgu smīnu.
– Nemaz nešaubos, – es izteiksmīgi saviebos.
– Tātad viņš šobrīd nodarbojas tikai ar investīcijām? – Es patiešām īsti nezinu, ar ko viņš nodarbojas, kamēr nestrādā Angelcom. Ja viņam ir tik daudz naudas, viņš droši vien dara visu ko.
– Labs ir, ķersimies pie meklēšanas internetā!
Allija pielēca kājās, paņēma portatīvo datoru un atkal apsēdās. Atstāstījusi man Maksa labvēlīgo lietišķo biogrāfiju, kurā bija minētas dažādas labdarības organizācijas un investīcijas interneta uzņēmumos, viņa paziņoja:
– Tagad paskatīsimies, ko var atrast par Bleiku Lendonu.
Mani pirksti savilkās dūrē ap krūzes osu. Neskaidri atcerējos, kā dzērumā biju aizrautīgi stāstījusi par Bleiku, kurš apspriedes laikā bija izturējies tik aizvainojoši kā īsts kretīns. Šķita neticami, ka viņš bija nospriedis, ka varēs izjaukt manu prezentāciju un pēc tam uzaicināt mani uz krodziņu, taču tik izskatīgam vīrietim noteikti nemaz nebija lieki jācenšas, lai lielāko daļu sieviešu pierunātu ēst viņam no rokas. Šoreiz viņam nebija paveicies, jo es nebiju tāda kā lielākā daļa sieviešu. Kūsājošo niknumu, ko jutu pret šo vīrieti, spēja apvaldīt tikai manas neķītrās sajūtas viņa skatiena ietekmē.
– Lūdzu, man ir pilnīgi vienalga. – No savām karojošajām jūtām mēģināju koncentrēties vienīgi uz dusmām, taču patiesībā man klusībā gribējās zināt, ko Allijai varētu izdoties atrast. Līdz pat vakardienai es par Bleiku nemaz nebiju dzirdējusi, bet, spriežot pēc tā, kā citi Angelcom darbinieki ļāva viņam netraucēti izpausties, viņš noteikti bija ietekmīgs. Allija lasīja, ar skatienu ieurbusies ekrānā. Viņas interese bija acīmredzama.
Beidzot neizturēju.
– Nu, kas tur rakstīts?
– Viņš ir hakeris.
– Ko? – Viņa noteikti nebija atradusi īsto Bleiku Lendonu, lai gan torīt viņš nemaz nebija līdzinājies godājamam biznesmenim.
– Vismaz agrāk viņš tāds ir bijis. Baumo, ka viņam ir sakari ar M89, Amerikas Savienoto Valstu hakeru grupu, kas aptuveni pirms piecpadsmit gadiem uzlauzusi vairāk nekā divsimt ietekmīgu cilvēku banku kontus. Tas gan arī ir viss, kas te rakstīts. Oficiāli viņš ir uzņēmuma Banksoft dibinātājs un attīstītājs. Šis uzņēmums ir nopirkts par divpadsmit miljardiem dolāru. Viņš ir arī Angelcom izpilddirektors, kurš aktīvi investē līdzekļus vairākos jaunos interneta uzņēmumus.
– Tātad viņš paša spēkiem ir kļuvis par miljardieri. – Tā izklausās. Viņam ir tikai divdesmit septiņi gadi. Te teikts, ka viņa vecāki ir skolotāji.
Šī informācija tomēr īsti nespēja mazināt dusmas par to, ka Bleiks bija izbojājis manu prezentāciju, lai arī tagad šis tas bija kļuvis skaidrs. Tiesa gan, uzzinot, ka viņam bagātība nav tikusi pasniegta uz paplātes, mani pārņēma zināma cieņa, tomēr salīdzinājumā ar Maksu viņš tik un tā bija uzvedies kā izlutināts knēvelis.
– Nu, tagad tam laikam vairs nav nekādas nozīmes. Ja man paveiksies, mēs tik un tā vairs nekad nesatiksimies.
Trešā nodaļa
Jau vairākas stundas līņāja. Ūdens straumes plūda lejup pa palodzi līdzās manam rakstāmgaldam, no kura pavērās skats uz vienu no daudzajiem studentu pilsētiņas pagalmiem. Kopmītnēs valdīja klusums, jo lielākā daļa studentu pēc semestra beigām jau bija devušies mājup, un tāpēc es nolēmu nedaudz pastrādāt. Brīdī, kad pārbaudīju “Knaģa” apmeklējumu statistiku, ekrānā uzradās ziņojums par jaunu elektroniskā pasta vēstuli no kāda nepazīstama cilvēka. Satura apraksts vēstīja: “Par piedalīšanos TechLabs konferencē”. Lasot vēstuli, mani pārņēma trīsas. Tas bija lūgums piedalīties gada lielākajā tehnoloģiju konferencē TechLabs kāda pēdējā brīdī atcelta runātāja vietā.
– Allij…
Allija, kura bija nolikusies nosnausties, kaut ko noņurdēja zem segas.
– Vai tu gribi braukt uz Vegasu?
– Man likās, ka tev ir paģiras.
– Ir jau arī, bet mani nupat uzaicināja šajā nedēļas nogalē piedalīties TechLabs konferencē.
Allija nosvieda segu un piecēlās sēdus.
– Nopietni?
– Pavisam nopietni. Kāds no viņu sociālo tīklu izpilddirektoriem ir atcēlis savu uzstāšanos, un viņi grib, lai es šo cilvēku aizvietoju.
– Mums tas jādara. Bez variantiem. Tā varētu būt kolosāla mārketinga iespēja! – Viņa satraukti sasita plaukstas.
Šāds brauciens izmaksātu dārgi, bet kā gan es varēju atteikties no izdevības ļaut mūsu uzņēmumam nokļūt prožektoru gaismās?
Pie velna! Šajā brīdī palikt pusceļā būtu nepieļaujami.
– Braucam, – es paziņoju, un no šīs domas man uzreiz noreiba galva. Protams, nodibināt jaunus sakarus būtu lieliski, taču jau doma vien par došanos uz Vegasu bija visnotaļ satraucoša. Ja es turētos tālāk no kazino, viss būtu kārtībā.
– Kolosāli, tad mums tūlīt jāsāk kravāt mantas, – Allija sacīja.
– Tu taču to nedomā nopietni, vai ne?
– Ērika Heteveja, tu esi modes sociālā tīkla izpilddirektore, kurai jāpārstāv savs uzņēmums Lasvegasā, spožuma un valdzinājuma galvaspilsētā. Mūs gaida nopietns darbs.
Es iesmējos. Allija sāka strauji rosīties pa mūsu mazītiņo drēbju skapi, mezdama uz gultas, šķiet, visas viņai piederošās minikleitas.
– Es gribu izskatīties pēc izpilddirektores, nevis pēc ielasmeitas, dzirdi, Allij?
– Tu nekad neesi bijusi Vegasā, mīļā. Uzticies man! Dažas turpmākās stundas mēs pavadījām, vienodamās par apģērbiem. Es rezervēju lidmašīnas biļetes un sagatavoju materiālus konferencei. Pēc mazāk nekā divdesmit četrām stundām mums jau bija jāatrodas Vegasā.
Nākamajā dienā ap divpadsmitiem es šķērsoju studentu pilsētiņu, lai satiktos ar Sidu. Viņam bija pienācis laiks pamosties.
Nebija jābrīnās, ka mēs ar Sidu vispirms iepazināmies tiešsaistē. Es biju izdomājusi koncepciju un projektu, un man bija neliels ieguldījums, ar ko segt uzņēmuma dibināšanas izmaksas, un tāpēc, dažas nedēļas pārdomājusi savu sākotnējo ideju, es vērsos pie citiem studentiem, lai atrastu kādu programmētāju, kurš varētu palīdzēt izveidot mājaslapu. Sids bija atsaucies pirmais. Pēc dažām tikšanās reizēm mēs bijām nolēmuši kļūt par partneriem šī projekta īstenošanā.
Vairākas minūtes dauzījos pie durvīm, kamēr viņš tās beidzot atvēra. Sids bija gara auguma, krietni
