salā. Mērija pēc dabas bija tikpat īgna kā viņas seja, turpretī Džūdija Kestere – patīkami jautra un priecīga.
Būdama salas brīvprātīgā bibliotekāre, Līza drīz vien pievērsās tematam par Teo Hārpu.
– Viņš ir talantīgs rakstnieks. Viņam nevajadzētu tērēt laiku, sacerot tādus bezjēdzīgus darbus kā “Sanatorija”.
– Ak, man patika tā grāmata, – Džūdija iebilda ar nepārspējamu laba humora pieskaņu, tikpat uzkrītošu kā viņas purpursarkanais džemperis, kam pār krūtīm bija uzraksts PASAULES LABĀKĀ VECMĀMIŅA. – Es, to lasot, tā pārbijos, ka nedēļu gulēju ar ieslēgtu gaismu.
– Kas viņš par cilvēku, ka raksta par tādām spīdzināšanām? – Mērija brīnījās un saknieba lūpas. – Savu mūžu nebiju lasījusi kaut ko tik šaušalīgu.
– Grāmatu izdevās labi pārdot seksa ainu dēļ. – Savu novērojumu izteica sārtsejaina dāma, vārdā Naomi. Garā auguma, melni nokrāsoto, bļodiņas formā īsi apgriezto matu un skaļās balss dēļ viņa izskatījās visai uzkrītoša, un Annija nebrīnījās, izdzirdot, ka viņa pati vada savu omāru zvejas laivu.
Grupā vismodernākā bija Naomi partnere Bunco spēlē Tildija – sešdesmit gadus veca kundze ar paplāniem, blondiem, īsiem matiem, ķiršu sarkanu džemperi ar V veida dekoltē un vairākām kārtām sudraba kaklarotu; vietējā dāvanu veikala īpašniece.
– Sekss bija romāna labākā daļa, – viņa sacīja. – Tam vīrietim ir spilgta iztēle.
Kaut arī Līza bija aptuveni Annijas vecumā, viņas uzskati bija gandrīz tikpat puritāniski kā Mērijai.
– Tas nepatika viņa ģimenei. Es neiebilstu pret veikli sacerētām seksa ainām, bet…
– Bet… – Tildija viņu pārtrauca, – tu esi pret seksa ainām, kas cilvēkus uzbudina.
Līza labvēlīgi iesmējās. Barbara meta kauliņu.
– Vienīgais iemesls, kāpēc tev tā nepatika, bija Sindijas neatzinīgā attieksme.
– Sintijas, – Līza izlaboja viņas teikto. – Neviens viņu nesauc par Sindiju.
– Bunco! – Sudraba krustiņi sašūpojās Džūdijas ausīs, kad viņa ar plaukstu uzsita pa zvaniņu. Citas spēlmanes tikai novaidējās vien.
Viņas apmainījās pāriniecēm. Sarunas novirzījās uz propāna gāzes cenu un biežo elektrības padeves zudumu, tad uz omāru zveju. Papildus atklājumam, ka Naomi pieder pašai sava laiva, Annija uzzināja, ka vairums sieviešu reizi pa reizei jūrā palīdz vīriem. Tas bija smags darbs – nācās izcelt lomu, sašķirot saturu glabāšanai, salikt lamatās svaigas, briesmīgi smirdīgas ēsmas. Ja Annija jau nebūtu zaudējusi ilūzijas par salas dzīvi, šīs sarunas noteikti atsauktu viņu īstenībā.
Galvenais temats tomēr bija laika apstākļu prognozes, kas ietekmēja piegāžu transportu. Lielais prāmis, ar kuru Annija bija atbraukusi uz salu, ziemā gāja tikai ik pēc sešām nedēļām, bet mazākajam kuģītim bija paredzēts ierasties katru nedēļu ar produktiem, pastu un citu nepieciešamo. Diemžēl divpadsmit pēdu augsti viļņi neļāva kuģītim iziet no ostas uz cietzemi.
– Ja kādai ir papildu sviesta paciņa, es to nopirkšu, – Tildija apvaicājās, virpinādama pirkstos sudraba kaklarotu.
– Man ir sviests, bet pietrūkst olu.
– Olu man vairs nav. Toties saldētavā glabājas cukīni maize. Tildija nogrozīja acis.
– Mums visām ir cukīni maize.
Dāmas iesmējās.
Annija iedomājās par to, ka viņai palicis ļoti maz pārtikas un turpmāk jāpasūta daudz vairāk. Ja viņa neplāno cauru ziemu iztikt ar konserviem, tad steigšus jau no rīta jāizdara pasūtījums. Par to nāksies maksāt ar kredītkarti uz parāda…
Džūdija meta kauliņu.
– Ja prāmis nākamnedēļ neparādīsies, nekas cits neatliks kā uzcept mazbērnu jūrascūciņu.
– Tev ir paveicies, ka tavi mazbērni joprojām ir tepat, – ieminējās Mērija.
Džūdijas sejā nozuda priecīgā izteiksme.
– Es nespēju iedomāties, ko darīšu, ja viņi dosies prom. Astoņdesmit gadus vecā Luīze klusēja, bet Tildija pasniedzās un paplikšķināja pa viņas trauslo, vājo roku.
– Džonijs nekur nebrauks. Neuztraucies. Viņš drīzāk pametīs Dželīnu nekā ļaus sevi pierunāt uz kaut ko tādu.
– Es ceru, ka tev taisnība. – Vecā dāma nopūtās. – Lai Dievs dod, ka tev būtu taisnība.
Kad vakars tuvojās beigām un sievietes savāca mēteļus, Barbara paaicināja Anniju tālāk no durvīm.
– Es domāju par tevi kopš mūsu tikšanās, un es nejutīšos lāgā, ja nebūšu tevi brīdinājusi… Vairums salinieku uzskata, ka mēs te dzīvojam kā viena liela ģimene, bet pastāv arī ēnas puses.
Pastāsti par tām, Annija domās lūdza.
– Es nepieminēšu Mērijas apsēstību, kas saistīta ar Rīganas Hārpas nāvi. Neviens netic, ka Teo varētu būt vainīgs. Taču Peregrīnailenda ir noderīga ļaudīm, kuri grib izvairīties no liekas uzmanības. Kapteiņi noalgo zvejniekus no cietzemes, lieki viņus neizprašņājot. Tavas mātes kotedžā pāris reižu bija ielauzušies vandaļi. Esmu pieredzējusi kautiņus, nažu vicināšanu. Gadās, ka tiek pārdurtas riepas. Arī ne visi vietējie ir kārtīgi pilsoņi. Ja kāds pārāk bieži zvejo cita teritorijā, iespējams, ka auklas ir pušu un viss loms nogrimst okeāna dibenā.
Annija mēģināja iebilst, ka netaisās doties jūrā zvejot omārus, bet Barbara nerimās.
– Tamlīdzīgas nebūšanas atstāj iespaidu uz salinieku ikdienu. Vairums man ir mīļi, taču es rēķinos ar to, ka salā ir gan dzērāji, gan tādi, kurus mēs šeit nevēlamies. Kaut vai Džeisijas vīrs. Neds Greisons bija glīts, viņa ģimene šeit mīt jau trešajā paaudzē, tāpēc viņam likās, ka drīkst izrīkoties, kā ienāk prātā.
Gluži kā Teo, Annija mēmi piebilda.
Barbara paplikšķināja viņai pa roku.
– Es tikai gribu tev likt aiz auss, ka tu savā kotedžā esi nošķirta no pārējiem. Tev nav telefona, un kotedža atrodas pārāk tālu, lai mēs pietiekami ātri aizsteigtos tev palīgā. Sargi sevi un nezaudē modrību.
To nu Annija nekādā ziņā negrasījās zaudēt.
Izejot no Barbaras mājas, viņa jutās pamatīgi nobiedēta. Divas reizes pārbaudīja aizmugures sēdekli un tikai tad sēdās pie stūres, atceļā nemitīgi lūkojoties atpakaļskata spogulī. Ja neņem vērā, ka mašīna pāris reižu noslīdēja un gandrīz atsita priekšējo aizsargstieni dziļā grambā, viņa nokļuva mājās bez liekiem starpgadījumiem. Tas deva drosmi pēc trim dienām doties uz pilsētu pēc dažām grāmatām.
