mēnešu laikā ir ārkārtīgi atkarīga no šī projekta finansiālās stabilitātes.
– Citiem vārdiem sakot, viņu ziedošanās ir atkarīga no finansējuma.
– Savā ziņā jā.
– Un jūsējā?
– Nē, – es asi atteicu, nekavējoties sabozdamās par šādu mājienu. Mēnešiem ilgi biju ziedojusi visu savu dzīvi šim projektam, nespēdama domāt ne par ko citu.
– Turpiniet, – viņš uzmundrinoši pamāja.
Dziļi ievilku elpu un uzmetu skatienu savām piezīmēm, lai varētu atkal turpināt.
– Šobrīd mums ir nepieciešams kapitāla ieguldījums mārketinga jomā, lai palielinātu gan izaugsmi, gan ienākumus.
– Kāda ir jūsu konversijas likme?
– No visiem apmeklētājiem par reģistrētiem lietotājiem kļūst aptuveni divdesmit procenti…
– Jā, bet kā ir ar maksājošiem lietotājiem? – viņš pārtrauca.
– Aptuveni pieci procenti mūsu lietotāju izveido sev profesionālos profilus.
– Kā jūs esat iecerējusi palielināt šo skaitu?
Nepacietīgi pabungoju ar pirkstiem pa galdu, pūlēdamās apkopot savas izklaidīgās domas. Katrs viņa uzdotais jautājums izklausījās pēc izaicinājuma vai apvainojuma. Tas iedarbīgi izgaiņāja visus pašpārliecību veicinošos vārdus, ko biju sev iestāstījusi pirms šīs tikšanās. Jūtot, ka atrodos uz panikas robežas, paskatījos uz Maksu, meklēdama kādu cerības pazīmi. Šķiet, viņš nedaudz uzjautrinājās par Lendona kunga uzvedību, kas droši vien bija viņam visnotaļ raksturīga. Visi pārējie neizteiksmīgi lūkojās te uz saviem pierakstiem, te uz mani, un nekas neliecināja, ka kaut kas no tā visa viņiem varētu šķist interesants. Uz sekundes simtdaļu man bija iešāvies prātā, ka pēc vakardienas saskriešanās viņš pret mani varētu izturēties saudzīgāk, taču acīmredzot tā vis nebija. Noslēpumainais vīrietis pamazām sāka izrādīties par tādu kā stulbeni.
– Mēs veltām visu uzmanību tam, lai izveidotu un uzturētu pamata klientu grupu, un, kā jau minēju, tā turpina strauji pieaugt. Kad būs savākta stabila potenciālo klientu bāze, mēs ceram piesaistīt vairāk šajā jomā strādājošo mazumtirgotāju un zīmolu, kā arī palielināt maksājošo lietotāju skaitu.
Uz brīdi apklusu, sagatavojusies kārtējam negaidītajam jautājumam, taču tad Bleika telefons iegaismojās, par laimi, piesaistot viņa uzmanību. Juzdamās atvieglota, ka beidzot vairs netieku pētīta kā ar mikroskopu, nobeidzu savu uzstāšanos ar konkurentu analīzi un finanšu prognozi.
Telpā iestājās neveiklības pilns klusums. Bleiks iemalkoja kafiju, nodzēsa telefona ekrānu un nolika to atpakaļ uz galda.
– Vai jūs ar kādu satiekaties?
Mana sirds krūtīs sāka dimdēt, sejā iesitās karstums, it kā es negaidot būtu izsaukta pie tāfeles. Vai es ar kādu satiekos? Satriekta cieši skatījos uz viņu, nebūdama pārliecināta, ka esmu pilnīgi sapratusi šī jautājuma nozīmi.
– Ko, lūdzu?
– Attiecības mēdz novērst uzmanību no galvenā. Ja šī grupa jums piešķirtu vajadzīgos līdzekļus, šāds faktors varētu ietekmēt jūsu izaugsmes spēju.
Tātad es nebiju viņu pārpratusi. It kā nepietiktu ar to vien, ka biju vienīgā sieviete šajā telpā, viņš bija pievērsis īpašu uzmanību manu attiecību statusam. Stulbais sieviešu nīdējs. Sakodu zobus, šoreiz novaldīdamās, lai neļautu vaļu lamuvārdu straumei. Es nedrīkstēju zaudēt savaldību, tomēr negrasījos arī ar smaidu atvairīties no viņa nepiedienīgās izturēšanās.
– Varu jums apgalvot, Lendona kungs, ka esmu simtprocentīgi apņēmusies nodoties šim projektam, – sacīju lēni un mierīgi. Uztvēru vīrieša skatienu, visiem spēkiem pūlēdamās likt viņam noprast, cik nožēlojama man šķita šāda attieksme. – Vai jums ir vēl kāds jautājums par manu personisko dzīvi, kas šodien varētu ietekmēt jūsu lēmumu?
– Nedomāju vis. Maks?
– Ē, nē, manuprāt, mēs esam uzzinājuši pietiekami daudz. Kungi, vai esat gatavi pieņemt lēmumu? – Makss pasmaidīja, pamādams pārējiem.
Trīs vīri uzvalkos pamāja un cits pēc cita uzslavēja manas pūles un izteica savu lēmumu pozitīvi novērtēt šo projektu.
Bleiks ieskatījās man acīs, mirkli paklusēja un tad paziņoja savu spriedumu tikpat nevērīgi, kā bija izpostījis man šo rītu.
– Es atturos.
Manī ieskanējās panikas trauksme. Gandrīz uzmācās asaras, kam tūlīt pievienojās mana iekšējā balss. Tā sāka gudrot atvadu runu Lendona kungam – ar tekstu par to, kur viņam būtu jāiet un kā tur varētu nokļūt. Paskatījos uz Maksu, gaidīdama pēdējo triecienu. – Nu, Ērika, es uzskatu, ka jūs ar savu projektu esat paveikusi patiešām lielisku darbu, un man pavisam noteikti gribētos uzzināt kaut ko vairāk. Vienosimies par nākamo tikšanos turpmāko pāris nedēļu laikā, lai varētu turpināt šo apspriedi un rūpīgāk iedziļināties loģistikas jautājumos. Pēc tam mēs izlemsim, vai vēlamies noslēgt ar jums vienošanos. Ko teiksiet?
Kāds atvieglojums. Biju gatava pārlēkt pāri galdam un apskaut Maksu.
– Tas būtu brīnišķīgi! Es ļoti gaidīšu šo tikšanos.
– Lieliski! Tas tad arī būtu viss.
Makss piecēlās, lai pirms aiziešanas vēl patērzētu ar pārējiem vīriešiem, un es paliku aci pret aci ar Bleiku, kura satriecoši izskatīgajā, iedomības pilnajā sejā nu bija parādījies neslēpts smīns. Īsti nesapratu, vai tagad vajadzētu iecirst viņam pļauku vai pieglaust viņa matus. Tas nebija viss, kas man bija padomā. Šajā īsajā laika sprīdī manī bija modušās tik pretrunīgas jūtas, ka biju spiesta sākt šaubīties par savu veselo saprātu.
– Tā bija laba prezentācija, – Bleiks paziņoja, paliekdamies tuvāk.
Viņa balss bija dobja un piesmakusi. Man pārskrēja trīsas.
– Patiešām? – nedroši attraucu.
– Patiešām, – viņš apliecināja. – Vai varu jūs uzaicināt brokastīs? – Viņa skatiens atmaiga, it kā pēdējo divdesmit minūšu laikā mēs nemaz nebūtu spurojušies viens otram pretī.
Apjukusi sabāzu pierakstus atpakaļ somā. Bleiks izskatījās brīnišķīgi, tomēr viņš bija krietni vien pārvērtējis savu ārieni, ja reiz uzskatīja, ka pēc tādas izrādes es piekritīšu ar viņu kaut kur doties.
– Pāri ielai ir kāds lielisks, mazs krodziņš. Tur var dabūt īstas īru brokastis.
Izslējos un ieskatījos viņam acīs, sajūsmināta, ka man ir radusies iespēja likt arī viņam izbaudīt atraidījumu.
– Man bija liels prieks ar jums iepazīties,
