tāpat kā citur, trūka cilvēka rokas pieskāriena. Burta “L” formas galds pie vienas sienas, piekrauts ar papīriem un kompaktdisku vāciņiem, dažas piezīmju burtnīcas, dators un austiņas – to visu Annija redzēja šajā telpā. Pāri pretim uz rūpnieciska melna metāla plaukta stāvēja dažādu veidu elektronika, arī skaņu aparatūra un mazs plakanā ekrāna televizors. Zem viena loga uz grīdas bija saliktas grāmatas, un blakus izsēdētam atzveltnes krēslam stāvēja klēpjdators.
Nočīkstēja durvis.
Aiz satraukuma aizelsusies, Annija apsviedās apkārt.
Ienāca Teo. Rokā viņam bija melna adīta šalle.
Reiz viņš mēģināja tevi nogalināt, Leo ņirgājās. Viņš var to izdarīt atkal.
Annijai aizcirtās elpa. Viņa atrāva skatienu no mazās baltās rētiņas pie Teo uzacs. Šo rētiņu bija sagādājusi viņa.
Vīrietis tuvojās Annijai, ne vairs vienkārši turot rokā šalli, bet slidinot to pirkstos kā garoti… žņaugu… vai ar hloroformu piesūcinātu lupatu. Cik ilgi tā būtu jātur virs sejas, lai viņa zaudētu samaņu?
– Šajā stāvā nedrīkst nākt, – Teo paziņoja. – Un tu to zini. Tomēr tu atrodies šeit.
Viņš apmeta šalli ap kaklu, satvēris galus rokās. Annijas mēle bija kā sastingusi. Jau atkal sevis iedrošināšanai nācās saukt palīgā Nebēdni.
– Tu esi tas, kuram te nevajadzētu būt. – Viņa cerēja, ka Teo nesaklausīs bailīgo pīkstienu ierasti drošajā balsī. – Kā lai es tieku pie okšķerēšanas, ja tu neej prom kā solīji?
– Vai tu joko, vai? – Teo paraustīja šalli aiz galiem.
– Tu… tu patiešām pats esi vainīgs. – Viņai nekavējoties vajadzēja kaut ko izgudrot. – Es te nekāptu augšā, ja tu būtu pateicis paroli, kad tev to lūdzu.
– Es nesaprotu, ko tu tur gvelz.
– Daudzi pieliek zīmīti pie datora. – Annija sažņaudza plaukstas aiz muguras.
– Es tā nedaru.
Neatkāpies! Nebēdne pavēlēja. Liec viņam apjēgt, ka tagad viņam darīšana ar sievieti, nevis piecpadsmit gadus vecu bailuli. Annija bija labākā aktiermākslas pilnveidošanas nodarbībās un tagad sniedza paraugpriekšnesumu.
– Vai tev neliekas, ka tas ir mazliet vājprātīgi?
– Vājprātīgi?
– Nu, tas ir neveiksmīgs apzīmējums, – Annija steidzīgi taisnojās. – Bet… ja nu tu aizmirsīsi paroli? Vai tiešām gribi zvanīt atbildīgajai kompānijai? – Viņa ieklepojās un ievilka elpu. – Pats saproti, kas tad notiek. Stundām jāklausās ieraksts telefonā, cik svarīgs viņiem ir tavs zvans. Vai arī, ka mainījusies izvēlne un tagad tev uzmanīgi jāklausās, ko darīt tālāk. It kā izvēlnes maiņa būtu tava, bet ne viņu problēma! Pēc pāris minūtēm man tad ir sajūta, ka sākšu trakot. Vai gribi izciest to elli, ja vienkāršāk ir piespraust zīmīti ar paroli?
– Vai aizsūtīt elektronisko vēstuli, – Teo atcirta pelnīti dzēlīgi par tādu pļāpāšanu. – Dirigo.
– Kas?
Palaidis vaļā šalles galus, Teo piegāja pie tuvākā loga, kur pret okeānu bija nolikts teleskops. – Tu mani pārliecināji. Parole ir Dirigo.
– Kas tā par paroli?
– Tas ir Menas štata moto. “Es vadu.” Tas arī nozīmē, ka tev vairs nav iemesla nākt un te okšķerēt.
Annijai īsti nebija nekā sakāma. Viņa lēnām kāpās uz durvju pusi.
Teo pacēla teleskopu ar trijkāji un aiznesa pie blakus loga.
– Vai tiešām tu domā, ka es nesaprotu – tu strādā Džeisijas vietā?
Viņai vajadzēja paredzēt, ka Teo to aptvers.
– Vai tev nav vienalga? Galvenais, ka darbs padarīts.
– Es negribu, ka tu šeit esi.
– Skaidrs. Tu drīzāk atlaidīsi Džeisiju.
– Man te neviens nav vajadzīgs.
– Ir gan vajadzīgs. Kurš atvērs durvis, kad tu gulēsi augšā savā midzenī?
Teo viņu ignorēja, lūkojoties teleskopā un pielāgojot to. Annija sajuta adatiņas durstām pakausi. No loga, pie kura viņš bija piestājies, pavērās skats uz kotedžu.
Lūk, kas notiek, ja izaicina nelieti, Leo pazobojās.
– Man ir jauns teleskops, – Teo teica. – Atbilstošā gaismā es varu redzēt apbrīnojami tālu. – Viņš tik tikko pakustināja teleskopu. – Ceru, ka mēbeles, kuras tu grūstīji, nebija pārāk smagas.
Aukstums aizložņāja līdz papēžiem.
– Neaizmirsti nomainīt palagus manā guļamistabā, – viņš turpināja nepagriežoties. – Kas gan var būt patīkamāks kā sajust tīru veļu pie kailas ādas.
Nedrīkst pieļaut, lai Teo redzētu, cik ļoti viņš joprojām biedē Anniju.
Viņa lēnām pagriezās un devās uz kāpnēm. Tagad pilnīgi pamatoti varēja sacīt Džeisijai, ka vairs nevarēs palīdzēt viņas darbos. Tā sacīt, protams, bija iemesls. Un tomēr Annijai bija arī pilnīga pārliecība par to, ka viņa nespēs sadzīvot ar sevi, ja bailes no Teo Hārpa būs piespiedušas pamest nelaimē cilvēku, kas reiz izglāba viņai dzīvību.
Viņa strādāja, cik veikli vien spēja. Noslaucīja putekļus mēbelēm dzīvojamā istabā, iztīrīja paklāju, izmazgāja virtuvi un tad, pakrūtei sažņaudzoties sliktās priekšnojautās, pārvietojās uz Teo guļamistabu. Sameklējusi tīru veļu, viņa ķērās pie gultas pārklāšanas, kaut arī tas bija pārāk personiski, pārāk intīmi. Zodu sasprindzinājusi, viņa tomēr visu paveica.
Sniedzoties pēc putekļu lupatas, viņa sadzirdēja augšā aizveramies bēniņu durvis, tad sekoja slēdzenes klikšķis un soļu dunoņa lejup pa kāpnēm. Annija pavēlēja sev negriezties apkārt, tomēr nesavaldījās un to izdarīja.
Teo stāvēja uz sliekšņa, ar plecu atspiedies pret stenderi. Viņa skatiens no Annijas izspūrušajiem matiem aizlīdēja uz krūtīm, gandrīz nemanāmām zem biezā džempera, tad pār gurniem un, tur pakavējies, turpināja ceļu. Viņa acis pauda kaut kādu aprēķinu. Kaut ko uzbrūkošu un satraucošu. Galu galā viņš novērsās.
Tad tas notika. Telpu piepildīja kāda baisa skaņa. Likās, tā pat nav no šīs pasaules. Pa pusei vaids, pa pusei rūciens. Stindzinoši…
Teo palika stāvam kā zemē iemiets. Annija pagrieza galvu, lai paskatītos augšup uz bēniņiem.
– Kas tad tas?
Teo uzacis savilkās. Viņš atvēra muti, it
