viņam enerģijas dzērienu, viņš par atbildi kaut ko noņurdēja un devās atpakaļ uz midzeni – nekārtīgu mājokli, kurā bija apmeties kopā ar dažiem citiem vientuļniekiem. Iegāju viņam līdzi un apsēdos uz dīvāna.
– Kas jauns? – Atvēris skārdeni, viņš ērti iekārtojās pie sava galda, pilna ar tukšām skārdenēm un cepumu ietinamajiem papīriem. Apvaldīju vēlmi ķerties pie uzkopšanas.
– Man jābrauc uz Vegasu uzstāties TechLabs konferencē, un tāpēc es gribēju ar tevi parunāties pirms aizbraukšanas. Iespējams, pēc manas uzstāšanās varētu rasties straujš vietnes apmeklējuma pieaugums. Es tikai gribu pārliecināties, ka mēs esam tam gatavi.
– Cik liels pieaugums?
– Nav ne jausmas, taču konferencē piedalīsies četrdesmit pieci tūkstoši cilvēku. Allija brauks man līdzi, un arī viņa pievērsīsies reklamēšanai.
– Labi, es uzmanīšu statistikas rādītājus un uzstādīšu dažus izturīgus serverus, lai nerastos pārslodze. – Kaut ko iekricelējis savā piezīmju grāmatiņā, viņš ieslēdza datoru.
– Vai mums tie jau ir vai arī vajag tos nopirkt? – es apjautājos, cerēdama, ka no dīkstāves varētu izvairīties ar minimāla līdzekļu daudzuma palīdzību.
– Nauda nekad nenāk par ļaunu. Vai mēs varam to atļauties?
– Patiesībā ne gluži. Diezgan daudz nāksies iztērēt braucienam.
– Cik ilgi vēl jāgaida līdz tam brīdim, kad mēs dabūsim naudu no Angelcom?
– Ja tas vispār notiks. Nav ne jausmas. Ceru, ka viss kļūs skaidrāks pēc pāris nedēļām, kad satikšos ar Maksu. Manuprāt, parasti ir vajadzīgi vairāki mēneši, taču man ir sajūta, ka viņš, būdams ieinteresēts, varētu visu šo norisi paātrināt.
– Labi, gan jau mēs kaut ko izdomāsim. Man te kaut kur mētājas daži veci datori, ko es varētu salikt kopā.
Cerēsim, ka nenobruks koledžas tīkls.
– Liec lietā savas burvju spējas.
Patiesībā es no Sida sakāmā biju sapratusi tikai aptuveni divdesmit procentus, tomēr man nebija nekādu šaubu, ka šis puisis savā jomā ir īsts ģēnijs, un tāpēc es paļāvos, ka viņš kaut ko izdomās. Šis cilvēks vispār nebija spējīgs pamosties pirms divpadsmitiem dienā, toties viņš dažu stundu laikā prata uzbūvēt datoru no atmiņas kartēm un mātes platēm. Turklāt viņš bija aizrautīgi piedalījies arī “Knaģa” veidošanā, un, gluži tāpat kā es, arī viņš pēdējā laikā nepievērsās gandrīz nekam citam. Jutos pateicīga par šādu ziedošanos, kaut arī tāpēc man vajadzēja samierināties ar viņa īpatnībām.
– Kā sokas ar darba meklējumiem? – noprasīju, cerēdama, ka arī viņam, tāpat kā man, nemaz negribas iziet reālajā pasaulē.
– Nekā jauna. Neesmu tam visam atvēlējis pietiekami daudz laika.
Klusībā atvieglota, es pārstāju viņu izvaicāt un piecēlos, lai sāktu uzkopt.
– Ērika, tev tas nav jādara. Es šodien visu savākšu, goda vārds!
– Nedomā par to. Gādā, lai mēs turpmāko četrdesmit astoņu stundu laikā nepazustu no tiešsaistes, un uzskatīsim, ka esam norēķinājušies.
– Norunāts.
Ieejot kazino Wynn, man kļuva skaidrs, ka Allijai bijusi taisnība. Vēl bija tikai nedaudz pāri desmitiem piektdienas vakarā, bet kazino jau bija pilns kā piebāzts ar seksīgām sievietēm tik miniatūrās kleitās, kādas es vēl nekad nebiju redzējusi. Salīdzinājumā ar viņām es izskatījos pēc mūķenes.
Viesnīcas numurā Allija bija palīdzējusi man uzposties, lai mēs varētu doties izpētīt viesnīcu. Izvēlējos šauru, melnu kleitu ar cita auduma iešuvi un gaiši brūnas laiviņas un izlaidu pār pleciem cirtainos matus.
– Šeit meitenes tādās kleitās droši vien iet uz baznīcu, Allij.
– Ko tu neteiksi! Parauj to nedaudz augstāk. – Viņa pavilka zemāk savas košās minikleitas kakla izgriezumu.
Manas krūtis pašas spraucās ārā no kleitas izgriezuma. Acīmredzot stress tām tomēr nebija licis sarauties.
– Nē, paldies. Man labāk patiktu, ja viss nebūtu tik skaidri redzams. Tev arī nevajadzētu pārāk izcelties.
– Vai nav vienalga? Mēs te tik un tā nevienu nepazīstam, – viņa paraustīja plecus.
Tam bija grūti nepiekrist. Šī varēja būt iespēja nedaudz ļaut sev vaļu, tomēr arī tas varēja būt bīstami. Pateicoties Bleikam, mani jau bija pārņēmušas gandrīz sāpīgas alkas izjust pieskārienus. Visur. Mans vibrators vairs nespēja apmierināt viņa atmodināto iekāri, un daudz netrūka, lai es būtu gatava ievilkt gultā pirmo Bleikam līdzīgo vīrieti, kurš gadītos pa rokai. Ikreiz, atceroties prezentācijas dienu, manas domas aizklīda pie visa, ar ko šis rīts būtu varējis beigties. Visas šīs fantāzijas beidzās uz apspriežu telpas galda, uz kura es gulēju, izkliegdama viņa vārdu. Kaut kas traks. Ar varu padzinu domas par viņu. Šis vīrietis bija iekļauts manu ienaidnieku, nevis paveicamo darbu sarakstā.
Allija pievērsa manu uzmanību kaut kam citam, sākdama mani post un izraudzīdamās man dažādus aksesuārus. Neviens nejūsmoja par modi vairāk nekā Allija. Sākumā es nekādi nespēju saprast, kā gan viņa var veltīt tik daudz enerģijas savai ārienei, taču beigu beigās man kļuva skaidrs, ka mode daudz vairāk bija saistīta ar labsajūtu, nevis ar iespaida atstāšanu uz citiem, lai gan arī tas nemaz nenāca par ļaunu.
Bija jau pāri pusnaktij, kad mēs beidzot iegājām kazino, lai dotos tam cauri uz savu galamērķi – bāru otrā viesnīcas galā. Kazino bija pārpildīts, un Allija cieši satvēra mani aiz rokas, lai mēs varētu iziet cauri skaļo, trokšņaino ļaužu pūlim.
– Ērika!
Sāku soļot lēnāk, būdama pārliecināta, ka troksnī esmu sadzirdējusi savu vārdu. Es nevarēju būt vienīgā Ērika, kura šeit atradās, bet, vēlreiz izdzirdējusi šo saucienu, pagriezos uz skaņas pusi un ieraudzīju kādu pazīstamu seju. Tepat līdzās pie ruletes galda stāvēja Bleiks un skatījās tieši uz mani.
– Velns parāvis! Taisāmies prom no šejienes. – Novērsos un pieliku soli, vilkdama Alliju sev līdzi.
– Pagaidi, kas viņš tāds ir? – Allija mani apturēja, un aiz mums izveidojās neliels satiksmes sastrēgums.
– Tas ir Bleiks Lendons.
– Oho, ko tad viņš te dara?
– Man vienalga. Es vienkārši gribu atrasties tik tālu prom no viņa, cik vien iespējams.
– Viņš skatās tieši tev virsū, Ērika. Aiziesim ar viņu sasveicināties.
Allija pamāja viņam un aizvilka mani pie galda, kur Bleiks tobrīd nodevās spēlei. Brīnumainā kārtā viņš bija kļuvis vēl pievilcīgāks nekā manās
