ir satriecošs.
Uzmanīgi pētīju apvārsni, saviļņota par šādu izvēli. Pateicoties Bleikam, šodien jau otro reizi manī uzmutuļoja reibinošs uzbudinājums. Un tomēr es apvaldīju savu jūtu ārējo izpausmi, nevēlēdamās sniegt Bleikam gandarījumu par to, ka viņam bija izdevies mani tik viegli pārsteigt.
– Man prieks, ka tu tā domā. – Viņš aizvadīja mani pie stikla sienas, kur bija uzklāts galdiņš diviem.
Divstāvu luksusa numurs slīga greznībā un elegancē. Tas bija iekārtots siltos, izbalējušos toņos ar dažādas tekstūras virsmām, sākot ar mohēru iztapsētām sienām un beidzot ar vēsas krēmkrāsas marmora virsmām, kas kontrastēja ar spīdīgām, gaumīgi iebūvētām, mūsdienīgām elektronikas ierīcēm.
Mierīgi pētīju luksusa numura jaukumus, kamēr no kādas blakus istabas apkalpotājs iznesa ledus spainīti ar šampanieša pudeli.
– Kundze? – Apkalpotājs piedāvāja man atdzesētu Cristal Rosé pudeli.
– Lūdzu, – es atteicu.
Viņš prasmīgi piepildīja mūsu glāzes līdz malām.
– Atļāvos pasūtīt mums abiem. – Bleiks viegli saskandināja ar mani. – Ceru, ka neiebilsti.
– Šoreiz tu tiksi cauri sveikā, – es pajokoju, taču patiesībā jutos atvieglota. Bleika tuvumā nespēju pat skaidri padomāt, kur nu vēl izvēlēties maltīti, ko izsmalcināti ieturēt viņa klātbūtnē.
– Tagad pastāsti man kaut ko vairāk par Ēriku Heteveju.
– Ko tu vēlies zināt?
– Kā tu mēdz izklaidēties? – Šis jautājums izskanēja visnotaļ nevainīgi, taču viņa skatiens nodevīgi atklāja tā apslēpto nozīmi.
Es saspringu, ar pirkstiem cieši ieķerdamās krēsla malā. Man bija aizvien grūtāk noturēties Bleikam pretī. Kāpēc es vispār biju piekritusi nākt šurp? Vispār jau nebiju, tomēr nevarēja sacīt, ka es būtu arī nepārprotami atteikusies. Lai nu kā, te nu mēs bijām, un pagaidām visi, izņemot manu dzimumdziņu, izturējās nevainojami.
– Godīgi sakot, gandrīz nekā, vismaz pēdējā laikā.
– Tātad tu esi darbaholiķe?
– Tā varētu teikt.
– Tātad mums ir kaut kas kopīgs. – Viņš atgāzās krēslā un sāka cieši raudzīties uz apvārsni.
– Šķiet, ka tev pēdējā laikā klājas pietiekami labi, lai tu varētu atļauties dzīvot rāmāk.
– Manu dzīvi diez vai var nodēvēt par atvaļinājumu, ja tu runā par to.
– Nesaprotu, kāpēc ne.
– Tad jau tu droši vien mani pārāk labi nepazīsti.
– Nu, tad pastāsti, – es sacīju. – Kāds mazs putniņš man pateica, ka savulaik tu esot bijis hakeris.
Pāri savas gandrīz iztukšotās šampanieša glāzes malai pamanīju, ka viņš uz mirkli saviebjas.
– Tev nevajadzētu ticēt visam, ko var izlasīt internetā.
– Ak tā?
Apkalpotājs atnesa mums maltīti, divus nevainojami izceptus bifštekus ar sparģeļiem un sautētām sēnēm. Mana sirds uz mirkli uzgavilēja, un es pateicos apkalpotājam, kurš nozuda tikpat ātri, kā bija uzradies, atkal atstādams mūs vienus.
Izbadējusies pēc spraigu notikumu pilnās dienas, ķēros pie maltītes, izbaudīdama katru dievišķīgo kumosu.
– Cik saprotu, tu nevēlies stāstīt man par savu dzīvi?
Pirms atbildes viņš brīdi klusēja, veltīdams visu uzmanību ēdienam un izvairīdamies no mana skatiena.
– Galvenajos vilcienos tu jau esi visu izlasījusi. Ko lai vēl tev pastāsta?
– Kā lai es uzzinu, kā gūt neprātīgus panākumus, ja tu man nevēlies atklāt visus savus noslēpumus? – Jautājoši ielūkojos viņam acīs, vēlēdamās, kaut viņš man pastāstītu kaut ko vairāk, kaut ko tādu, ko nebija iespējams atrast internetā.
Viņš nopūtās un pieglauda matus.
– Es izstrādāju programmu nodrošinājumu bankām, pārdevu to un tagad, lai nosistu laiku, ieguldu līdzekļus citos, lielākoties veiksmīgos riska pasākumos. Vai pietiks?
– Ne gluži, – godīgi atteicu.
– Kādā veidā Allija ir iesaistīta tavā biznesā?
Man gribējās uzzināt kaut ko vairāk par Bleika bēdīgi slaveno pagātni, tomēr nolēmu, ka pie tās atgriezīšos vēlāk, jo šķita, ka viņš par to īsti nevēlas runāt, turklāt vēl aizvien nebiju pa īstam beigusi uz viņu dusmoties.
– Patiesībā tieši viņa iedvesmoja mani izveidot vietni. Ir pagājuši trīs gadi, un man šķiet, ka beidzot esmu no viņas iemācījusies visu, kas būtu jāzina par modi, lai gan viņa vēl aizvien uzstājīgi turpina ieteikt man tērpus. Lai nu kā, tagad viņa nodarbojas ar mūsu uzņēmuma mārketingu. Tieši viņai var pateikties par to sakaru izveidošanu, kuru dēļ esam tikušas pie lielākās daļas savu maksājošo klientu.
– Tomēr tu teici, ka viņas iesaistīšanās ir atkarīga no finansējuma.
– Allijas vecāki cer, ka viņa atradīs sev kādu darbu, kur viņai maksās lielāku algu, nekā mēs šobrīd varam atļauties, un tāpēc viņai nekas cits neatliks, ja vien mēs nedabūsim finansējumu vai nesāksim straujāk attīstīties. Viņa ir bijusi uz darba intervijām Ņujorkā, un, ja mums nekas neiznāks, tad beigu beigās tieši tur viņa arī nokļūs.
– No kādiem līdzekļiem tu šobrīd finansē savu vietni?
– Godīgi?
Viņš viegli pašūpoja galvu.
– Šī nav prezentācija. Man gluži vienkārši gribas zināt.
– Vietnes ienākumi tiek papildināti ar manis saņemto mantojumu, un, pateicoties manai brīnišķīgajai izglītībai, tā apjoms beidzot ir sācis sarukt.
– Tu noteikti neesi pirmā, kas liek lietā savus privātos līdzekļus, lai īstenotu kādu sapni.
Šampanietis bija mani sasildījis. Šis dzēriens ļāva man patīkami atslābt tā cilvēka klātbūtnē, kurš bija paradis mani kaitināt. Tomēr tagad viņš izturējās pārsteidzoši jauki, vismaz tad, kad mēs nerunājām par viņu pašu.
Kad maltīte bija galā, Bleiks nometa savu salveti uz galda un no jauna piepildīja mūsu glāzes. Dārgā sārtā šampanieša pudele beidzot bija tukša. Strauji paņēmis savu glāzi, viņš piecēlās un sniedza man roku.
– Nāc
