labi. Tik un tā es negrasījos to atzīt, lai sagādātu viņam gandarījumu.
– Tas bija lieliski, taču jūsu žēlsirdība man nav vajadzīga, Bleik.
Šāda jaukšanās manās darīšanās vienreiz bija jāizbeidz.
Viņš viegli sarauca pieri.
– Tu domā, ka es to darīju žēlsirdības dēļ?
– Vai nu tā, vai arī tā bija pārmērīgi sarežģīta viltība, lai iedabūtu mani gultā.
Viņš pasmadīja ar vienu lūpu kaktiņu un savija savus pirkstus ar manējiem.
– Es melotu, ja teiktu, ka tā nav.
Otra viņa roka paslīdēja zem manas jakas un pievilka mani viņam klāt. Bleika apskāviens bija maigs, tomēr ciešs, un es uz mirkli sajutu, cik viņš ir spēcīgs. Klusi nopūtos, izbaudīdama viņa auguma siltumu un atvieglojumu, kas, šķiet, mani vienmēr pārņēma pēc šādiem brīžiem.
– Nekā nebija.
Šis iebildums izklausījās tikpat vārgs kā mana apņēmība. Mana brīvā plauksta bija atradusi sev vietu uz viņa krūšu spēcīgajiem muskuļiem. Zem tās spēcīgi un vienmērīgi pukstēja viņa sirds, un, kad mēs piekļāvāmies viens otram, arī mana sirds pieskaņojās šim ritmam. Ko tikai mēs nevarētu izdarīt…
Viņš pievilka mani vēl ciešāk sev klāt, un šķietamo nesatricināmo savaldību viņa sejā nodeva acīs iegailējusies kvēle.
– Nepiekrītu.
Viņš viegli noliecās man pāri, mūsu lūpas gandrīz saskārās. Piesardzīgi ļāvu pirkstiem aizslīdēt pār viņa skaustu un ielaidu tos viņa zīdainajos matos. Mana sirds neprātīgi pukstēja, apklusinādama visus atlikušos iebildumus. Šo iekāri nebija iespējams uzveikt.
Jā.
Atbildes vietā paslējos pirkstgalos. Mūsu lūpas saskārās – siltas, maigas. Ideāli. Kāri tvēru viņa smaržu. Viņa pirksti zibenīgi ieslīdēja man matos, neļaujot izvairīties no skūpsta, lai gan es nemaz negrasījos to darīt. Piekļāvos viņam klāt un klusi novaidējos, padodamās straujajam jūtu uzplūdam, ko bija uzbūris viņa lūpu pieskāriens.
Bleika mēles galiņš viegli pieskārās manām lūpām, saudzīgi mudinot tās pavērties. Es paklausīju šim mudinājumam, dedzīgi vēlēdamās pārliecināties, vai viņa garša bija tikpat patīkama kā smarža. Viņa mēle veikli ieslīdēja man mutē un atrada manu mēli, un tad tā sāka kairināt mani ar gandrīz nemanāmiem pieskārieniem, ko drīz vien aizstāja uzstājīgāki glāsti. Viņš norija manus klusos elpas vilcienus, skūpstīdams mani aizvien ciešāk, pievilkdams mani aizvien tuvāk.
Otra roka, kura nevadīja mūsu skūpstu, sāka glāstīt kailo miesu starp manu blūzi un džinsiem, slīdēdama pār manu iegurņa kaulu. Es joprojām ar vienu roku biju cieši ieķērusies viņam matos, bet otras plaukstas ieplestie pirksti bija piekļāvušies viņa krūtīm. Nespēju pat pakustēties no bailēm, ka tad, ja kaut vai tikai mazdrusciņ pavirzīšos, pilnīgi zaudēšu savaldību un uzlēkšu viņam virsū tepat uz skatuves.
Pamazām atjēdzos vienīgi tad, kad telpā sāka atbalsoties čuksti un telefonu fotokameru klikšķi. Pie tālākajām izejas durvīm stāvēja neliels dalībnieku pulciņš. Viņu sejas bija paslēpušās aiz telefoniem, kuri bija pavērsti tieši pret mums. Tā tikai vēl trūka.
Atgrūdu Bleiku, kuram šī datornūģu paparaci komanda nemaz nešķita mulsinoša. Uztraukuma un panikas pārņemta, es paķēru savas mantas un metos prom no skatuves uz tuvākā lifta pusi. Pati to nemaz nevēlēdamās, Bleika tuvumā atkal nebiju spējusi savaldīties un nu biju pazemojusi mūs abus.
– Ērika! – Bleiks mani panāca. – Pagaidi! Kas tev notika?
Viņa mati bija velnišķīgi izspūruši, tomēr es apvaldīju pēkšņo vēlmi tos pieglaust. Biju pārāk saspringusi, un jebkurš, kaut vai tikai pavisam nevainīgs pieskāriens, varēja pilnībā iznīcināt manu jau tāpat bīstami vārgo apņemšanos nepārgulēt ar viņu.
– Jā, es nespēju vien sagaidīt, kad varēšu kļūt par visas konferences apsmieklu. – Neticīgi papurināju galvu, klusībā lādēdama sevi par šādu neapdomību.
– Paklau, jebkura reklāma nāk tikai par labu, vai tad ne? – Viņš pasmaidīja un pastiepa rokas pēc manis, taču es atkāpos, lai izvairītos no viņa tvēriena.
– Bleik, tu nesaproti! Šobrīd esmu likusi uz spēles visu, – es noskaldīju. Biju sākusi trīcēt. Mani caurstrāvoja pārāk daudzas emocijas: pacilātība, žilbinoša iekāre un milzīgs kauns.
– Kuš, nomierinies! – Viņš uzlika plaukstas man uz pleciem. – Varu saderēt, ka tie jaunieši nemaz nezina, kas mēs esam, un pat tad, ja zina, drīz viss atkal būs aizmirsts.
Bija pilnīgi iespējams, ka šie vienaudži mani nepazina, taču par Bleiku to vis nevarēja sacīt.
Paraustīju plecus. Nu jau mani bija viscaur pārņēmis nogurums. Atbalstījos pret sienu, ar katru mirkli juzdamās aizvien vārgāka.
– Vienalga… laikam gan tagad tur vairs nekas nav līdzams.
Bleiks nedaudz panācās uz priekšu un aizlika man aiz auss matu šķipsnu.
– Paklau, pēcpusdienā man ir vēl dažas tikšanās, bet vakarā es gribu tevi kaut kur aizvest.
Nopūtos. Šis vīrietis bija tik neatlaidīgs.
– Es izturēšos kā īsts džentlmenis, – viņš nosolījās, taču viņa acis apmigloja pēkšņa, bīstama iekāre.
– Tu esi paradis mani neizvēlīgi apvainot. Nesoli to, ko nespēj izpildīt.
Nošķindēja zvaniņš, atvērās lifta durvis. Iemuku tukšajā lifta kabīnē, un Bleiks brīnumainā kārtā man nesekoja.
Brīdī, kad durvis jau bija gandrīz aizvērušās, viņš uzsauca:
– Atnākšu pēc tevis astoņos!
Laiku pa laikam iemalkoju vīnu no savas glāzes. Allija tikmēr jau bija ķērusies pie otra martini kokteiļa.
Mēs atradāmies vienā no kazino godalgotajiem itāliešu restorāniem. Pastāstīju viņai visu, kas šorīt bija noticis, pieminēdama gan pacilātību, ko bija radījusi iepazīšanās ar vairākiem ietekmīgiem tehnoloģiju jomas vadošajiem darbiniekiem, gan tai sekojošo nomāktību, kad tikai pēc dažiem mirkļiem, pieķerta Bleika apskāvienos, iespējams, biju kritusi negodā.
– Viņš ir uzstājīgs, taču patiesībā es par to nemaz nebrīnos, – Allija noteica.
– Es nespēju atvairīt sajūtu, ka cīņā ar viņu esmu zaudējusi.
Knibinājos ap makaroniem fra diavolo, nekādi nespēdama izšķirties, ko īsti jūtu pret Bleiku. Vienubrīd es viņu lamāju vai no panckām ārā, bet jau nākamajā mirklī biju spiesta sakopot visu savaldību, lai viņam nepadotos.
– Ērika,
