kā neprātīgs visu ceļu līdz pat kotedžai.
Kad Annija ienesa kaķi iekšā, viņas nervu gali bija tikpat atkailināti sāpīgi kā skrāpējumi uz rokām.
– Vari ticēt, ka tas nav patīkami ne tev, ne arī man. – Annija pacēla groza vāku. Kaķis izlēca, uzmeta kūkumu un uzšņāca viņai.
Annija ielēja bļodiņā ūdeni. Avīžu kaudzi uz grīdas varēs izmantot par vietu, kur viņam nokārtoties. Šovakar kaķa maltītei noderēs viņai pašai paredzētais ēdiens – tuncis no kārbiņas. Annija gribēja atpūsties, bet muļķīgā kārtā bija solījusi Džesijai aprunāties ar Teo. Steidzoties atpakaļ augšā klintī, ar šalli aiztinusi degunu un muti, viņa minēja, cik ilgi vēl vajadzēs pūlēties, līdz varēs uzskatīt, ka ir samaksājusi parādu Džeisijai.
Kuru viņa mēģināja apmānīt? Parāda atlīdzināšana bija tik tikko sākusies.
Viņa saoda degumu, pirms ieraudzīja dūmu mākoni no atkritumu tvertnēm aiz garāžas. Džeisija nebūtu tikusi pāri pagalmam pa ledus klāto taku, tātad Teo bija atgriezies no pilsētas un šobrīd apmierināja savu neveselīgo dedzināšanas kāri.
Bērnībā viņš mēdza vākt no jūras izskalotus kokus un glabāja tos virs paisuma līnijas, lai viņi varētu sakurt sārtus, kad vēlējās.
– Ja lūkojas liesmās, – Teo mēdza teikt, – var redzēt nākotni.
Bet kādu dienu Annija sekoja Teo pa pēdām, kad viņš viens devās uz pludmali, un redzēja viņu metam ugunī it kā sprunguļus, taču viņa pamanīja nozibam kaut ko purpursarkanu un aptvēra, ka viņš sadedzina Rīganas dārgo sarkano piezīmju grāmatiņu, kurā viņa rakstīja dzejoļus.
Tovakar Annija dzirdēja abus strīdamies Teo istabā.
– Tu to izdarīji! – Rīgana kliedza. – Es zinu. Kāpēc tu esi tik ļauns?
Lai arī ko atbildēja Teo, viņa teikto nomāca skaļa vārdu apmaiņa starp Eljotu un Mariju kāpņu apakšā.
Pēc pāris nedēļām pazuda Rīganas iemīļotā oboja. Galu galā kāds atrada pārogļotās atliekas vienā no atkritumu tvertnēm. Vai bija tik neiespējami saistīt Teo ar Rīganas nāvi?
Annija būtu gribējusi ņemt atpakaļ Džeisijai doto solījumu, ka parunās ar Teo. Tomēr viņa sakopoja gribu un devās apkārt garāžai. Teo jaka bija pārmesta pār celmu, pats ģērbies tikai džinsos un pelēkā T kreklā ar garām piedurknēm. Ejot tuvāk, Annija aptvēra, ka tikšanās tieši tagad, kad viņa ierodas taisnā ceļā no kotedžas, nāk viņai par labu. Teo nebija zināms, ka šis ir viņas otrais Hārpu nama apmeklējums, un viņam neradīsies pamats saistīt Anniju ar pirkstu nospiedumiem uz spoguļa. Džeisija nespēja tikt augšā pa kāpnēm, un Livija savukārt bija par mazu, lai aizsniegtu spoguli. Tātad atlika tikai kāds ne visai draudzīgs radījums no viņpasaules.
Dzirksteles uzšāvās no tvertnes. Ziemas ainavā Teo veidolu aiz sarkani gailošā plīvura – ar dramatiski tumšiem matiem, mežonīgi zilām acīm un sātaniski asiem vaibstiem – varēja salīdzināt ar pašu velna mācekli.
Kabatās sabāztās rokas sažņaudzot dūrēs, Annija piegāja pie degošās tvertnes.
– Džeisija teica, ka tu viņu atlaidīšot.
– Ak tā? – Teo pacēla vistas kāju, kas bija nokritusi zemē.
– Pagājušajā nedēļā es sacīju, ka palīdzēšu viņai, un tā arī daru. Mājā ir kārtība, un ēst arī tu dabū.
– Ja to, ko jūs abas sūtāt augšā, var nosaukt par ēdienu. – Teo iemeta ugunī koka karkasu. – Pasaule ir skarba pret tādām līdzjūtīgām sirdīm kā tu.
– Labāk līdzjūtīga sirds nekā pilnīgs tās trūkums. Pat ja tu Džeisijai izsniegsi lielu atlaišanas pabalstu, cik ilgi viņa ar to iztiks? Cits darbs viņu negaida. Un viņa ir viena no taviem senākajiem draugiem.
– Šorīt es biju tas, kam vajadzēja vest otrreiz pārstrādājamos atkritumus uz pilsētu. – Teo savāca sauju savītušu apelsīnu mizu.
– Es arī to varēju izdarīt.
– Kā tad! – Viņš aizmeta apelsīnu mizas. – Mēs jau vakar redzējām, kā tu brauci uz pilsētu.
– Tas bija atsevišķs negadījums. – Viņa to pateica pavisam mierīgi, ar zināmu nopietnību.
Teo uzlūkoja Anniju, nopētot viņas uzkrītoši pietvīkušos vaigus un izspūrušos matus, kas līda laukā no sarkanās cepures. Viņai nepatika Teo skatiens. Tas nebija draudīgs, bet vairāk atgādināja pētīšanu caur lupu. Viņš redzēja, kāda viņa ir. Ar zilumiem un sasitumiem. Ar rētām. Pat… Annija gribēja izvairīties no tāda iespaida… pat ar cēlu sirdi.
Tomēr šoreiz viņa izjuta nevis bailes un riebumu par Teo vērīgo skatienu, bet skaudru vēlmi apsēsties uz celma un atklāt to, kas viņu nomāca, it kā viņai atkal būtu piecpadsmit gadu. Tieši tāpat kā toreiz, kad Teo bija izdevies iegūt viņas uzticību. Taču Annijas dusmas pārmāca jebkuru vēlmi.
– Kāpēc tu sadedzināji Rīganas dzejoļu grāmatiņu?
Gaisā pašķīda dzirksteles.
– Es neatceros.
– Viņa vienmēr centās tevi aizstāvēt. Lai kādus briesmu darbus tu sastrādāji, viņa tevi aizstāvēja.
– Dvīņiem ir dīvainības. – Teo gandrīz ļauni pasmīnēja, tik ļoti atgādinot Leo, ka Annija nodrebinājās. – Klau, – viņš teica, – varbūt varēsim kaut ko izdomāt.
Aprēķins Teo acīs lika nojaust, ka viņš izlicis kārtējās lamatas.
– Nekādā ziņā.
Teo paraustīja plecus.
– Kā vēlies. – Viņš pacēla ar atkritumiem pilnu melno maisu un iemeta ugunī. – Iešu runāt ar Džeisiju.
Lamatas aizcirtās.
– Tu neesi mainījies ne par matu! Ko tu gribi?
Viņš pievērsa Annijai savu velnišķīgo skatienu.
– Gribu izmantot kotedžu.
– Es nepametīšu salu, – Annija paziņoja, degošas plastmasas sīvajai smakai piepildot pagalmu.
– Lai tā būtu. Es to izmantošu tikai dienā. – Karstuma viļņi, kas cēlās no uguns starp viņiem, izkropļoja Teo vaibstus.
– Tu dzīvo pa Hārpu namu dienas laikā. Lieto WiFi. Dari, ko gribi. Vakarā mēs maināmies vietām.
Teo bija izlicis slazdu, kas bija aizcirties ciet. Vai viņš vispār bija minējis, ka atlaidīs Džeisiju, vai viņa un Džeisija tikai pieņēma to kā faktu? Apsverot notikušo, bija jāsecina, ka viltīgais gājiens ticis ieplānots, lai viņš panāktu savu mērķi. Un tad Annija atskārta vēl kaut ko.
– Tu
