ļāvis man papiktoties, viņš beidzot atbildēja:
– Es esmu šī pasākuma vadītājs.
Iepletu muti, taču jautājumi “kā” un “kāpēc” ieķērās man rīklē. Visam bija tikai viens loģisks izskaidrojums.
– To izdarījāt jūs. – Ko es izdarīju?
Nikni raudzījos, vēlēdamās, kaut spētu iznīcināt viņu ar skatienu.
– Jūs parūpējāties, lai es tiktu uzaicināta piedalīties šajā diskusijā.
Viņš pavīpsnāja.
– Šaubos, vai par to var pateikties vienīgi man. Tu esi nozīmīga konkurente sociālo tīklu jomā. Vismaz tā tu mums teici prezentācijas laikā, vai ne? – Viņš atgāzās savā krēslā tieši tāpat, kā bija darījis arī prezentācijas laikā, un piesardzīgi nopētīja mani.
– Jā, tieši tā es arī teicu. – Joprojām aizkaitināta, ar pūlēm noriju siekalas.
– Nu, tad jau nevajadzētu uztraukties par to, ka tev te jāsēž kopā ar lieliem vīriem. Gan jau tu lieliski tiksi galā. – Viņš pievērsās savam viedtālrunim.
Sasodīts. Biju izpelnījusies Bleika uzmanību, un nu viņš bija mani iesaistījis profesionālā kaķa un peles spēlē. Cik ilgi tas turpināsies? Kamēr es ar viņu pārgulēšu? Bet kā, pie velna, es tikmēr pārdzīvošu uzstāšanos šajā vietā, kur nepavisam neiederos?
Telpa pakāpeniski piepildījās, un mums līdzās sasēdās citi runātāji. Cieši aizmiedzu acis un paberzēju deniņus, lai atvairītu pamazām sākušās spriedzes izraisītās galvassāpes.
– Vai tad tev nepatīk izaicinājumi?
Atvēru acis un ieraudzīju, ka viņš cieši raugās uz mani. Viņa skaistās, zaļās acis mani piesardzīgi novērtēja. Viņš bija pārāk uzmācīgs, un es neizturēju.
– Man patīk izaicinājumi, Bleik. Man nepatīk, ja man mēģina kaitēt.
Pūlējos runāt tā, lai to dzirdētu tikai mēs abi. Bleikam varbūt šķita, ka viņš mani bija izaicinājis, taču man tā vis nelikās. Es bieži mēdzu šaubīties par sevi, bet, ja kāds mani uzkrītoši vērtēja par zemu, es biju gatava cīņai. Biju strādājusi nepagurdama un nebiju devusi viņam nekādu iemeslu apšaubīt ne mani pašu, ne manas spējas.
– Tici man, ja es būtu gribējis tevi pazemot, tad tevis te šobrīd nebūtu.
– Tā nu gan ir sasodīta nekaunība.
Pasākuma organizētājs bija ieslēdzis mikrofonu sistēmu, un man pievērsās visu skatieni. Tā tikai vēl trūka. Ierāvos dziļi krēslā, vēlēdamās, kaut spētu iegrimt zemē. Acīmredzot man nemaz nebija vajadzīgs, lai Bleiks mani pazemotu. Es to lieliski spēju paveikt arī pati.
Pasākuma organizētājs aši atguvās un sāka iepazīstināt klausītājus ar runātājiem un vakara vadītāju, godājamo Bleiku Lendonu. Izdzirdējusi viņa vārdu un tam sekojošos aplausus, sarāvos, taču man vajadzēja saņemties. Ķildojoties ar Bleiku, es šajā speciālistu grupā neizpelnītos nekādu labvēlību. Sarunu vajadzēja vadīt viņam, un es nupat biju viņu ļoti publiski nolamājusi.
Izslējos savā krēslā un dažas reizes dziļi ieelpoju, lai saņemtos, atslābinātos un koncentrētu uzmanību. Diskusija sākās ar iepazīšanos, un tā noritēja lieliski, jo šurpceļā lidmašīnā biju atkārtojusi savu tekstu vismaz piecdesmit reizes. Tad Bleiks uzdeva vairākus iepriekš sagatavotus jautājumus, vērsdamies pie attiecīgajiem dalībniekiem. Nekas no tā visa man nešķita pārāk sarežģīts, un drīz vien mans nemiers pagaisa. Es pat saņēmu drosmi, lai papildinātu citu dalībnieku atbildes uz jautājumiem, tomēr cītīgi pūlēdamās neskatīties uz Bleiku. Viņš varēja mani apmulsināt ar īstajā brīdī raidītu smīnu. Jau tāpat biju pārliecinājusies, ka darba vidē viņa seja spēja mani pamatīgi izsist no līdzsvara.
Kad klausītāji bija uzdevuši dažus jautājumus, diskusija beidzās. Atviegloti nopūtos, juzdamās pateicīga, ka biju to visu pārdzīvojusi. Klusībā pārmetu sev, ka biju izbijusies no tā, kas izvērtās par pilnīgi parastu publisku uzstāšanos. Krīze bija novērsta.
– Nepavisam nebija slikti, – Bleiks piezīmēja.
Slimīgi baidīdamās no mikrofoniem, uzmetu viņam niknu skatienu. Savācu savas mantas un piecēlos. Mani bija pārņēmusi pēkšņa vēlme doties prom, lai tiktu tālāk no Bleika. Tai pašā brīdī arī viņš ātri pielēca kājās.
– Paklau, neskrien jau uzreiz prom!
Kāpjot nost no skatuves, viņš aizkavēja vienu no diskusijas dalībniekiem.
– Sveiks, Aleks! – Bleiks uzsauca, lai piesaistītu sev vīrieša uzmanību. Tad viņš pagriezās un satvēra mani aiz elkoņa. Sāku pretoties, līdz atskārtu, ka viņš grasās iepazīstināt mani ar Aleksu Hačinsonu, kurš vadīja vienu no Amerikas Savienoto Valstu lielākajiem interneta veikaliem.
– Ērika, tas ir Alekss. Aleks, mēs ar Ēriku sadarbojamies caur Angelcom, un man ienāca prātā, ka jums nenāktu par sliktu iepazīties. Tā kā viņa koncentrējas uz sieviešu apģērbiem, jums varētu būt šādas tādas kopīgas intereses.
– Priecājos iepazīties, Ērika! Es labprāt apskatīšu jūsu vietni.
Alekss bija vismaz piecpadsmit gadus vecāks par mani un drīzāk līdzinājās kādam no tiem uzvalkos tērptajiem vīriem, kuru priekšā es Bostonā biju uzstājusies ar prezentāciju, tomēr viņš veltīja man nedalītu uzmanību.
– Paldies, es ļoti priecātos, ja varētu uzzināt jūsu domas.
– Protams. Kad jūs uzsākāt darbību?
– Aptuveni pirms gada.
– Lieliski, es noteikti izpētīšu jūsu vietni. Te būs mana vizītkarte, otrā pusē ir mana mobilā telefona numurs. Vēlāk sazināsimies, un dodiet ziņu, ja varu jums kaut kā palīdzēt, labi?
– Es noteikti tā darīšu. Liels paldies.
Kad Alekss bija aizsoļojis prom, pie mums pienāca vēl divi vīrieši apmēram mūsu vecumā. Viens no viņiem vadīja populāru virtuālo spēļu izstrādāšanas veikalu, bet otrs bija nodibinājis plaukstošu mūzikas tīklu jaunu mākslinieku atklāšanai. Tas bija noticis neilgi pirms “Knaģa” izveidošanas, un es sajutos daudz drošāk.
Mēs sākām saviesīgi tērzēt, un Bleiks visos piemērotajos brīžos izveicīgi aizvadīja sarunu atpakaļ pie manis. Mani pāršalca reibinošs satraukums. Man nepavisam nebūtu pieticis drosmes pašai iepazīties ar kādu no šiem cilvēkiem. Kopumā viņi pret mani izturējās ļoti labvēlīgi, un es pārliecinājos, ka spēju pienācīgi uzturēt sarunu, un mēs bijām izveidojuši kaut ko lietošanas vērtu. Beigu beigās gan klausītāji, gan pārējie diskusijas dalībnieki izklīda, un es atkal paliku divatā ar Bleiku.
– Oho, – noteicu, vēl aizvien nespēdama atgūties.
– Vai
