taču pieķēru sevi aizturam elpu, kad viņa skatiens nomērīja mani no galvas līdz kājām. Sakrustoju rokas, nekavējoties nožēlodama, ka biju izvēlējusies tieši šādu kleitu, taču manas pūles noslēpt krūtis tikai lika tām izcelties vēl vairāk.
Bleika skatiens pakavējās pie tām vienu sekundi par ilgu, un viņa lūpas viegli pavērās. Izslējos, novērsos un pamanīju gandrīz tikpat satriecoši skaistu vīrieti, kas stāvēja viņam blakus. Viņš izskatījās kā Bleika dvīņu brālis, tikai mazliet mazāks augumā. Viņa mati bija par dažiem toņiem gaišāki, bet acis – tumšākas, gandrīz pavisam brūnas. Viņš mums viegli pamāja.
– Ērika, es esmu Hīts, Bleika brālis.
Viņš uzzibināja Allijai smaidu, no kura varēja apstāties sirds. Viņa viegli saspieda manu roku.
– Priecājos iepazīties, Hīt! Tā ir Allija Meloja, viena no mana uzņēmuma līdzdibinātājām, – es sacīju, klusībā cerēdama, ka ar šo iepazīšanos viss arī beigsies.
Atrāvusi skatienu no Hīta, Allija pievērsās Bleikam. – Esmu daudz dzirdējusi par jums, Lendona kungs. – Viņa uzsmaidīja vispirms viņam un tad arī man, gandrīz nemanāmi uzraudama vienu uzaci.
Tagad, redzot viņu, Allijai bija skaidrs, ar ko man bija nācies saskarties, taču draudzenes sejā nebija ne miņas no līdzjūtības. Varēja redzēt, ka viņa jau ir aizrāvusies ar Bleika brāli, un nu vairs nekas neliecināja, ka viņa varētu nostāties manā pusē.
– Izdariet likmes! – Krupjē iegrieza ruletes ratu un palaida bumbiņu.
– Vai jūs protat spēlēt ruleti? – Bleiks apvaicājās.
– Jā, bet šovakar es nespēlēšu.
Par azartspēlēm šī brauciena laikā nevarēja būt ne runas, turklāt minimālā likme pie šī galda bija viens tūkstotis dolāru.
– Toties es gan. Kādus skaitļus jūs izvēlaties?
Bumbiņas skrējiens pa ratu kļuva lēnāks, un mani pārņēma nedabiski dedzīga vēlme ļaut viņam izdarīt likmi, kamēr tas vēl bija iespējams.
– Nu, deviņi un viens, – es izgrūdu. Tas bija mans dzimšanas dienas datums, un šie skaitļi man bija labi noderējuši arī senāk.
Bleiks uzmeta desmittūkstoš dolāru žetonus uz abiem šiem skaitļiem un vēl dažiem citiem, un pēc dažām sekundēm bumbiņa iekrita devītnieka sadaļā. Mēs ar Alliju vienā balsī iekliedzāmies. Sirdij neprātīgi pukstot, mēģināju aprēķināt laimestu.
– Deviņi! – Krupjē pasniedza Bleikam piecus krāsainus žetonus.
Bleiks vienu no tiem atdeva atpakaļ krupjē kā dzeramnaudu un pārējos nevērīgi iemeta kabatā. Tad viņš satvēra manu roku, un es sajutu, ka man cauri izšaujas kaut kas līdzīgs zibenim. No viņa pieskāriena un pirmītējā laimesta manā augumā sanēja apvaldīta enerģija. Kā aizstāvēdamās atrāvos, izbijusies no tā, cik ļoti alku pēc viņa pieskāriena. Mans skatiens pievērsās desmittūkstoš dolāru vērtajam žetonam, kas gulēja man plaukstā. Pat saliekot kopā visu, ko savā mūžā biju laimējusi, man nebūtu izdevies sasniegt šādu summu.
– Par ko tad tas?
– Par to, ka bijāt mans laimīgais talismans. Bez jums es nebūtu ticis pie laimesta.
Viņš man rotaļīgi uzsmaidīja, un šis smaids kopā ar viņa laimesta izraisīto sajūsmu gandrīz lika man aizmirst lielās dusmas. Var jau būt, ka uz citām meitenēm kaut kas tāds varēja iedarboties, taču es negrasījos ļaut, lai no manis atpērkas.
– Es nevaru to paturēt, – sniedzu viņam žetonu.
– Es uzstāju. Nāciet, iesim prom no šejienes, kamēr vēl nav izkritis cits skaitlis.
Negribīgi ieliku žetonu somiņā, un mēs pat neatskatījušies devāmies prom.
– Jūs izskatāties citāda. Es jūs gandrīz nepazinu. – Bleiks paliecās tik tuvu, ka viņa vārdus varēju dzirdēt vienīgi es.
Gaidot, kamēr mums atnesīs dzērienus, Allija un Hīts mēģināja izlemt, kādas uzkodas vajadzētu pasūtīt. Lai nosvinētu laimestu, bijām ieklīduši līdzās kazino esošajā spāņu bārā, kur valdīja viegla Vegasas noskaņa, un Hīts jau bija sācis visiem spēkiem valdzināt Alliju. Man atlika samierināties ar Bleiku. Viņa siltā elpa pārslīdēja pār manu kaklu, un es pēkšņi nodrebēju, pūlēdamās neiztēloties, kādu sajūtu varētu radīt viņa lūpu pieskāriens šajā pašā vietā. Viņš atradās gandrīz nepieklājīgi tuvu un pasakaini smaržoja – kā tīrs, pikants, seksīgs vīrietis. Ja šo smaržu varētu iepildīt pudelītēs, ar to varētu nopelnīt miljonus.
– Jā, šis tērps nav gluži piemērots lietišķām apspriedēm…
Pavilku lejup kleitas apakšmalu. Tagad, kad biju apsēdusies, tā gandrīz vairs nenosedza būtiski svarīgākās vietas. Ja viņš vēlreiz nopētīs mani no galvas līdz kājām, es uzliesmošu tepat uz vietas.
– Tā man patīk labāk.
Bārā bija simtiem skaistu sieviešu, un daudzas no viņām neslēpti pētīja Bleiku. Man nu gan bija paveicies: biju ne vien nejauši saskrējusies ar viņu, bet arī kļuvusi par viņa intereses objektu, kamēr Allija nekautrīgi flirtēja ar viņa brāli.
– Vai jūs esat ieradies uz konferenci? – apjautājos, dedzīgi vēlēdamās mainīt sarunas tematu.
– Lielākoties, – viņš atteica.
– Bleiks šeit ir ieradies darba darīšanās, toties es esmu braucis šurp, lai papriecātos, – Hīts pamirkšķināja Allijai.
Viņš triepa glaimus kā ar ķelli, bet Allija tvēra katru vārdu. Nekādi nespēju saprast, vai viņa patiešām interesējas par šo vīrieti vai arī tikai prasmīgi liek lietā savas sabiedrisko attiecību speciālistes spējas. Cerēju, ka tas bija otrais variants.
– Patiesībā Hīts ir mans viceprezidents biznesa attīstības jautājumos. Būtībā arī viņš ir ieradies šeit, lai piedalītos konferencē.
Hīts iesmējās.
– Ikreiz, kad Bleikam jābrauc darba darīšanās uz Vegasu, mana dalība uzņēmumā pēkšņi kļūst ārkārtīgi nozīmīga. Mums ir ļoti iespaidīgi amata nosaukumi, taču lielākā daļa no mums vienkārši riņķo orbītā ap Bleiku. Visu darbu viņš patiesībā paveic viens pats.
Gaidīju, kad Bleiks kaut ko sacīs, taču viņa vaigā tikai kaut kas noraustījās. Viņš nez kāpēc šķita citāds, nopietnāks nekā līdz šim. Viņš izskatījās mierīgs un savaldīgs, taču varēja just, ka aiz rāmās ārienes slēpjas spriedze.
Allija negaidot ierunājās:
– Gluži kā Ērika. Viņa ir mūsu bezbailīgā vadone.
Bleiks jau grasījās kaut ko sacīt, kad ieradās viesmīle, atnesdama pietiekami daudz tekilas glāzīšu, lai vakara gaitā mums būtu garantēti vismaz daži patiešām aplami lēmumi. Piesardzīgi
