iespēja ķerties pie kāda tradicionālāka darba, doma par samierināšanos ar neveiksmi man šķita nepieņemama. Protams, mani periodiski bija piemeklējuši brīži, kad šķita, ka visa pasaule pamazām grūst, taču ikreiz, kad tie bija garām, es kļuvu stiprāka, varēju strādāt cītīgāk un paveikt daudz vairāk, nekā mēs jebkad bijām cerējušas. Parastos apstākļos es spēju sabalansēt gan paviršu seksu, gan darbu vai skolu, taču šis nebija tāds brīdis. Es nedrīkstēju zaudēt koncentrēšanos, jo tā riskēju zaudēt visu.
– Tu jau esi sevi viņam apliecinājusi profesionālā ziņā. Vai tu patiešām domā, ka viņš tevi vairs necienīs, ja tu ar viņu pārgulēsi?
– Varbūt. Es neesmu gatava šādi riskēt.
Bleiks bija neparedzams. Viņš bija izturējies gan iznīcinoši, gan ārkārtīgi izpalīdzīgi, un tāpēc man nebija ne jausmas, ko varētu no viņa sagaidīt, it īpaši tad, ja mūsu attiecības tiktu sarežģītas ar seksu.
– Ērika, ja tu spēlē saskaņā ar šādiem noteikumiem, tas nozīmē, ka tu tos pieņem. Puiši nemitīgi ar kādu pārguļ, un neviens par to nemaz neuztraucas. Ja tu esi sieviete, tas vēl nenozīmē, ka tev nav tiesību izbaudīt kaislīga seksa nakti.
– Un to saka meitene, kura šorīt iegāzās pa durvīm astoņos. – Notēmēju uz viņu ar dakšiņu. – Runājot nopietni, šobrīd uzņēmums man ir svarīgāks par jebkuru dēku.
Allija īsu brīdi klusēja.
– Varbūt Bleiks nav no dēku meklētājiem.
– Par to nu es pamatīgi šaubos.
– Bleiks nav kaut kāds kretīns no studentu korporācijas. Varbūt tev vajadzētu dot viņam iespēju.
Es saviebos.
– Tev taisnība, viņš ir kretīns miljardieris. Nemaz nezinu, kurš variants ir sliktāks.
Allija saguma, un viņas acīs atspīdēja skumjas. Mēs abas zinājām, kurš variants ir sliktāks.
– Vai Hīts ir ar tevi sazinājies, kopš… nu, tu jau saproti? – es apvaicājos, cerēdama, ka man izdosies novirzīt sarunu no Bleika un manas pagātnes.
– Jā, šorīt viņš man atsūtīja īsziņu. – Viņas sejā lēni atausa smaids.
Viņa jau bija neprātīgi iemīlējusies. Lai dievs stāv mums visiem klāt.
– Paldies par jaukajām atmiņām? – es pajokoju, un mēs abas iesmējāmies. – Kā tev šķiet, vai no tā visa kaut kas iznāks?
– Īsti nesaprotu. Viņš dzīvo Ņujorkā, tātad – kas zina? Šodien mēs grasāmies uz ātru roku pavakariņot. – Viņa paskatījās uz mani. – Ja vien tu neiebilsti. Ja tu patiešām gribi tikt vaļā no Bleika, mēs abas varam kaut kur aiziet.
Es zināju, ka viņa melo, kā jau kārtīgai draudzenei klājas.
Piektā nodaļa
Nebija jābrīnās, ka mēs ar Alliju sākām ķildoties par to, ko man vajadzētu vilkt mugurā. Beidzot izvēlējāmies persiku krāsas kleitu bez lencītēm, būdamas vienisprātis, ka tā ir piemērota, lai ietu uz satikšanos, vienlaikus skaļi nemudinot atteikties no saldā ēdiena. Vēlreiz uzāvu tās pašas gaiši brūnās laiviņas un pie spoguļa nervozi uzbužināju matus.
Bleiks pieklauvēja pie durvīm precīzi astoņos.
– Sveiks. – Turējos pie savas somiņas kā pie glābšanas riņķa.
– Ērika. – Viņa lūpas savilkās vieglā vīpsnā.
Viņš bija uzvilcis vienkāršu, baltu kreklu ar uzlocītām piedurknēm un tumši zilus džinsus. Parasti tik nepaklausīgie mati bija rūpīgi saķemmēti uz vienu pusi, lai gan šur tur tie vēl aizvien bija pietiekami nepadevīgi, lai izskatītos seksīgi un moderni. Dažas pēdējās stundas biju pavadījusi, cenzdamās pareģot, kas mani varētu sagaidīt šajā vakarā, un nu vairs nekādi nespēju atvairīt neķītras domas. Neilgu brīdi nekaunīgi papriecājusies par viņu ar acīm, pamanīju, ka arī viņš skatās uz mani ar tikpat neviltotu atzinību. Pēkšņi mani pārņēma satraukums, dzīvnieciska iekāre un neomulīga priekšnojauta, ka ar Bleiku Lendonu es varētu nonākt situācijā, no kuras vairs nespētu izkulties.
Šis vīrietis bija seksīgs, bagāts un pašpārliecināts, un mani hormoni viņa klātbūtnē pilnīgi zaudēja gribasspēku.
– Bleik! – Allija nostājās man līdzās pie durvīm un nopētīja Bleiku no galvas līdz kājām. – Jūs abi izskatāties tik jauki!
– Mēs jau neejam uz vidusskolas balli, – es nomurmināju, lai gan arī mani bija pārņēmusi līdzīga sajūta, taču šoreiz uz mana sliekšņa bija nostājies skolas visseksīgākais puisis, un tas nešķita īsti pareizi. Protams, man nebija ne vainas, un savulaik par mani bija interesējušies visnotaļ daudzi seksīgi puiši, taču es jau pirms vairākiem mēnešiem biju labprātīgi atteikusies no šīs jomas, lai veltītu visu uzmanību darbam. Biju jau aizmirsusi, kā jutos, būdama fiziski novērtēta. Patiesībā nemaz nebiju pārliecināta, vai kāds vispār kādreiz bija man licis sajusties tāpat, lai gan mēs ar Bleiku bijām tikai skūpstījušies.
Bleiks piedāvāja man elkoni un ar mājienu mudināja doties ceļā. Ieķēros viņam rokā, un viņš aizveda mani pa gaiteni.
– Izklaidējieties kārtīgi, bērni! – Allija nosauca mums pakaļ.
– No rīta atkal atvedīšu viņu mājās, – Bleiks atteica, pamirkšķinādams viņai.
Izteiksmīgi saviebos. Iedomājoties, ka vajadzētu pavadīt kopā ar Bleiku visu nakti, man sejā iesitās karstums. Vai es patiešām grasījos to darīt?
Liftā Bleiks nospieda pašu augstāko – četrdesmit piektā stāva – pogu, un mēs sākām slīdēt augšup.
Apjukusi noprasīju:
– Uz kurieni mēs braucam?
– Uz augšstāvu.
– Kas tur atrodas?
– Patiesībā tur ir mans numurs. Mans pirmītējais prieks pagaisa.
– Cik neuzkrītoši, Bleik. – Parāvos atpakaļ un sakrustoju rokas uz krūtīm. Īsts džentlmenis, kā tad. Ak dievs, cik es esmu naiva.
Bleiks iesmējās.
– Tas nav tā, kā tu domā. Uzticies man.
Savilku uzaci.
– Līdz šim man nav bijis iemesla tev uzticēties.
– Esmu dzirdējis, ka tas nenotiek uzreiz, tāpēc man varbūt vēl ir cerība.
Lifta durvis atvērās, un viņš aizveda mani līdz garā gaiteņa galam un ieslidināja atslēgu numura durvju slēdzenē. Sekoju viņam, godbijīgi nopētīdama plašo luksusnumuru, ko varēja nosaukt vienīgi par pieticīgu pili.
Aiz
