style="font-size:15px;"> Pūlējos ievilkt elpu, izmisīgi cenzdamās nedomāt par to, kā viņš ar visu augumu bija piespiedies man no aizmugures. Manas lūpas nekādi nespēja izteikt vajadzīgos vārdus, tāpēc es gluži vienkārši pamāju, klusībā lūgdamās, kaut viņš mani atlaistu.
Viņa roka aizslīdēja prom, uz īsu brīdi stingrā tvērienā pakavēdamās uz mana gurna. Viņš turpināja pieskarties man gluži kā savam īpašumam. Lai mani pērkons sasper, ja mans uzbudinājums nebija lielāks par aizvainojumu. Un tomēr es nedrīkstēju izvēlēties šo ceļu.
– Pilnīgi pārliecināta. – Balss iedrebējās, nodevīgi atklājot manas šaubas.
Viņa plauksta pārslīdēja pāri manai rokai līdz pat plecam. Atglaudis matus man no kakla, viņš uzspieda tur vieglu skūpstu, pakavēdamies pietiekami ilgi, lai mani atkal viscaur pārņemtu trīsas. Acu priekšā viss izplūda, un es ar plaukstām atspiedos pret durvīm, lai noturētos kājās.
– Līdz rītam, – viņš nočukstēja.
Kad pagriezos, Bleiks jau bija nozudis. Aizsoļojis pa gaiteni un iekāpis liftā. Atbalstījos pret durvīm, lādēdama sevi. Vēlējos, kaut viņš būtu palicis kopā ar mani, taču tikpat stipra bija arī vēlme, lai viņš mani liktu mierā. Ar trīcošiem pirkstiem beidzot sataustīju atslēgu… un žetonu, kas atradās tai blakus.
Ceturtā nodaļa
Durvju slēdzene aizkrita, un es strauji atvēru acis. Telpā valdīja piķa melna tumsa, taču lielais digitālais pulkstenis uz mazā galdiņa rādīja astoņi. Uz līdzās esošās gultas pusi klusi lavījās neskaidri saredzams sievietes stāvs. Viņas košā kleita gandrīz vai spīdēja tumsā.
– Allij?
– Tā esmu es.
– Vai tu tikai tagad pārnāc? – izberzēju acis, pamazām sākdama aptvert savas pašreizējās realitātes nianses.
– Jā, mammu, – viņa sarkastiski nočukstēja.
Ieslēdzu naktslampiņu, un nu viss bija redzams pavisam skaidri.
– Skat, ko kaķis atvilcis mājās! – Atbalstījos uz elkoņiem un pasmaidīju. Radās iespaids, ka viņa nebija gulējusi vairākas dienas, un tā gandrīz arī bija. Viņas skropstu tuša bija izsmērējusies, bet mati izskatījās tā, kā ne reizi nebiju tos redzējusi citu klātbūtnē: līdz ideālai frizūrai vēl bija daži soļi.
– Fui, var just, ka tu mani nosodi! – Aizspērusi prom kurpes, viņa ar visām drēbēm sabruka gultā.
– Vai tagad tu man pastāstīsi, kas noticis? – Nu biju pavisam pamodusies. Pārsteidzoši, ņemot vērā, cik bija pulkstenis, turklāt es nemaz nebiju kārtīgi izgulējusies.
– Ko tu gribi zināt? – viņa nomurmināja, iespiedusi seju gultas pārsegā.
– Protams, katru neķītro sīkumu.
Allija apsviedās uz muguras un ar gurdenu skatienu ieurbās griestos.
– Viņš man patiešām patīk.
Man šķita, ka sadzirdu nopūtu. Tā tikai vēl trūka.
– Jēzus, Allij, lūdzu, pasaki man, ka tu ar viņu nepārgulēji.
– Velns parāvis, vai tev nav vienalga? – viņa ar plaukstām uzsita sev pa gurniem.
Izlēcu no gultas un uztvēru viņas nikno skatienu.
– Man nav vienalga, Allij, jo es par mūsu uzņēmumu cenšos radīt profesionālu iespaidu, un es nebiju paredzējusi, ka tu varētu nokniebties ar Bleika brāli. Tagad viņš to pastāstīs Bleikam, un, ak, sasodīts… – sāku pārlikt visas šādas neapdomības iespējamās sekas.
Viņa strauji izslējās.
– Tūlīt pat izbeidz! Es viņam pateicu, ka tu sāktu trakot, ja Bleiks visu uzzinātu, un viņš man apsolīja, ka neko neteiks.
– Neticami. – Piegāju pie loga, lai atvērtu žalūzijas.
Telpā ieplūda gaisma, un Allija sarāvās.
– Un kā tad ar tevi? Spriežot pēc tā, kā Bleiks visu vakaru ņēma tevi priekšā ar skatienu, es jau sāku domāt, ka ienākšu pa durvīm un pieķeršu jūs abus gultā.
– Allij, izbeidz. Starp mani un Bleiku nav itin nekā.
– Muļķības.
– Es runāju nopietni. Es nedrīkstu sabojāt šo darījumu. Vakar vakarā es viņam pateicu, ka mani kaut kas tāds neinteresē. Un punkts.
– Manuprāt, Bleiks nav no tiem, kam bieži nākas dzirdēt vārdu “nē”. Turklāt tu man nemaz nepateici, ka viņš ir nāvīgi satriecošs.
– Satriecošs vai ne, bet es esmu braukusi šurp, lai strādātu.
– Ērika, vai tu tagad patiešām dusmojies uz mani? – viņa mazliet uzmeta lūpu.
Nu es sajutos vainīga, tomēr nedrīkstēja pieļaut, lai viņa tiek sveikā cauri.
– Gan jau būs labi. Tev tagad vajadzētu pagulēt. Būtu lieliski, ja tu šodien varētu nedaudz pareklamēt mūsu uzņēmumu, jo rīt mums ir jābrauc prom.
Aizmuku uz vannas istabu un, stāvēdama zem vienmērīgi plūstošās dušas, turpināju klusi pukoties. Man gribējās dusmoties uz Alliju, taču patiesībā es par viņu biju lielākoties noraizējusies. Manis dēļ viņai bija radusies iespēja zaudēt piesardzību Hīta klātbūtnē, un viņš, visticamāk, bija meistarīgs brunču mednieks. Mani varēja vainot tikpat ļoti kā pašu Alliju.
Kad atgriezos istabā, Allija bija palīdusi zem segas un cieši aizmigusi. Uzvilku mūsu abu pirmīt izraudzīto ietērpu – elegantu, melnu, rakstainu blūzi, koši baltu jaku, tumšus, taisnus džinsus un melnās laiviņas, ko Allija bija atstājusi gultas kājgalī, un paķēru somiņu. Laiks ķerties pie darba. Atkal bez jebkāda atbalsta, es nodomāju. Laikam gan nāksies pie tā pierast.
Pēc piecpadsmit minūtēm jau biju atradusi ceļu uz zāli, kurā man vajadzēja piedalīties speciālistu diskusijā. Uzkāpusi uz tukšā paaugstinājuma, sāku pētīt izliktās dalībnieku galda kartes.
Tev te nemaz nav jāatrodas, Ērika.
Dažreiz es patiešām ienīdu šo kluso balsi, kas skanēja manā prātā, taču tagad mans nemiers bija sasniedzis pārslodzes pakāpi. Man vajadzēja atrasties plecu pie pleca ar slaveniem tehnisko zinātņu jomā strādājošiem izpilddirektoriem, īstām tehnoloģijas pasaules zvaigznēm. Jutu, ka noreibst galva. Atkritu man atvēlētajā vietā, vēlēdamās, kaut atrastos kaut kur citur. Brīdī, kad mani jau gandrīz bija pārņēmusi panika, blakus apsēdās Bleiks, pelēkā sporta kreklā un džinsos izskatīdamies ļoti iekārojams.
– Ko jūs te darāt?
Tas izskanēja niknāk, nekā biju gribējusi.
– Un
